Iesaki rakstu: 
Arvien skaļāk publiskajā telpā sevi piesaka sakrālā mantojuma tēma. Apsveicami, ka diskusijās par Svētā Pētera baznīcas tālāko likteni sabiedrība nav vienaldzīga. Kas būs šī izcilā, Rīgai tik nozīmīgā kultūras pieminekļa nākamais saimnieks, ir satraucis baznīcu, Rīgas pašvaldību, kultūras mantojuma ekspertus, Saeimas politiķus, pat valsts prezidentu. Uz izveidojušos situāciju vēlams paskatīties ar vēsu prātu.
Atgūstot Latvijas valsts neatkarību, reliģiskajām organizācijām tika atdoti to īpašumi, izņemot divus īpaši nozīmīgus kultūras pieminekļus – Doma baznīcu un Pētera baznīcu (LR Augstākās Padomes 12.05.1992. lēmums), kuru statusu paredzēja noteikt ar īpašiem likumiem. Izlemšanu atlikt uz vēlāku laiku bija pamatoti, jo Latvijai bija jāuzbūvē jauna tiesiskā sistēma, trūka iedziļināšanās un lemšanas kapacitātes.
Rīgas Doma baznīcas un klostera ansambļa liktenis ar speciālu likumu tika izlemts 2005. gada 22. jūnijā un, atskatoties ar laika distanci, jāvērtē kā saprātīgs un pārdomāts solis. Unikālais kultūras piemineklis ir atguvis savu sākotnējo funkciju, rūpīgu un atbildīgu saimnieku. Tajā notiek aktīva darbība, paveikti nozīmīgi atjaunošanas darbi. Atceros, ka ne visi par šādu soli bija apmierināti, bet laiks visu ir nolicis savā vietā.
Pētera baznīcas īpašumtiesību sakārtošana ir sarežģītāka, tāpēc arī speciāla likuma pieņemšana ir krietni aizkavējusies. Pētera baznīca traģiski cieta Otrajā pasaules karā. Baznīcas atjaunošana bija padomju laika mantojuma speciālistu varoņdarbs, to nevar noliegt un nedrīkst aizmirst. Rīga atguva savu nozīmīgo vertikālo dominanti, bet laikmets neiztika bez aktīvāko speciālistu nosodījuma. Pilsēta atrada ēkai savam laikam piemērotu funkciju. Izpildīto darbu kvalitāte nebija slikta, tomēr atbilstoša padomju laika materiāliem, tehniskajām iespējām un risinājumiem.
Rīgas Svētā Pētera baznīca (pirmo reizi minēta 1209.gadā) kā sena vēlās ķieģeļu gotikas un baroka laika celtne ar bagātu vēsturi, īpaši raksturīgu apjomu, telpisko struktūru, rietumu fasādes portālu plastiku, torņa smailes vizuālo tēlu Rīgas vēsturiskā centra siluetā, pārbūves un atjaunošanas procesiem, apzinātām un neskartām arheoloģiskām liecībām, saglabātiem ievērojamiem mākslas priekšmetiem un arhitektūras detaļām ir unikāla sakrālās arhitektūras vērtība Latvijā, kas liecina par būvkultūras augstākajiem sasniegumiem Ziemeļeiropā.
Rīgas Svētā Pētera baznīca ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, kurā atrodas 28 mākslas pieminekļi (16. –19.gs portāli, kapenes, kapa plāksnes, epitāfijas, grandioza izmēra svečturis, skulptūra). Esmu neskaitāmas reizes šajā nozīmīgajā celtnē bijis, arī pasākumos, un vienmēr man ir licies, ka kaut kā pietrūkst. Tā ir noskaņa, sajūtas, ko rada ēkas piepildījums, saimniekošana, ēkas gars.
Atrodoties Parīzes Dievmātes katedrālē, Pētera katedrālē Vatikānā vai vienkāršā Itālijas, Francijas, pat jebkuras Eiropas valsts, arī Latvijas lauku baznīcā, mani pārņem īpaša sajūta, materiālo un nemateriālo vērtību sakausējums, kaut kas tāds, ko var sniegt tikai sakrāla celtne ar tās patiesu piepildījumu. Jautājums jāuzdod mums pašiem sev – vai mēs gribam šādas sajūtas uzdāvināt Sv. Pētera baznīcai vai ne? Vai mēs gribam baznīcas ēku veltīt baznīcai vai nē? Vai mēs novērtējam Eiropas sakrālā mantojuma fenomenu?
Es nenosodu Rīgas pašvaldību par vēlēšanos būt Pētera baznīcas saimniekam, bet redzu praktiskās iespējas, tik daudz darāma darba, trūkstošu naudu, nerealizētas ieceres. 2006.gada 6.jūlija naktī izdega Ziemeļblāzmas Zaļā skola – Rīgai simbolisks objekts, Eiropā viens no pirmajiem uzbūvētiem bērnudārziem (pirmskola), ar Augusta Dombrovska un Martas Rinkas vārdiem saistīta vietzīme. Solījumi to atjaunot nav izpildīti. Tā ir pašvaldības atbildība, nenokārtots parāds pilsētai, Augustam Dombrovskim – kas gan to vairs atceras.
Vai Pēterbaznīcas uzturēšana reliģiskai darbībai būtu pašvaldības uzdevums? To varētu darīt, ja viss cits būtu izdarīts, varētu censties pārsteigt sabiedrību ar izcilu profesionālu restaurāciju, autentiskuma izpratni, labāko praksi. Tomēr, lai to sasniegtu, vēl ir noejams garš attīstības ceļš.
VEF kultūras pils, Ziemeļblāzmas kultūras pils un citu objektu atjaunošanā ir bijusi laba griba, centība, bet pietrūkst sajūtas ko dod patiess autentiskums, oriģinālu virsmu starojums, vēsturiskā patina, gaume, detaļu kvalitāte, mūsdienu labs dizains, tieši tas, ko vajadzētu atgūt Sv. Pētera baznīcai. Vai tieši šajā objektā pašvaldībai tas izdosies?
Sv. Pētera baznīcai nepieciešami nopietni, visaptveroši un apjomīgi atjaunošanas darbi. Pirms vairākiem gadiem baronese Fon Zasa vēlējās baznīcā atjaunot ērģeles, bet neizdevās vienoties ar pilsētu, un atbalsts palika neizmantots. Pēc tam iniciatīvu uzņēmās Rīgas Svētā Pētera baznīcas ērģeļu fonds. Kopš neatkarības atgūšanas Pētera baznīca ir lietota, bet līdzekļi un darbs tās uzturēšanā ieguldīts tik minimāli, ka saglabātības stāvoklis pakāpeniski ir pasliktinājies. Ir pietrūkusi ikdienas rūpīga kopšana, nav atrisinātas ugunsdrošības prasības.
Lai arī īpašumtiesību izlemšana bija pieļaujama tikai ar īpašu likumu, Rīgas dome bija pasteigusies nodalīt pieguļošo zemi tā, ka baznīcas pamatu, portālu, kāpņu un pat atsevišķās vietās ārsienu daļa ir nonākusi uz pašvaldības zemes. Šāda kļūme būtu jālabo, neizvirzot nekādas prasības no pašvaldības puses, bet vai tā būs?
Viens no iespējamiem variantiem ir Svētā Pētera baznīcu nodot Rīgas domei, ar likumu nosakot galveno lietošanas veidu – sakrālo darbību. Jaunā Rīgas dome ir nākusi ar labu apņēmību, bet darāmā ir tik daudz, pieredze vēl tikai veidojas, savukārt iespējas ierobežotas.
Otrs variants ir Svēto Pētera baznīcu nodot Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācu Svētā Pētera draudzes izveidotam nodibinājumam. Saņemta ticama informācija, ka šādā gadījumā baznīcas atjaunošanai nauda 33 miljonu apmērā tiktu saņemta no Vācijas. Saprotu, kāpēc Rīgas dome nevēlas baznīcu atdot citam saimniekam, pievilcīgs ir bijis skatu tornis, bet ilgtermiņā pamatjautājums jau ir par to, vai baznīcas ēku atdot Rīgas garīgajai dzīvei. Lēmumu pieņems Saeima, un es ceru, ka tas būs pārdomāts un izsvērts. Rūpība, ar kādu Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija cenšas radīt drošu normatīvo aktu Svētā Pētera baznīcas tālākajam liktenim, ir cerīga.
Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas dievnamu atjaunošana ir pierādījusi tautas spēku. Tik daudzas izpostītas un pazemotas celtnes ir atguvušas savu vietu kultūrainavā kā garīgas dominantes. Tas nav pašvaldību vai valdības nopelns, valsts ir piedalījusies ar samērā nelielu finansējumu, veikusi galvenokārt kultūras mantojuma uzraudzības darbu, sniegusi padomus, konsultācijas. Ieguldītās enerģijas, ticības, ziedoto līdzekļu apjoms ir mūsu tautas spēka visspilgtākais apliecinājums. Garīgai būvei vislabāk der garīgs saturs, un baznīcai ir jābūt atdalītai no valsts. Tāpēc es iestājos par principu “baznīcu baznīcai”.
Ne vienmēr dievnamu atjaunošanas darbi ir bijuši “gludi”, jo kultūras mantojuma speciālistu prasības nav vienkāršas, bet rezultāts un iegūtā pieredze dod uzticību dievnamu satura diktētai attieksmei un saimniekošanas kvalitātei arī turpmāk. Par laimi Latvijā vēl nav pienākusi situācija, kad būtu jādomā – ar kādām funkcijām piepildīt bijušus un masveidā pamestus dievnamus!
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
