Esam pret jebkādu Augstskolu likuma redakciju, kurā pieļauta tādu rektoru ievēlēšana, kas nezina latviešu valodu un nespēj to lietot
487 parakstītāji17.06.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saskaņā ar pašlaik plaši apspriesto un kritizēto Augstskolu likuma grozījumu projektu tostarp tiek pieļauta iespēja Latvijas valsts augstskolās ievēlēt rektorus, kas nepārvalda latviešu valodu (17. panta 8. punkts: "Augstskolas rektora amatā var iecelt ārvalsts pilsoni. Ja rektora amatā ieceļ ārvalstu pilsoni, viņam jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņa profesionālo pienākumu pildīšanai, vai augstskolai ir jānodrošina tulkojums valsts valodā").
Nesenajā 2017. gadā Rektoru padomes ģenerāldirektors Jānis Bernāts skaidri un pamatoti atzina: "[..] par prasībām rektoram nevarētu diskutēt, jo viņam būtu jāzina valsts valoda augstajā C1 līmenī." Nekas nav mainījies. Turklāt iespēja valsts augstskolās ievēlēt valsts valodu nezinošus rektorus neatbilst pašas valsts definētajiem mērķiem Latvijā stiprināt latviešu valodas un kultūras pozīcijas un plašu latviešu valodas lietojumu. Un ir apšaubāms, vai šāda norma var sniegt tos cerētos ieguvumus saistībā ar Latvijas augstskolu izcilību, kuru vārdā likuma izmaiņas tiek piedāvātas.
Nav noliedzama nepieciešamība attiecīgajās studiju programmās un studiju kursos samērīgā apjomā iesaistīt ārvalstu ekspertus un pasniedzējus (ne vienmēr ir būtiski noteikt obligātu prasību zināt valsts valodu). Tomēr virzība uz Latvijas valsts augstskolu vadīšanu svešvalodā (skaidrs, ka likumā iekļautā atruna par tulkošanu faktiski paliktu formālas izpildes līmenī; sociolingvistiski pētījumi liecina par latviešu slieksmi arī daudz vienkāršākās situācijās saskarsmē ar cittautiešiem pie pirmās izdevības atteikties no latviešu valodas) nozīmē, ka ikdienā augstskolā ar latviešu valodu nezinošu rektoru nenovēršami mainītos darba un dokumentācijas valoda, liela administratīvo darbību un saziņas daļa notiktu svešvalodā.
Var apšaubīt, vai cilvēks, kas plāno iesaistīties Latvijas intelektuālās un akadēmiskās vides attīstīšanā, spētu to darīt efektīvi un kvalitatīvi, ja viņam līdztekus nav bijusi vēlme apgūt latviešu valodu, kas ir nosacījums patiesai klātbūtnei Latvijas kultūrtelpā un pilnvērtīgai konteksta izpratnei, bet konteksta izpratne savukārt ir nosacījums kvalitatīvam, Latvijas specifiskajām vajadzībām un interesēm atbilstošam rektora darbam. Maz ticams, ka izcila personība, kas mērķtiecīgi iecerējusi darboties Latvijas augstākajā izglītībā, to izlemtu darīt vien rektora vakances līmenī un neizprastu valodas zināšanu nozīmi. Loģiska secība būtu ierašanās šeit akadēmiskā vai zinātniskā darbā, pakāpeniska situācijas apzināšana un valodas apgūšana, lai pēc tam pretendētu uz augstiem amatiem. Iespējas pilnvērtīgi mācīties valodu līdztekus intensīvajam rektora darbam būtu apgrūtinātas, turklāt, kā zināms, pusmūžā valodas apguve prasa ievērojamus pūliņus.
Rektors ir augsts, intelektuāli piesātināts un prestižs amats; rektors pilda ne vien tehniska rakstura administratīvus uzdevumus un rūpējas par attiecīgās iestādes kvalitatīvu darbu šaurā izpratnē, bet savā darbībā iemieso un attīsta Latvijas valstiskās un kultūras vērtības. Jāpiebilst, ka privāto augstskolu parasti šaurais, nišas darbības raksturs ir pavisam cits gadījums, ko nevar salīdzināt ar tiem uzdevumiem, kurus pilda valsts augstskolas.
Vēl viens solis virzienā uz atteikšanos no latviešu valodas akadēmiskajā jomā būtu arī zīmīgs un ārkārtīgi nevēlams signāls Latvijas sabiedrībai – ar to pati valsts pasludinātu, ka latviešu valoda Latvijā ir šķērslis ceļā uz kvalitāti un izcilību. Tam var būt nelabvēlīgas ilgtermiņa sekas saistībā ar latviešu valodas prestižu, sabiedrības lingvistisko attieksmi un motivāciju apgūt un izmantot latviešu valodu. Ir bijuši daudzi mēģinājumi dažādās jomās ar dažādu argumentāciju priekšplānā izvirzīt angļu valodu kā prioritāru, ērtāku, izdevīgāku. Jāatzīst, ka šādi centieni atgādina nesenajā okupācijas laikā raksturīgos mēģinājumus visur iebīdīt krievu valodu un latviešu valodu klusi "izņemt" no dažādiem ikdienas lietojuma posmiem; toreiz sabiedrība protestēja un nepieļāva. Vienīgā atšķirība, ka krievu valodas vietā nākusi angļu valoda.
Pašreizējā situācijā, kad Latvijā angļu valodas klātbūtne ikdienā jau ir ievērojami pieaugusi un latviešu valodas lietotāji lavīnveidīgi paši ir pieslējušies angļu valodas izmantošanai profesionālajā darbībā un sadzīvē, īpaši rūpīgi jāapsver jebkurš lēmums, kas vēl vairāk pastiprina angļu valodas dominanci, bet otrā plānā atbīda latviešu valodu.
Augstāko izglītību ilgstoši novārdzina ar finansējuma nepietiekamību un strukturālām nepilnībām saistības problēmas. Šo iemeslu (nevis latviešu valodas zināšanu nosacījuma dēļ) augstskolas nespēj piesaistīt spējīgākos jaunās paaudzes pārstāvjus ar izcilu izglītību (un turklāt ar latviešu valodas zināšanām), kas iegūta Latvijā vai labākajās ārvalstu universitātēs.
Un – vai gan varam iedomāties kādu citu mūsdienīgu, sevi cienošu valsti, kurā valsts augstskolu vadītu attiecīgo valsts valodu nezinošs rektors? Jāpiebilst, ka izslavēto Tartu Universitāti, ko labprāt piemin visdažādākajos kontekstos, vada igaunis.
Ar parakstu apliecinām, ka esam pret jebkādu Augstskolu likuma redakciju, kurā pieļauta tādu rektoru ievēlēšana, kas nezina latviešu valodu un nespēj to lietot.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.