Es domāju, ka mēs piedzīvojam nopietnāko (un sekmīgāko) uzbrukumu Latvijas valstij kopš neatkarības atjaunošanas

Iesaki rakstu:

Kopš Ukrainas notikumiem mēs visi, protams, labi „zinām”, kā ir jānotiek „pareizam” hibrīduzbrukumam – tas var notikt tikai un vienīgi tā, ka kaut kur sākas lielākas vai mazākas jukas, tad parādās labi vai vismaz vidēji labi bruņoti un organizēti ļaudis bez atpazīšanas zīmēm, kas izmanto vietējās un centrālās varas mazspēju, lai nokamptu no valsts teritorijas mazāku vai lielāku daļu.

Mūsu valsts parazītiskie un bezjēdzīgie specdienesti un armijnieki, pēdējos gados vai peldoties nodokļu maksātāju miljonos, savā bezdomu trulumā ir „strādājuši”, lai nepieļautu un atvairītu tieši šādu „vienīgo pareizo un iespējamo” hibrīduzbrukumu – ar domu, ka Kremlis ir stulbs un viss noteikti notiks tieši tāpat kā Ukrainā.

Protams, ka nekad un nekur nekas vairs nenotiks tieši tāpat kā Ukrainā. Kremlī un ap to ir pietiekami daudz ļoti gudru cilvēku, kuri ir pietiekami spējīgi, lai nākamajai reizei izdomātu kaut ko pilnīgi citu.

Es esmu faktiski pārliecināts, ka nākamā reize ir tas, kas pašlaik notiek pie mums. Ar mums.

Kas pēdējos gados acīmredzami ir bijis svarīgi Krievijai? Pavisam vienkārši – visos iespējamos veidos šķelt „naidīgo Rietumu nometni” un visvisādi mēģināt ja ne nostiprināt atsevišķās tās sastāvdaļās tieši savu ietekmi un tās pilnībā atšķelt no „Rietumiem”, tad vismaz veicināt to savstarpēju neuzticēšanos, savstarpējus konfliktus utml.

Protams, vienmēr šādos gadījumos tiek meklēts vājākais ķēdes posms. Ja kaut cik objektīvi paraudzīties uz, piemēram, trim Baltijas valstīm, kas vienmēr ir bijis un būs Krievijas tiešu interešu reģions, tad nav ne vismazāko šaubu, kurš šis vājākais ķēdes posms varētu būt. Ne Igaunija un ne Lietuva.

Atliek pakalkulēt, kas ir vājā posma īpaši vājās vietas – krievvalodīgo kārts sen ir nodeldēta, bet ir jau arī citas – un uz tām arī uzspiest. Kas arī pašlaik tiek darīts.

Kā mēs zinām, ļoti savdabīgajam krievam Grigorijam Guseļņikovam vismaz oficiāli piederošā (kaut, cik zināms visiem, izņemot mūsu „drošības dienestus” un „banku uzraugus”, par svešu un ne pārāk tīru naudu pirktā) Norvik banka ar informācijas pludināšanu, it kā aizstāvot tikai un vienīgi savas biznesa intereses, nodarbojās jau dažas nedēļas. Ne pārāk veiksmīgi, ne briesmīgi skaļi – bet tas arī bija tikai pirmais solis. Iesildīšanās. Publikas sagatavošana.

Sekoja jau kaut kas krietni nopietnāks. ASV varas iestādes jau iepriekš bija uzskatāmi demonstrējušas, cik gatavas tās ir noticēt visa veida dezinformācijai. Kāpēc lai tās nenoticētu gadījumā, ja profesionāli dezinformācijas meistari tām pamet šķietami pārliecinošas ziņas par vienas jau iepriekš kā ne visai „tīras” bankas iespējamām atmazgāšanas un kukuļošanas izdarībām? Tiešām – kāpēc? Paziņojums par „mazgājošo un kukuļojošo” ABLV banku, atceroties visu, kas zināms par ASV iestāžu gatavību „pavilkties uz dezu”, izskatījās tieši tā.

Tālāk. Kriminālprocess Ilmāra Rimšēviča sakarā, kā mums pirmdien atklāja KNAB priekšnieks, ir sākts 15. februārī. Kriminālprocesus, kā zināms, sāk tad, kad parādās jauna, ticama un pārliecinoša informācija par jau notikušu vai iespējamu noziedzīgu nodarījumu.

Tātad – uzreiz pēc ASV iestādes paziņojuma par ABLV banku KNABs saņēma jaunu un ļoti nozīmīgu informāciju un DIVAS dienas pēc ASV paziņojuma sāka kriminālprocesu pret faktiski vienīgo cilvēku, kura arests ar simtprocentīgu garantiju izraisītu ne tikai starptautisku skandālu, bet arī liktu paskatīties uz Latviju kā caurcaurēm korumpētu, neizdevušos valsti.

Jā, tieši tā – kaut kāda tur štrunta Vējoņa vai Kučinska aizturēšana globāli vai Eiropas mērogā neko īpašu nenozīmētu. Briselē un Strasbūrā viņi nenozīmē neko, absolūti neko. Toties manis bieži (un, domāju, pamatoti) par parazītu dēvētais Rimšēvičs bija persona ar Eiropas ietekmi un, galvenais, Eiropas amatu. Vienīgi Valda Dombrovska aizturēšana radītu līdzīgu efektu – un arī tikai kopumā, bet ne attiecībā uz Latvijas tēlu, prestižu un visu pārējo, kas ar to saistīts.

Vēl vairāk – KNABa negaidīti saņemtā informācija acīmredzot bija tik pārliecinoša, ka pat tāds acīmredzami piesardzīgs cilvēks kā KNAB jaunais priekšnieks Jēkabs Straume deva neformālo piekrišanu Latvijas Bankas priekšnieku – kurš, atgādināšu, pats bija ieradies birojā - nevis vienkārši izkratīt un nopratināt, bet gan demonstratīvi aizturēt, iebāzt izolatorā un tur noturēt pietiekami ilgi, lai to pamanītu visa pasaule. (Protams, lai ko kāds runātu par izmeklētāja absolūto neatkarību, protams, ka šādam lēmumam vajadzēja neformālu Straumes piekrišanu.)

Turklāt – kas būtiski – visas šīs darbības notika faktiski zibenīgi pēc informācijas saņemšanas un kriminālprocesa sākšanas. Atgādināšu – saskaņā ar oficiālo informāciju slavenās maksātnespējas administratoru aizturēšanas notika mēnešus pēc kriminālprocesa sākšanas.

Protams, protams, visa šī notikumu secība un to īpatnības var būt arī tikai nejauša sakritība, - vai nu mazums tādu pasaulē notiek. Taču... cik liela ir iespējamā nejaušība, ka pēkšņi izrādās – Guseļņikova kungs ir jau laikus devis veselu interviju sēriju Associated Press, kura līdz ar to spēj tieši divas dienas pēc Rimšēviča aizturēšanas nākt klajā ar Latvijas tēlam un prestižam nu jau fantastiski graujošiem secinājumiem?

Cik saprotams no AP publikācijas un saistītajiem rakstiem, Guseļņikovam nav nekādu taustāmu pierādījumu – ierakstu, dokumentu utml. Ir tikai krāšņi stāsti. Bet nekas vairāk konkrētajā situācijā – kad augsne jau iepriekš ir tikusi sagatavota – arī nav bijis nepieciešams, lai Latvija globāli tiktu visā krāšņumā parādīta kā daudzus gadus caurcaurēm korumpēta, neizdevusies naudas atmazgātāju valsts. Ar vārdu sakot – aplipināta ar visām tām birkām, kas pašlaik pasaulē ir visnepopulārākās. Ar visām no tām izrietošajām sekām.

Es lasu visus tos murgus, kuros Guseļņikovs ir dalījies ar AP, un mans vienīgais secinājums – ir izvēlēti visprimitīvākie štampi par deviņdesmito gadu tikumiem, un tie piedēvēti Latvijas Bankas prezidentam un viņa „rokaspuišiem”. Uz papīra strēmeles uzrakstīta summa „simt tūkstoši”, kas esot obligātais mēneša maksājums par lietu nokārtošanu, simt miljonu „netīrās naudas” pārvedums, no kura miljons palikšot izpildītājam, un tā tālāk, un tā tālāk...

Man tas viss vienkārši neiet kopā ar visu to, ko es zinu par valstisko parazītu Rimšēviču, - neiet, un viss. Taču cilvēkiem, kuru pasaules uztvere atbilst seriāla UgunsGrēks scenāristu izdomas un loģikas līmenim, šis acīmredzami ir pietiekami pārliecinoši, - gan rietumos, gan tepat pie mums.

Viens pats Guseļņikova stāstiņš, pieļauju, nekādu ticību AP žurnālistos neraisītu. Toties komplektā ar ziņām par ASV varas iestāžu paziņojumu ABLV sakarā un par Rimšēviča aizturēšanu – viss kārtībā, tas štimmē, uz priekšu, laižam gaisā!

Ko nu vispār runāt par vietējo publiku – pat salīdzinoši „intelektuālo”. Visu izteica jau pēc Rimšēviča aizturēšanas orgasmā raustošos vecmeitu sajūsmas spiedzieni, - viņām un viņiem viss jau automātiski bija skaidrs.

Savukārt tie, kas šo visu notikumu secību ir talantīgi salikuši kopā, ļoti labi zina gan to, ka cilvēku ar šādu uztveri ir vairākums, gan arī to, uz ko ir – vai, pareizāk sakot, nav spējīgi Latvijas valsts „vadītāji” un „drošības dienesti”, jā, arī „profesionālie mediji”.

No visas valstisko nespējnieku reakcijas ir pilnīgi skaidrs viens – netiek apskatīts pat jautājums, ir vai nav pietiekama un pārliecinoša informācija par Rimšēviču, ir vai nav pietiekama un pārliecinoša informācija par ABLV banku. Par jautājumu – vai tā visa nav prasmīga dezinformācija un, ja tā, kā mēs, atbildīgie valstsvīri un drošības dienesti, tai valstiski atbildīgi stāsimies pretī, - nemaz nerunājot.

Tikmēr šī uzbrukuma kopā licēji – par kuriem esmu pilnīgi pārliecināts, ka tie mīt Kremlī vai tuvu tam un ka dažādi guseļņikovi ir viņu komandu izpildītāji – var berzēt rokas, jo atšķirībā no Ukrainas šis hibrīduzbrukums ir izdevies labi, pat lieliski...

Protams, nav ne krievu tanku ielās, ne „zaļo cilvēciņu” ar Latgales karogu kaut kur Daugavpilī vai Rēzeknē. Un arī nebūs. Šī sekmīgā hibrīduzbrukuma sekas mēs aptversim nākamo mēnešu un gadu laikā, dažādos veidos izjūtot attieksmes maiņu – kā jau pienākas veidojumam, par kuru radīts neizdevušās – visos līmeņos korumpētas naudas atmazgātāju valsts tēls. Par iekšējiem satricinājumiem un dažas labas bankas nosprāgšanu nemaz nerunājot, - tie jau tādi sīkumi vien. Un tam jau būs ļoti tālejošas sekas.

P.S. Ak, jā, es, protams, ceru, ka man nav taisnība un tas viss ir tikai nejaušu sakritību virkne. Diemžēl noticēt šai cerībai nespēju.

Seko mums