Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze

Ritvars Eglājs
20.01.2019.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Protams, vienā dekādē (tīši lietoju šo vārdu, lai uzsvērtu, ka tas nozīmē desmit dienu, ne gadu) nav iespējams apkopot statistiku, kāds bijis pērnais gads šai ziņā. Tomēr izskatīju Eiropas valstu statistikas iestāžu mājaslapas, kādi jaunākie dati atrodami. Pirmā lieta, ko gan zināju, bet kas jāuzsveŗ tik un tā: kultūretnisko rādītāju uzskaite Rietumeiropā klibo uz visām pat ne divām, bet četrām. Mūsdienās tas visai ērti vartuŗiem: pamattautas nezina savu patieso stāvokli. Aptuveni pusē valstu (galvenokārt romāņu) nav nekādas kultūretniskas statistikas. Ir kaut kas par pilsonību, kaut kas par dzimšanas vai iebraukšanas valsti, bet tie nav kultūretniski rādītāji.

Otra puse ir lielākoties ģermāņu valstis, taču arī tām gandrīz visur uzskaite nepilnīga. Ir nelielas valstu atšķirības, tak pamatprincips tāds, ka, sākot no 3. paaudzes, iebraucējus maģiski pasludina par vietējiem. Tā rēķinot, varētu pasludināt, ka Karaļauču apgabalā stingrs vairākums ir vācieši vai ka latvieši ir 90% (aptuvens skaitlis uzskatāmībai) Latvijas iedzīvotāju. Kārtīga kultūretniska statistika Rietumeiropā ir tikai pusotrai valstij, kur ir vairāku valodu pamatiedzīvotāji. Viena veselā ir Somija, kam ir lieliska valodu uzskaite. Pusīte ir Šveice, kam ir valodu uzskaite, tak vājāka. Tā ka būs jāiztiek ar pirmo divu paaudžu migrantu skaitu.

Bet kas būs mērs? Ar ko salīdzināt, lai noteiktu, vai tauta apdraudēta? Arī viegli atbildēt: Latvijas kolonizēšana krievu laikā. Ar to, cik intensīvi tā notika, bija pietiekami, lai iznīcinātu latviešu tautu, ja SPRS nebūtu sabrukusi. Skaitliski rādītāji lai ir trīs:

pamattautas īpatsvara krišanās procenta punktos gadā (turpmāk vienkāršības labad saukšu par procentiem gadā);

pamattautas un iebr[a]ucēju skaita attiecības maiņa gadā (1,01 attiecības maiņu vienkāršības labad saukšu par 1% gadā);

sveštautiešu imigrācija procentos no pamattautas skaita gadā.

Latvijas pārkrievošana notika tā:

No šiem skaitļiem var aprēķināt pirmos divus rādītājus gan visā posmā, gan tautskaišu starplaikos:

Tiem, kam nav savu 80. gadu atmiņu, varu paskaidrot, ka arī tādi skaitļi kā 80. gados veda latviešu tautu iznīcībā — vispirms kvalitātīvā stāvokļa maiņā, proti, mazākumā, no kuŗa atgūt savu valsti jau daudz grūtāk, un tad karēļu pēdās. (Kaut, protams, Ziemeļkursā latvieši paliktu sastopami vēl vairākas paaudzes — atkārtotos līvu liktenis.)

Tagad par trešo rādītāju — migrāciju. Pirmkārt, var labi redzēt, ka pozitīvs migrācijas saldo un iedzīvotāju skaita augšana tā ietekmē nav pats par sevi nekas labs, bet parasti un arī Latvijas pieredzē kaitē pamattautai līdz pat tās iznīcināšanai. Otrkārt, dzelteni iezīmēti migrācijas ziņā “neparasti” gadi. Vispirms 1946.—1947. gads, kad Latvijā vienkārši gāza iekšā migrantu ordas. Pēc tam migrācija kļuva tāda, kā ANO deklarācijas nosaukumā, kuŗu nupat līberāļi gribēja uzspiest Latvijai — droša, sakārtota un rēgulēta — un, tāda būdama, dzina latviešu tautu iznīcībā. Arī šai posmā daži gadi iezīmēti dzelteni. Vispirms 1949. gads, kad negātīvu migrācijas saldo radīja aptuveni 42 tūkstošu izsūtīšana. Neskaitot izsūtīšanu, “parastās” migrācijas saldo bija ap 29 tūkstošiem plusā. Tad 1956. gads, kad Chruščova atkušņa laikā mājās atgriezās brīvlaistie latvieši. Taču stabiņš apkārtējos pārsniedz ne par 42 tūkstošiem, bet par daudz, daudz mazāku skaitu… Tad 1958. gads, kad nācionālkomūnistiem izdevās vienu gadu apturēt Latvijas pārkrievošanu.

Atmetot 1946.—1947. gadu, drošas, sakārtotas un rēgulētas migrācijas laikā saldo caurmērā bija 11 tūkstoši gadā. (Latviešu saldo bija tuvs nullei, tāpēc var pieņemt, ka visa migrācija bija sveštautiešu.) Turklāt jāatceras, ka tas bija tikai saldo — apaļos skaitļos gadā iebrauca 40 tūkstoši kolonistu, un, par laimi, 30 tūkstoši izbrauca atpakaļ. Lai aprēķinātu migrācijas intensitāti, saldo jādala ar pamattautai piederīgo skaitu. Tas tautskaitēs bija tāds:

Vienkāršības labad migrācijas intensitātes noteikšanai tautskaišu starplaikos var izmantot latviešu skaitu iepriekšējā tautas skaitīšanā, izņemot pirmo posmu — Otrā pasaules kaŗa beigās daudz latviešu bija spiesti bēgt no krievu okupācijas, tāpēc uz 40. gadu otro pusi un 50. gadiem piemērotāk attiecināt 1959. gada latviešu skaitu:

Nu aplēsti visi trīs kolonizēšanas rādītāji, un redzams, kādas to vērtības pietiekamas pamattautas iznīcināšanai. Tagad var aprēķināt jaunākos Rietumeiropas datus un salīdzināt ar Latvijas pārkrievošanu.

Atgādinu, ka valstu izlase nav patvaļīga, bet būs visas, kam atrodama puslīdz kāda kultūretniska statistika. Diemžēl vairumā valstu trešās un senākas paaudzes iebraucējus patvaļīgi ieskaita pamatiedzīvotājos. Salīdzināšanai iesākumā var izmantot visbezcerīgākās 70. gadu Brežņeva stagnācijas un kolonizācijas kontrolskaitļus, kuŗi bija pietiekami, lai ilgākā laikā iznīcinātu latviešu tautu. Tad:

latviešu īpatsvars dila par 0,34% gadā;

latviešu un sveštautiešu skaita attiecība mainījās par 1,39% gadā;

kolonistu migrācijas saldo bija 0,82% no pamattautas gadā.

Domāju, kādā secībā aprakstīt. Kad meklēju statistiku, skatījos iedzīvotāju skaita dilšanas secībā — sākot no Vācijas un beigās atstājot bez ievērības mikrovalstis (Andora u.tml.). Lai tā arī paliek.

Vācijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars gada laikā krities gandrīz par procentu un līdzīgi vairākām citām valstīm tuvojas 3/4:

2016. gadā 77,35%;

2017. gadā 76,44%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,91% gadā, bet vēl 2012. gadā tas bija 80,8%. Pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 5,26% gadā. 2017. gadā taču nekāda imigrantu iepludināšanas viļņa it kā nebija, taču tik un tā ārzemnieku migrācijas saldo bija pusmiljons (499 tk), kas ir 0,80% no pamattautas.

Nīderlandē pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars gada laikā krities par pusprocentu un līdzīgi vairākām citām valstīm tuvojas 3/4:

2017. gadā 77,39%;

2018. gadā 76,88%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,51% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 2,93% gadā. Ārzemēs dzimušo migrācijas saldo 2017. gadā bija 91 tk jeb 0,69% no pamattautas.

Zviedrijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars gada laikā krities gandrīz par procentu:

2016. gadā 69,38%;

2017. gadā 68,45%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,93% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 4,44% gadā. 2017. gadā taču nekāda imigrantu iepludināšanas viļņa it kā nebija, taču tik un tā ārzemnieku migrācijas saldo bija simt tūkstošu (102 tk), kas ir 1,47% no pamattautas. Pamattautas īpatsvars jau nospiests zem 70% (un es atceros, ka priekš dažiem gadiem vēl bija 75%!), un, ja tā turpināsies, 2022. gadā Latvija būs latviskāka, nekā Zviedrija zviedriska.

Austrijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars līdzīgi vairākām citām valstīm tuvojas 3/4:

2016. gadā 77,93%;

2017. gadā 77,21%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,72% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 4,23% gadā. Ārzemnieku migrācijas saldo 2017. gadā bija 50 tk jeb 0,75% no pamattautas.

Šveice ir viena no retām valstīm, kam zināms iedzīvotāju sadalījums pēc valodas. Taču vai šķirt vietējos vāciešus, frančus, italiešus no lielo kaimiņvalstu tautiešiem? Ja šķiŗ, tad pamattautas ap 60% iedzīvotāju. Ja nešķiŗ, tad pamattautu valodas ap 80%. Nē, nešķiršu, valoda un areāls tomēr kopīgs. Starp citu, priekš simt gadiem Šveicei tuvākā Austrijas zeme Forarlberga nobalsošanā ar vairāk nekā 4/5 vairākumu izlēma pievienoties Šveicei, tak Pirmā pasaules kaŗa sabiedrotie uzvarētāji aizliedza. Labi, kā jau teicu, valodas nešķiršu:

2015. gadā pamattautu valodās (vācu, franču, itaļu, retoromāņu) runāja 80,14% iedzīvotāju;

2016. gadā — 79,64%.

Tātad pamattautu īpatsvars sadeldēts par 0,50% gadā, un pamattautu un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 3,16% gadā. Diemžēl Šveices statistikā neapkopo migrantu sadalījumu pēc valodas. Tam tuvākais ir ņemt sadalījumu pēc pilsonības, tad no ārzemniekiem atņemt Šveices kaimiņvalstis. Atlikušais migrācijas saldo ir 34 tk jeb 0,52% pamattautu.

Dānijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars augstāks nekā daudzās citās valstīs:

2017. gadā 86,76%;

2018. gadā 86,31%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,45% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 4,01% gadā. Ārzemnieku migrācijas saldo 2017. gadā bija 24 tk jeb 0,48% no pamattautas.

Somijā ir vislabākā kultūretniskā, konkrēti, valodu statistika Rietumeiropā, un tajā var redzēt pat, kā latviešu (pēc valodas) skaits audzis no 20 1990. gadā līdz 1800 2017. gadā. Bet ne par to runa. Pamattautu (somu, zviedru, sāmu) īpatsvars ir visaugstākais no visām te minētām valstīm:

2017. gadā 93,57%;

2018. gadā 93,23%.

Tātad pamattautu īpatsvars sadeldēts par 0,34% gadā, un pamattautu un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 5,67% gadā. Somijai ir arī dati par migrantu sadalījumu pēc valodas, un sveštautiešu migrācijas saldo 2017. gadā bija 16 tk jeb 0,31% no pamattautas.

Norvēģijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars līdzīgi vairākām citām valstīm tuvojas 3/4:

2017. gadā 76,91%;

2018. gadā 76,30%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,61% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 3,43% gadā. Ārzemnieku migrācijas saldo 2017. gadā bija 23 tk jeb 0,57% no pamattautas.

Visbeidzot — Īslande. Nomaļa sala ar nemīlīgu klimatu un skarbu dabu, tūkstošiem kilometru no imigrācijas avotiem. Taču Īslande ir piemērs, kā polītiski lēmumi noteic migrācijas virzienu un apmēru. Izraēla, Ungarija, Austrālija, Maķedonija ir piemēri, ka nevēlamu imigrāciju var īsā laikā izbeigt,  ja tik ir griba, Īslande — ka iepriekš minētie dabas apstākļi nav šķērslis, lai pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars kristos par diviem (!) procentiem gadā:

2017. gadā 81,21%;

2018. gadā 79,19%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 2,01% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 13,53% gadā! Ārzemnieku migrācijas saldo 2017. gadā bija 8 tk jeb 2,87% no pamattautas. Varētu iebilst, ka Īslandē iebraucēji pārsvarā nav no trešās pasaules, bet Austrumeiropas: 2017. gadā lielākais migrācijas saldo bija no Polijas (40,5%), Lietuvas (13,1%), Latvijas (6,6% — šis varētu būt rekords kādā valstī no Latvijas) un Rumānijas (4,6%). Tomēr, vienalga, no kurienes būtu iebraucēji, zeme kļūst neīslandiskāka, un diez vai īslandiešiem patiktu kļūt par 17. Polijas vaivadiju. Tāpat cilvēka dabas likums, ka iebraucēji svešā zemē ir agresīvāki, attiecas arī uz poļiem un latviešiem. Un, ja nodevīgi polītiķi tur vaļā robežas, ir tikai dēmografiski īsa laika jautājums, līdz Austrumeiropu ar tās ierobežoto migrācijas potenciālu apsteigs četru miljardu Azija vai strauji augošā miljarda Afrika.

Tagad var visus kolonizēšanas rādītājus apkopot un salīdzināt ar Latvijas pieredzi. Kolonizācijas apmēru rāda, protams, pamattautas īpatsvars.

Kaut Latvijā pamattautas īpatsvars zemāks nekā Rietumeiropas valstīs, par ko ir dati, atšķiŗas iebr[a]ukušo pamattautas pretinieku ideoloģija un uzvedība. Pie mums krievu imperiālisti nerīko terrora aktus un neizvaro masveidā latviešu meitenes. Krievu imperiālisti gan izrāda nelojālitāti ar Jaungada uguņošanu pēc Maskavas laika, tomēr raķetes šauj gaisā, nevis guleniski vai pa cilvēkiem, automobiļus nededzina un latvietes Jaungada svinībās neapgrābsta. Arī dzimstība Latvijā augstāka pamattautai.

Kolonizēšanas ātrumam ir veseli trīs rādītāji. Vispirms pamattautas īpatsvara krišanās.

Visās valstīs pamattautas īpatsvars tiek deldēts ātrāk nekā okupētajā Latvijā 70. un 80. pirmsatmodas gados, visās, izņemot Somiju un Dāniju — ātrāk nekā 60. gados un Īslandē pat ātrāk nekā staļinlaikos (pirmos pēckaŗa gadus neskaitot, toties 1949. gada izsūtīšanu ieskaitot). Jājautā, kāda ļauna vara okupējusi Rietumeiropu, kas iznīcina eiropiešu tautas cītīgāk, nekā pārkrievotāji un komūnisti latviešus okupētajā Latvijā.

Nākamais kolonizēšanas ātruma rādītājs ir pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa.

Visās valstīs pamattautas un sveštautiešu skaita attiecība mainās straujāk nekā caurmērā krievu okupācijas laikā Latvijā. Ja salīdzina ar atsevišķiem Latvijas tautskaišu starpposmiem, tad visur ir straujāk nekā laikā no nācionālkomūnistu sagrāves līdz atmodai, bet Īslandē pat daudz straujāk nekā pirmajā posmā (1943.—1959. g.) kad rādītājs bija 5,84%/g. Somija ir otrā vietā tāpēc, ka sveštautiešu īpatsvars samērā zems, attiecīgi arī pamazs to skaita pieaugums rada jūtamu pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņu.

Trešais rādītājs — 2017. gada ārzemnieku migrācijas saldo pret pamattautas skaitu — ļauj novērtēt, cik nāvīga migrācija notiek.

2017. gadā nebija tāda nelegālu imigrantu ievešanas viļņa kā 2015. gadā, taču daudzās valstīs ārzemnieku migrācijas saldo pārsniedz Latvijas priekšatmodas 80. gadus, bet citās tik nedaudz atpaliek. Un, kā redzams no citiem rādītājiem, pietiek pat ar mazāku migrācijas saldo nekā Latvijas SPR, lai deldētu pamattautu straujāk nekā latviešu pārkrievošanā. Vienīgā valsts, kur migrācija neapdraud pamattautas pastāvēšanu, ir Somija.

Apkopojot redzamo, prātā ataust teiciens par to, kā notiek pārmaiņas. Proti, vispirms pakāpeniski un tad pēkšņi. Rietumeiropa no lēnas lejupslīdes, ko iesāka trešās pasaules imigrantu ievešana pēc Otrā pasaules kaŗa, pārgājusi straujā, un par simbolisku robežšķirtni var pieņemt 2015. gada nelegālo imigantu iebr[a]ukšanu. Šobrīd pamattautu deldēšana notiek straujāk nekā krievu laikā Latvijā, un tas rāda, ka vairums pašreizējo Rietumeiropas vartuŗu naidā, vienaldzībā un gļēvumā pret savu tautu likteni diemžēl neatpaliek no komūnistiem un Latvijas pārkrievotājiem vai pat pārspēj tos.

Vistālāk pa kolonizācijas skuju taku tikusi Zviedrija, otrā vietā seko Vācija. Labākais pamattautas stāvoklis ir Somijā, taču arī tur jau sākušies islāma terrorakti un Roteremas veida vietējo meiteņu izvarošana. Tā kā Somijā ir lieliska valodu statistika, var konstatēt, ka šādu seksuālo noziegumu sākšanās laikā Oulu sveštautiešu īpatsvars sasniedza 4%, to skaitā trešās pasaules imigrantu — 2,5% un musulmaņu — 1,6%. Šie skaitļi visai tuvi līmenim, kādā izvarošanas sākās Roteremā.

Turpinot kā šobrīd, Rietumeiropa vai nu tiks iekaŗota un pakļauta, kā to savulaik pravietiski aprakstījis Žans Raspajs un mūsdienās Mišels Velbeks, vai, ja nācionālisms kā tautas imūnsistēma būs gana stiprs, notiks tautu atmoda. Tiesa, vēsture rāda, ka tik nopietna dēmografisko procesu maiņa parasti saistīta ar tāda mēroga satricinājumiem kā abi pasaules kaŗi vai SPRS sabrukums. Varam tikai minēt, vai Rietumeiropas tautu nācionālā atbrīvošanās varēs notikt tik mierīgi, cik Latvijas neatkarības atgūšana.

Lielā mērā to noteiks vēlēšanu un nobalsošanu iznākumi un tas, cik lielā mērā šie iznākumi tiek respektēti. Tāpēc vērts aplūkot, kādas vēlēšanas vai valdīšanas maiņas bijušas pērn un kas gaidāms šogad. Bet par to citā rakstā.

Pārpublicēts no https://ritvars.wordpress.com/ - publikācijā apvienoti divi raksti.

Seko mums