Iesaki rakstu: 
Smieties par Žanetu Jaunzemi-Grendi - tas jau kļūst par ieradumu. Pēdējā laikā nav ne nedēļas, kad cilvēks, kas ieņem kultūras ministra amatu, neparūpētos par kārtējo publisko neveiklību.
Nabaga Raivim Dzintaram droši vien jau aknās sēž nepieciešamība atkal un atkal atkārtot - tas viss ir tikai ļauno spēku riebeklības, mūsu Jaunzemes-Grendes kundze ministra postenī ir paveikusi neskaitāmus labus darbus -, nekādi nespējot nosaukt kaut pārīti no šiem labajiem veikumiem.
Tikmēr šis Dzintara kunga partijas "ieguvums" - tas pats, kas divarpus gadus iepriekš publiski klāstīja, ka īsteni labs valdošās koalīcijas sastāvs būšot "Vienotība" plus "Saskaņas centrs", - tikai kaut ko atkal un atkal sarunā un sastrādā.
Var, protams, pārmest sliktajiem medijiem un citiem ļaundariem, ka viņi nabaga ministres teikto savu nekrietno motīvu (Kremļa rokas vai kāda Ušakova orgāna vadīti, piemēram) izkropļo, interpretē un visādi citādi slikti izdarās ar visnotaļ sirdsšķīsti bilstiem vārdiem.
Taču, lai kā skatītos, ir patiesi briesmīgi, ka cilvēkam, kas uzskata sevi par kultūras ministra posteņa cienīgu, ir vajadzīgs, lai "kultūras cilvēki" paskaidrotu - citēsim precīzi, lai nebūtu jaunu vaimanu par interpretēšanu -, "kas ir Berlīnes festivāls. Salīdzinoši. Jā, ļoti liels, bet kas".
Un, lai kā censtos izglumjoties Dzintara kungs (visu cieņu, pa aizvadīto gadu lielajā politikā viņam tas sācis izdoties krietni labāk), tas ir un paliek briesmīgi, ka cilvēks Latvijas kultūras ministra amatā Krievijā teātrī kaut ko nesakarīgu jautā par Staņislavska sistēmu.
Jā, protams, šī izgāšanās nav dokumentēta (droši vien jāsaka - par laimi) audiovizuālā formā, bet visu jau izsaka Kultūras ministrijas skaidrojums - ministre, lūk, vienkārši esot jautājusi, "kā šim pasaulslavenajam režisoram izdevās izveidot savu unikālo Staņislavska sistēmu un kas bija šīs metodes pamatā".
Ar vārdu sakot, tas pats, ja es kā Latvijas zemkopības ministrs, pārstāvot savu valsti, aizbrauktu uz Šveici un pajautātu tur vietējiem siera meistariem - nu, kā gan jums, zēni, ienāca prātā savos sieros ierīkot tos caurumus un kam tas vispār bija vajadzīgs?
Bet es nevaru iedomāties, ka es līstu zemkopības ministra amatā, jo es neko nejēdzu ne par vasarājiem un ziemājiem, ne par paniņām un sūkalām, ne par vēl visādām lietām, kas, manuprāt, būtu saucamas par zemkopības ABC.
Un līdz ar to es arī nesaprotu - kāpēc cilvēkam jālien kultūras ministra amatā, ja viņam vajadzīgi "kultūras cilvēki", kas pasaka priekšā pat viselementārākās lietas šajā jomā. No sērijas: Berlīnes festivāls - "verī gud", festivāls "Baltijas pērle" - "not sou bed", festivāls "Arsenāls" - "verī ded", Kārlis Markss ir viens cilvēks, bet Slava KPSS vispār nav cilvēks.
Var, protams, gudri izrunāties, cik tas ir svarīgi valstij, kad vienas jomas profesionālis (neprasiet man, kura tā ir Jaunzemes-Grendes kundzei) ar savu profesionālo aci palūkojas uz otras jomas problēmām.
Taču - gudra izrunāšanās ir viena lieta, bet, kad Jaunzemes-Grendes kundzei savajagas jaunu kleitu, viņa tomēr, šķiet, dodas pie šuvēja un nevis skursteņslauķa vai automehāniķa (lai ko arī teiktu dažādi nelabvēļi). Un arī Dzintara kungs ne valstiskos - savus personiskos zobus labot nedodas pie kāda, kas nule nolēmis pamēģināt - nez, kas viņam ar to urbi varētu sanākt...
Ja runa būtu tikai par vienu kultūras āzi kultūras dārznieka postenī, - nieki vien būtu. Da nu jupis ar to kultūru - paēdis tak no viņas tāpat nebūsi, vai ne? Un ko tik šī nav pieredzējusi - vai tad nu vienu Jaunzemi-Grendi akurāt nepārdzīvos? Cilvēks tak cenšas - un nav viņa vaina, ka neko lāga nejēdz savā "vadītajā" jomā.
Taču lieta tā, ka ir arī Latvijas iedzīvotāju lielajām, sakrālajām vērtībām - makam, vēderam, drošībai, siltumam utt. - nozīmīgākas jomas, kas mūsu valstī tāpat tiek uzticētas šādiem te nejēgām.
Vinets Veldre - aizsardzības ministrs. Māris Vītols - izglītības ministrs. Ģirts Kristovskis - ārlietu ministrs. Atis Slakteris - gan aizsardzības, gan finanšu ministrs. Sarakstu var vēl turpināt.
Visi viņi - tāpat kā tagad Jaunzeme-Grende - šajos amatos mūsu valstī tika tāpēc, ka pašiem gribējās (citam vairāk, citam mazāk), bet viņu partijām attiecīgo portfeli vajadzēja, un apstāklis, ka to rindās nav cienīgu kandidātu, šīm it kā valstiski tik atbildīgajām partijām nešķita nekāds šķērslis. Sak, lai labāk mūsējais - gan jau ar laiku samācīsies.
Rezultātā reizē ar "eksperimentālās" kultūras ministres regulāro ķēmošanos, ko viņas pārstāvētās, politiski bezgala atbildīgās partijas vadītājs sauc par izcili labu darbu, mums ir arī, piemēram, "eksperimentāls" vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, par kura izcilāko veikumu viņa pārstāvētā tikpat atbildīgā partija visā nopietnībā sauc... nē, ne jau kādas paveiktas reformas vai lieliski pārvaldītu nozari, bet gan labākajā gadījumā neizšķirtu cīniņu ar vienas pilsētas mēru.
Varbūt citu nosaukto nejēgu "skolas nauda" ir grūtāk aprēķināma, taču par Ata Slaktera mācīšanos mēs samaksājām ar "Parex" kraha nogulēšanu un atrisināšanu - ja tā to var saukt - visstulbākajā iespējamajā veidā.
Un nekas neliecina, ka šādi eksperimenti ar valsti taisītos beigties.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.