Esmu atradusi jaunu sili Sabiedrības integrācijas fonda vietā!
Zaiga Pūce, Latvijas Universitātes fonda izpilddirektore02.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kas Latviju padara stipru? Valsts amatpersonu uzrunās dzirdam, ka tie ir Latvijas cilvēki. Ik reizi jādomā – kas ar to domāts? Kas ir līdzcilvēku stiprums, spēks un devums Latvijai? Ko dodam un ko saņemam pretī?
Mēs – katrs indivīds un sabiedrība kopumā – vēlamies dzīvot labāk. Pasaules kontekstā nedzīvojam slikti, taču vēlamies būt Eiropas bagātāko valstu vidū. Mēs vēlamies, pasaules līmeņa sasniegumus mākslā, zinātnē, sportā. Gribam, lai mūsu uzņēmumu nosaukumus atpazīst globāli, lai Latvijas uzņēmēju saražotās preces ievērojami ietekmētu pasaules ikdienas ritējumu. Lai ko mēs domātu par vispārējo izglītību Latvijā, starptautiskā mērogā tā ir pietiekami laba. Arī vispārējais dzīves līmenis Latvijā pasaules kontekstā ir apmierinošs. Tomēr pastāv virkne jomu, kur vēl daudz darāmā.
Jau Latvijas valsts tapšanas laikā mūsu cilvēku spēku apliecināja trīs lietas – vīzija, griba to īstenot un gatavība ziedot. Lai sasniegtu mērķi, neatkarīgu valsti, nebūtu pieticis tikai ar ideju, valsts tapšanai jāziedo laiks, zināšanas un nauda, jāiegulda darbs. Būtisks priekšnoteikums tam, lai latvieši spētu apzināties sevi kā vienotu tautu un spēku, bija izglītības iespējas latviešu bērniem, pirmā kapitāla uzkrāšanās un spēja pašorganizēties. Latvijas valsts izveidojās aktīvas, pilsoniskas apziņas rezultātā.
Līdzīgi kā šodien, arī 19. gadsimta sākumā ne visiem latviešiem bija vienots redzējums par savu, neatkarīgu valsti. Tomēr, lai arī kāds bija katra atsevišķa latvieša viedoklis par Latvijas nākotni, visi saprata, ka nepieciešama sistēma, kas balstītu latviešu centienus "izsisties", ļautu latviešiem aizvien plašākā skaitā iegūt izglītību, veidot savus uzņēmumus un pelnīt. Tā radās Rīgas Latviešu biedrība. Lai varētu pulcēties cilvēki, kurus vieno līdzīgas vērtības, valoda un kultūra, bija nepieciešama ēka. Pateicoties ziedojumiem, tapa Latviešu biedrības nams.
Arī mūsdienās šajā ziņā nekas daudz nav mainījies. Ne visas vajadzības var nosegt ar valsts budžeta ieņēmumiem – nodokļu maksātāju naudu vai Eiropas fondiem. Vairākkārt sabiedrība savu pilsonisko aktivitāti paudusi, atbalstot dažādas iniciatīvas no personīgajiem līdzekļiem. Tā ir aktīva gribas demonstrēšana, skaidri norādot, kas mums kā sabiedrībai svarīgs un sasāpējis – ar ziedošanu tiek risināti jautājumi, kurus valsts nepietiekami risina citā veidā. Tā lēmumu pieņēmējiem liekam skaidri saprast, kuri jautājumi nekavējoties jārisina. Biežāk ievērojama palīdzība tiek sniegta veselības aprūpē vai jomās, kur "jādzēš ugunsgrēki". Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ziedošanas kultūra Latvijā būtiski attīstījusies – palīdzam ne tikai sev, bet arī citiem, atbalstām Ukrainas tautu. Iepriecina, ka arvien noteiktāk izpaužas vēlme ziedot sabiedrības izglītošanai.
Raugoties ilgtermiņā, sasāpējušie jautājumi varētu atrisināties līdz ar labklājības pieaugumu. Lai tā notiktu, jāatgriežas pie izglītības jautājuma. Stiprai valstij nepieciešami gudri, izglītoti cilvēki, kurus vieno augstākas vērtības – cieņa pret latviešu valodu un kultūru, Latvijas neatkarība, labklājība un izcilība. Turklāt būtiska ir vide, kurā lielām idejām augt. Pasaules pieredze rāda, ka šo vidi uztur un stiprina augstskolas.
Ja vēlamies ievērojamus sasniegumus, gribam būt izcili, saņemt ne tikai Oskara balvu, bet arī Nobela prēmiju, jāuzstāda augsti mērķi, primāri – zinātnē! Jāattīsta inovācijām atvērta vide, jāizceļ ne tikai vietēja mēroga, bet arī globāli svarīgas tēmas, jārada sen gaidīti risinājumi un jāattīsta zinātnes komercializācija. Tas nav vienā dienā atrisināms jautājums un tā noteikti nav vienkārša sistēma, tomēr šis mērķis nav arī nekas nesasniedzams. Mērķtiecīgi novirzot līdzekļus tā sasniegšanai, tai skaitā atbalstot izglītību un zinātni, iegūsim nozīmīgu ilgtermiņa labumu – labi attīstītu pētniecības vidi un izglītotu sabiedrību.
Latvijas Universitāte šajā virzienā spērusi lielu soli – ar mērķi veicināt zinātnes izcilību un Latvijas ekonomikas izaugsmi, uzsākta "LU Attīstības programma ar lielu ietekmi", kas cieši saistīta ar ANO Ilgtspējas attīstības mērķiem. Par prioritāti izvirzīta tieši cilvēkkapitāla attīstība, veselas un zināšanās balstītas sabiedrības veidošana. Mūsu spēks ir gudri, mērķtiecīgi un talantīgi cilvēki, tāpēc jādara viss, lai radītu vidi, kur tiem nodrošināta iespēja augt un attīstīties.
Latvijas Universitātes fonds ir būtisks partneris Latvijas Universitātei un Latvijai šajā ceļā. Ar LU fonda starpniecību ikviens var iesaistīties, palīdzot sasniegt izcilību. Tāpat kā mūsu valsts veidošanās sākumā, tam nepieciešama skaidra vīzija un griba. Mūsu vīzija ir radīt sistēmu, lai atbalstītu Latvijas zinātnieku darbu, un līdz 2050. gadam kāds saņemtu pirmo Nobela prēmiju. Lai radītu vietu šādai izaugsmei un izcilībai, vajadzīgs ne tikai intelektuāls atbalsts, bet arī finansiāls nodrošinājums. Ikviens var pielikt spēku šī mērķa sasniegšanai, ar ziedojumu atbalstot Latviju ceļā uz Nobela prēmijas iegūšanu. Ziedošana ļauj aktīvi paust savu gribu un atbalstīt nozīmīgus projektus. Tas ir veids, kā ietekmēt procesus ātrāk, skaidri demonstrēt lēmumu pieņēmējiem to, kas mums kā sabiedrībai ir būtiski.
Atjaunotās Latvijas dzimšanas dienā mēs – Latvijas Universitātes fonds – aicinām: esi tas, kurš atbalsta lielus mērķus un drosmīgas ambīcijas! Esi tas, kas domā par Latvijas izaugsmi un dod Latvijai spēku! Ziedo pētniecībai, zinātnei un izcilībai, tā parādot arī lēmumu pieņēmējiem, ka dzīvojam sabiedrībā, kas skaidri apzinās – Latvijas spēks ir gudri, talantīgi cilvēki ar augstiem mērķiem!
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
