Es vairs nevaru saprast, kur beidzas ZZS un sākas “Vienotība”, jo viss saplūdis vienā sistēmā
Kristaps Averjanovs*25.04.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Vienotība” kādreiz bija Latvijas tautas cerību, taisnīguma un godīgas politikas iemiesojums. Tā simbolizēja jaunu politisko kultūru, augstus politikas standartus un uz mūsu Latvijas iedzīvotājiem vērstu politiku. Tā apvienoja talantīgus cilvēkus, kuriem ļāva sevi pierādīt. Tūkstošiem cilvēku tam noticēja un balsoja. “Vienotība” bija kā jauna laikmeta sākums. Tā bezbailīgi stājās pretī oligarhiem un Latvijas izzadzējiem. Tieši šo vērtību dēļ ilgus gadus esmu bijis “Vienotības” biedrs un esmu cīnījies par šo svarīgo vērtību īstenošanu arī Ilūkstes novadā. Tāda kādreiz bija “Vienotība” un diemžēl nekad vairs tāda nebūs.
Kādreiz “Vienotība” cīnījās par cilvēku dzīvi arī reģionos, pašlaik partijai rūp vienīgi tie cilvēki, kas darbojas Rīgā vai Pierīgas novados, kur ir pie varas un pie naudas. Tās nodaļas un biedri, kuri neatrodas tik tuvu varas centram, partijas vadībai nerūp vispār. Ir neliela cilvēku grupa, kas pārņēmusi varu, un pārējie ir tikai dekorācija, lai aizpildītu krēslus partijas kongresos un piesegtu patieso situāciju. Partijā ir iespēja augt un tapt uzklausītiem tikai tiem cilvēkiem, kuri ir uzticīgi partijas ģenerālsekretāram. Kādreiz tā nebija.
Lielākā muļķība bija “Vienotības” premjerministra nogāšana un varas pārdošana Lembergam un ZZS. Tā bija augstākā nodevība, kad Čigānes un Viņķeles kundzes izveidoja savu grupējumu, notirgoja savu ietekmi un pārdeva varu ZZS. Vajadzēja uzreiz pieņemt lēmumu un izmest šos cilvēkus no partijas, lai tas būtu piemērs arī citiem. Tā vietā partija klusēja un ļāva sagraut “Vienotību”, lai uz tās drupām varētu nodibināt liberālo partiju “PAR”. Vēl trakāk – tos, kuri nodeva “Vienotību” un tās vēlētājus, šobrīd atsauca atpakaļ un ceļ godā. Tas ir pazemojums un spļāviens sejā visiem, kas visus gadus bijuši godīgi pret “Vienotību” un tās vēlētājiem.
Vēlēšanās par “Vienotības” deputātiem kļuva tie, kas pirka balsis un pārkāpa likumus ar dārgām personīgajām kampaņām. Šo cilvēku rīcības dēļ tika atņemts valsts finansējums, un partija kļuva pilnībā atkarīga no sponsoriem. Tā vietā, lai partija sodītu šos cilvēkus, viņi ir salikti atbildīgos un svarīgos amatos.
Pirmajās rindās “Vienotībā” ir ielikti cilvēki no Zatlera partijas, kuri toreiz, tiklīdz ieguva Saeimas krēslus, nekavējoties metās par katru cenu (kaut ar tankiem) veidot valdību ar “Saskaņas centru”.
Pēdējos gadus man arvien grūtāk atrast īstos vārdus, lai saviem atbalstītājiem izskaidrotu “Vienotības” rīcību un lēmumus. Īstā realitāte ir tāda, ka Latvija paliek arvien tukšāka no cilvēkiem, slēdz skolas, ceļi mūsu pusē brūk kopā. Pēdējā laika reformas tiek īstenotas pavirši un lielā steigā, kur netiek ņemta vērā reālā cilvēku situācija un iespējas. Kādreiz partija asi reaģēja uz korupciju, izsaimniekotiem miljoniem, taču ar gadiem kļuvusi pavisam klusa. Es vairs nevaru saprast, kur beidzas ZZS un sākas “Vienotība”, jo viss saplūdis vienā sistēmā. Konkrēta rīcība seko tikai pēc vērienīgiem skandāliem un liela žurnālistu spiediena.
Pamazām sāk uzpeldēt liecības par shēmām, kas valsti un iedzīvotājus dzen trūkumā. Viena no šādām afērām ir OIK. Biju pārliecināts, ka tā ir oligarhu “trekno gadu” afēra, par kuru būs jāmaksā simtiem miljoni visiem iedzīvotājiem. Bet publicētie materiāli vairāk un vairāk norāda arī uz konkrētu “Vienotības” politiķu atbildību par lēmumiem. Sarunās ar atbalstītājiem es nevaru vairs aizstāvēt “Vienotību”, ja fakti parāda citu situāciju. Tā vietā, lai likvidētu šo politisko biznesu, tam piešķīra vēl 90 miljonus eiro.
Es nekur neaizgāju pie pirmajām grūtībām, bet gan paliku “Vienotībā”. Neaizgāju arī pie otrajām un trešajām grūtībām. Es ticēju, ka viss var mainīties, ka sagaidīšu solīto “Vienotības” restartu. Es ticēju jaunajam vadītājam Andrim Piebalgam. Es cerēju arī, ka jaunā Arvila Ašeradena vadība atgriezīs partiju atpakaļ uz ceļa. Taču nu jau “Vienotību” ir pametuši simtiem cilvēku, ar kuriem es vēlējos būt vienā partijā. Palikuši ir tikai tie, kuriem ir svarīgi saglābt amatus un ietekmi, nevis vērtības un principus.
Pēdējais piliens ir paziņojums par nosaukuma maiņu uz “Jaunā Vienotība”. Tad labāk būtu bijis saslaucīt vēl palikušos un, nemānot sabiedrību ar vārdu “jaunā”, ar cieņu nostartēt vēlēšanās.
No kādreizējās “Vienotības” palikusi tikai čaulas kompānija, un tādēļ esmu pieņēmis smagu lēmumu no “Vienotības” izstāties. Savu lēmumu skaidroju plašāk, jo ceru, ka mani atbalstītāji to sapratīs. Tāpat vēlos piebilst, ka savu politisko darbību tomēr nevēlos atstāt novārtā, jo esmu arī Ilūkstes novada domes deputāts, tāpēc visticamāk sekošu citam nodaļām, kas jau līdz šim ir aizgājušas uz SCP.
* Ilūkstes novada domes deputāts
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
