Es gribētu baudīt brīvību būt atkarīgai tikai no likuma un ne no kā vairāk

Iesaki rakstu:

Mana nevainīguma pierādījumi diezgan sīki tika analizēti manās liecībās un manu aizstāvju runās. Prokurora kungs nebija spējīgs tos atspēkot, un viņam nebija, ko pretstatīt tiem pēc būtības.

Tā kā es neesmu vainīga jebkādu noziegumu izdarīšanā, es ceru, ka godātā tiesa taisīs taisnīgu spriedumu un man nenāksies vēl kādreiz teikt šo „pēdējo vārdu”, bet tagad es lūdzu tiesu uzklausīt to, ko es teikšu un ņemt to vērā pieņemot lēmumu.

Kad es gatavojos šim procesam visi, ieskaitot manus aizstāvjus, ieteica man nepārslogot tiesu ar apjomīgo informāciju, kuru es izklāstīju savās liecībās. Man teica, ka tiesai tas nav interesanti, ka tiesa skata tikai vienu konkrētu apsūdzību, Rusova ielas epizodi, kurā nav nekādu manas vainas pierādījumu, un tātad nevajag kaitināt tiesu ar savām teorijām. Es neklausīju. Varbūt es pieļāvu kļūdu – bet man likās svarīgi pretstātīt reālus faktus un pierādījumus tēlam, kurš tika veidots sabiedrības uzskatā pretēji manai gribai, un kas ir sava veida spiediens uz godāto tiesu. Jo saskaņā ar šo izdomāto tēlu, es esmu vainīga jau tikai tāpēc, ka esmu Ināra Vilkaste. Tādēļ es uzskatīju par nepieciešamo rādīt visu to notikumu, kuri bija pa priekšu manai apsūdzībai un arī iestājās kopā ar to, aizkulises, lai tiesa ņemtu vērā tikai juridiskus faktus un nevis subjektīvas domas, ko kāds uzspieda.

Līdz 2006. gadam es nekad un nekādā statusā nebiju saskārusies ar tiesībsargājošām iestādēm, kā agrāk rakstīja anketās – „nesastāvēja, nepiedalījās un netika saukta”. Strādāju, audzināju bērnus un negribēju būt „populāra persona”. Ja kādam bija interese par mani, tad tas bija saistīts tikai ar maniem biznesa projektiem. Bet, sākot ar 2006. gadu, par mani tika publicēti vairāk kā 3000 rakstu, un VISI – ar negatīvu saturu. Man tika uzvelti visi grēki, ko var un nevar iedomāties. Vakar tiesas sēdē es tiku vainota pat tāpēc, ka es pienācīgi izskatos, man bija nepietiekami nožēlojams izskats Rusanova kunga ieskatā.

Lai Dievs viņu soda par tādu joku. Bet pēdējo gadu garumā man bija iespēja pārliecināties, ka izteiciens – viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus, ir pareizs.

Visu to gadu slogs, bezgalīgas apsūdzības, novērošana, pārvietošanas brīvības ierobežojums un pastāvīga nepieciešamība taisnoties, tas man bija smagākā spīdzināšana. Es uzskatu, ka tas nav cilvēcīgi vainot mani par to, ka es to visu pārvarēju un saglabāju pašcieņas sajūtu. Jā! Tas, ar ko man nācās saskarties no prokuratūras puses, nebija nekas cits, ka morāla spīdzināšana un apiešanas, kas pazemina cilvēka cieņu, un tas nav tikai manā izpratnē, bet arī spēkā esošajā starptautiski-tiesiskajā šo jēdzienu izpratnē.

Publiskie apvainojumi man nav nekas jauns. Manis diskreditēšanas kampaņā galvenais uzsvars tika likts uz absurdu un apvainošanu jebkādu manu personisko sasniegumu noliegšanu, viss tika vests uz to, ka es esmu tukša vieta, tikai fiktīvi šķirtā Vaškeviča sieva, un tā nauda, ko es nopelnīju – tā, protams, nav mana, bet gan viņa nauda. Ar Vaškeviču es šķiros 1987. gadā (man bija 26. gadi), padomju laikos. Cik tad fantastiski tālredzīgai man bija jābūt, lai jau tolaik paredzēt nākotni, fiktīvi šķirties ar vīru un savu bērnu tēvu, paredzot, ka līdz ar padomju iekārtas sabrukumu es uzsākšu uzņēmējdarbību, bet viņam būs karjera valsts dienestā. Tomēr acīmredzama nesakritība ar faktiem nevienu neapstādināja, daudz aizraujošāk bija veidot mītu par „noziedzīgu miljonāri” Vilkasti. Neviens īsti neapgrūtināja sevi ar jautājuma juridisko pusi un manas hipotētiskās vainas pierādījumu meklēšanu.

Pat valsts apsūdzības uzturētājs šajā procesā, neskatoties uz nevainīguma prezumpciju, piepūlējās vairākās intervijās visai Latvijai pastāstīt, ka obligāti vajag ne tik tiesāt mani par to, ko es neesmu izdarījusi, bet tieši iesēdināt cietumā, kā īpaši bīstamu noziedznieci.

Sešu gadu garumā mana dzīve tika padarīta par elli. Man bija vēlēšanās uzrādīt tiesai savu dienasgrāmatu par jebkuru gadu, sākot ar 2006 – tad tiesa pārliecinātos, ka es biju apmeklējusi tiesu un izmeklētājus piecas-sešas reizes. Katru nedēļu! 50 kriminālprocesi, kuros es tiku iesaistīta, nozaga man sešus gadus no dzīves! Vai tad tas ir normāli, kad pēc katra melīga, absolūti paranoidāla iesnieguma no agrāk tiesāta noziedznieka Štālberga tiek uzsākts kriminālprocess? Vai tad tam tā ir jābūt tiesiskajā valstī? Vai tad tiesiskajā valstī pirmstiesas izmeklēšana var ilgt piecus-sešus gadus, un likumam paklausīgo pilsoni var aicināt neskaitāmās pratināšanās tikai tāpēc, ka uz viņu norādīja melīgs liecinieks, kurš tajā pašā laikā tiek apsūdzēts lietā par lielas naudas summas izspiešanu no tā paša pilsoņa? Es domāju, ka Latvijā tas nav iespējams - bet laikam es esmu izņēmums... Un lūk, viena no šiem denunciācijām tomēr sasniedza savu mērķi: es jau stāvu Augstākās tiesas priekšā un taisnojos par to, ko neesmu izdarījusi.

Es nezinu, kāpēc es esmu vajāta. Varu tikai pieņemt, ka mērķis ir vai nu mana nauda, vai mans bizness, vai, tagad jau atkal mans vīrs, Vladimirs Vaškevičs, bet droši vien gan pirmais, gan otrais.

Godātai tiesai, iespējams, ir zināms, ka pret Vladimiru Vaškeviču tika uzsākti vairāki kriminālprocesi, tajā skaitā tā sauktais deklarācijas process Nr. 12507000607, kurš tagad atrodas apelācijas instances tiesā. Es tikai gribu pastāstīt tiesai, cik interesanti šīs kriminālprocess saskārās ar Rīgas domes krimināllietu.

2008. gada 19. martā, sniedzot liecības šajā kriminālprocesā, R.Janita norādīja uz vienu ļoti interesantu apstākli – it kā viņš V.Štrama uzdevumā paņēma no manis kādu aploksni, uz kuras bija uzraksts, kuru viņš neatceras. Tālāk R.Janita izdara secinājumu: „Saskaņā ar neoficiālo informāciju, V.Štramam pieder kādas uzņēmuma „Balticovo” akcijas un kapitāla daļas, kā arī V.Štramam ir norēķinu konts kādā Lielbritānijas bankā. Iespējams, ka I.Vilkaste nodeva man šo aploksni tieši iepriekšminētā sakarā.”

Turpmāk Rīgas domes lietā neviens neatgriezās pie „Balticovo” akciju, kuras it kā pieder V.Štrama k-gam, jautājuma.

Tomēr svarīgi ir tas, ka 2007. gada sākumā KNAB uzsāka kriminālprocesu Nr.12507000607, kur apsūdzētais tagad ir Vladimirs Vaškevičs, tieši sakarā ar „Balticovo”, un tikai pēc tam, pie ļoti miglainiem apstākļiem, par kuriem es rakstīju savā 2011. gada 21. februāra sūdzībā, tika izdalīts kriminālprocess Nr. 12507002009 „Balticovo 2”. Kriminālprocess Nr. 12507002009 („Balticovo 2”) tika izdalīts no kriminālprocesa Nr.12507000607 („Balticovo 1” → Deklarācija), un tieši kriminālprocesa Nr.12507002009 „Balticovo 2” materiālos šobrīd arī atrodas agrāk tiesāta noziedznieka Raimonda Štālberga iesniegums, kuru viņš iesniedza KNAB vēl 2006. gada janvārī, un par kuru es un mani advokāti runājām šajā tiesā.

Ko tad var nozīmēt tādas R.Janitas liecības, kuras sasaista šo procesu un konkrēti Vilni Štramu ar „Balticovo” akcijām? Manā skatījumā KNAB mēģināja izspiest no Janitas visas iespējamas liecības, lai pamatotu turpmākus kriminālprocesus pret mani un Vladimiru Vaškeviču. Tātad R.Štālberga–R.Janitas „konstrukciju” bija plānots izmantot vairākkārt – jo tad, kad parādījās mistiskās R.Janitas liecības par to, ka viņš pēc „fakta par aploksni ar papīriem” izdarīja secinājumu, ka IESPĒJAMS, tas bija saistīts ar „Balticovo”, Štālberga iesniegums jau atradās „Balticovo” lietā. Es nezinu, kas patraucēja KNABam tajā brīdī izveidot pierādījumus arī „Balticovo” lietā, bet vienu lietu es saprotu – šīs Damokla zobens karājas virs manas un Vladimira Vaškeviča galvas jau sen, un karāsies vēl ilgi. Es nezinu, kāpēcpie R.Janitas uz cietumu nāk Drošības policijas, un, iespējams, arī KNAB darbinieki. Es nezinu, kāpēc izspiešanas lieta pret Štālbērgu ilgst piecus gadus pirmās instances tiesā. Es nezinu, kāpēc R.Štālbergam izspiešanas lietā tiek dota iespēja teikt tiesā pēdējo vārdu gada garumā. Es nezinu, kādā veidā vēl tiek plānots izmantot šos divus cilvēkus, viens no kuriem – iepriekš tiesāts, pustraks noziedznieks, kurš naudas vai atriebības dēļ ir gatavs uz visu, bet otrs – slims un salauzts cilvēks, kurš ir gatavs uz visu dzīvības un brīvības dēļ. Es nezinu kad un sakarā ar kādām vēl nepatiesām apsūdzībām pret mani uzsāks vēl kādu kriminālprocesu?!

Bet agrāk tiesāta noziedznieka, R.Štālberga materiālās pretenzijās taču ir neierobežotas. Prokurors pastāvīgi nosauc viņu par manu „biznesa partneri”, bet visi šie apgalvojumi ir absolūti nepierādīti un balstās tikai uz paša R.Štālberga apgalvojumiem. Bet agrāk tiesāts noziedznieks R.Štālbergs, nosaucot sevi par manu biznesa partneri, neapstājās arī pie tā – viņš gāja tālāk un iesniedza prokuroram Salvim Skaistajam iesniegumu, ka viņš ir aprēķinājis – mana biznesa cena ir ne mazāk ne vairāk kā 466 544 325 000,00 eiro un tieši no šīs summas viņš arī grib saņemt „savu daļu”! Bet 1 miljonu viņš pirmajā instances tiesā Rīgas domes lietā nosauca par tīri simbolisko.

Neliels piemērs no R.Štālbera pratināšanas pirmās instances tiesā 2010. gada 5. janvārī.

Štālbergs: ņemot vērā, ka es nodarbojos ar Ināras Vilkastes projektiem Rīgas pilsētas Būvvaldē praktiski vēl no 2004. gada sākumā, un viens no tiem projektiem bija (nekustamais īpašums) Grenču ielā 5.

Advokāts Dzelme: Sakiet, lūdzu, vai runa iet par Grenču 5?

Štālbergs: tieši tā. Runa iet par Grenču 5.

Advokāts Dzelme: Un kāda ir jūsu loma šajā darījumā?

Štālbergs: šajā brīdi es šo lomu neatceros.

PROKURORS M.LEJA IZDALĪJA 17.10.2008. KRIMINĀLPROCESU Nr.512812002508 PAR GRENČU 5. NO RĪGAS DOMES LIETAS, KRIMINĀLPROCESS TIEK NODOTS KNAB UN IZBEIGTS 20.12.2010.

R.ŠTĀLBERGU JAU ŠAJĀ POSMĀ BŪTU JĀSAUC PIE KRIMINĀLATBILDĪBAS PAR NEPATIESĀM LIECĪBĀM, BET PROKURORS TURPINA VIŅAM TICĒT.

Tātad R.Štālberga lielummānija ar katru dienu pieaug, viņa vēlmes arī pieaug. Ņemot vēra manas izstrādes, ko veic KNAB, intensitāti, es uzskatu, ka viņiem vēl ir liels šā prokurora sirdij tik mīļotā „liecinieka” iesniegumu krājums – un pat varbūt, ja paveiksies, tad arī kāds no tiem būs vairāk nozīmīgs, kaut arī ne mazāk melīgs par iesniegumu par zāles pļaujmašīnas zādzību vai Vudu maģijas izmantošanu... Un tad jau, izmantojot operatīvajā veidā iegūtas liecības, spiežot uz procesa iesaistītām personām, falsificējot pierādījumus, varēs saskaņot dažādas detaļas tā, lai lietā parādītos „ne mazāk kā 13 nozīmīgas sakritības”, un ar to arī pietiks, lai uztaisīt notiesājošo spriedumu.

Savās liecībās es pastāstīju tiesai par totālo vajāšanu, kurai tika un tiek pakļauti mani tuvinieki un es pati vairāk kā sešu gadu garumā. Nekrist zem tāda briesmīga spiediena man palīdz tikai cerība, kaut arī vāja, ka kaut kad visas šīs briesmas beigsies. Tā tur mani virs visiem tiem dubļiem un neļauj nokrist. Dubļi – tas ir melīgs liecinieks R.Štālbergs ar savām prasībām samaksāt 500 000 eiro, lai specdienesti neiejauktos manā dzīvē; dubļi – kad prokurors, aizmirstot par savu pienākumu objektīvi veikt procesu, cenšas pārliecināt tiesu, ka galvenajam lieciniekam – agrāk tiesātam noziedzniekam, izspiedējam, šantāžistam un krāpniekam – varēja būt tikai teorētisks motīvs aprunāt savu nenotikušo upuri un tai liecību daļai, kura ir izdevīga apsūdzībai, var ticēt pilnībā; dubļi – kad, neskatoties uz kliedzošām pretrunām viņa liecībās, šo liecinieku tik ļoti apsargā, ka pat neļauj izsaukt viņu uz tiesu un neuzskata par nepieciešamo painteresēties, no kurienes tad viņš ņēma naudu, kuru it kā nodeva kukuļa veidā, ļoti labi zinot, ka viņam nebija un arī nevarēja būt tādas summas. Dubļi, kad prokuroram nav citu argumentu, bet viņš zvēr tiesai, ka neesot falsificējis lietas materiālus, kaut arī tā nav taisnība; dubļi, ka ar varu apveltīti specdienestu darbinieki vairāku gadu garumā noklausoties un kontrolējot cilvēka privāto dzīvi, un zinot par izspiedēja veicamiem noziegumiem, nedara neko, cerot dabūt no noziedznieka vajadzīgo informāciju vai naudu; dubļi – kad tā saucamie korupcijas apkarotāji nekautrējās nopludināt vajadzīgiem cilvēkiem informāciju par cilvēka privātās dzīves detaļām, izskaistinot redzēto ar meliem; dubļi – kad prokurors sauc izspiedēju par „biznesa partneri”, nepiepulējot sevi ar definīcijām un juridiskiem argumentiem un veidojot pierādījumus pēc tā sauktās „bandītu izpratnes”: pastāvēja blakus, paturēja pilnvaru rokās – tātad ir biznesa-partneris, kuram ir tiesības „pieprasīt daļu”.

Es esmu mēģinājusi sūdzēties par to, kas notiek. Visu šo gadu gaitā es iesniedzu 220 sūdzības dažādās iestādēs. Bet neviena no tām netika izskatīta pēc būtības. Tādēļ vairāk kā gadu atpakaļ es griezos Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par manis vajāšanu no valsts puses, tiesību uz privāto dzīvi un tiesību uz īpašumu pārkāpšanu – tas ir tieši saistīts arī ar šo kriminālprocesu, jo citu starpā manas tiesības būt par īpašuma īpašnieku pārkāpa prokurors Leja; es un mana advokāte Jeļena Kvjatkovska par to jau esam teikuši. Kad Strasbūrā juristi iepazinās ar manis sakrātajiem dokumentiem, viņi teica, ka pirmo reizi saskaras ar šādiem faktiem, bet lieta varētu sanākt interesanta. 2012. gadā pēc bijušā Eiropas Padomes Ģenerālsekretāra Valtera Švimmera iniciatīvas Vīnē tika dibināta Starptautiskā komitēja „Taisnīgumu Inārai” un mājas lapa www.justiceforinara.eu. Mana sūdzība tika pieņemta, es jau vairāk kā gadu strādāju pie tās pielikumu sastādīšanas pēc Konvencijas 13. panta un ceru, ka drīz tā tiks izskatīta Strasbūras tiesā.

Apsūdzības pret mani, kuras tiek izskatīta tiesā, ir tik prettiesiskas, ka tos vēl vērtēs ne tikai Latvijas tiesu vara, bet arī tādas neatkarīgas starptautiskās tiesībsargājošās instances kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Cilvēktiesību komiteja un ANO Pretspīdzināšanas komiteja.

Bet šodien, godātā tiesa, es negribu neko vairāk, kā tikai taisnīgumu un neaizspriedumainību, skatot ŠO KONKRĒTO KRIMINĀLLIETU. Šī nepatiesā, nepierādīta, pēc savas būtības absurda apsūdzība karājas virs manas galvas jau vairāk kā četrus gadus.  Es gribētu baudīt brīvību būt atkarīgai tikai no likuma un ne no kā vairāk. Tieši tāpēc, pretēji tam, ko gaidīja vairāki nelabvēļi, es neesmu „saslimusi” un neesmu izdomājusi vēl kādu atrunu, lai vilcinātu šo kriminālprocesu. Jo es esmu pārliecināta – ja likums neuzvarēs šeit un tagad, tad parādīsies precedents, pēc kura varēs mantkārīgā nolūkā pēc nepatiesa ziņojuma aprunāt un notiesāt jebkuru veiksmīgu uzņēmēju vai arī vienkārši kādam nepatīkamu cilvēku. Un tā jau būs īsta traģēdija. Jo, kā teica diženais filozofs Kants, „kad zudīs taisnīgums, tad nepaliks nekā, kas varētu padarīt cilvēka dzīvi par vērtīgu”.

Seko mums