Etīdes par kultūras monarhiju. Problēma Nr.1

Iesaki rakstu:

Turklāt tā vienmēr būs neatrisināma problēma. Cilvēks nekad neiegūs visu (100%) informāciju par sevi – savu izcelsmi un psihisko darbību. Saprotams, zinātne uzzinās ļoti daudz par cilvēka izcelsmi un cilvēka esamības garīgajiem nosacījumiem, taču nekad neuzzinās visu (100%) par Homo sapiens.

Šajā ziņā valda vienprātīgi akceptēta filosofiskā tēze: cilvēka eksistences pamatā ir noslēpums par savu izcelsmi un garīgo satvaru. Šī noslēpuma izziņa ir cilvēka dzīves galvenais stimuls. Ja noslēpums tiks pilnā mērā izzināts, tad cilvēka dzīvei vairs nebūs nekāda jēga.

Ar cilvēku ir tāpat kā ar visu pārējo,- ja mēs kādu fenomenu iepazīstam visā pilnībā (100%), tad ļoti ātri zaudējam interesi par šo fenomenu. Vitāli dinamiska interese par attiecīgo fenomenu visbiežāk pastāv tikai tā izziņas laikā. Perfekti pazīstami fenomeni nereti nonāk mūsu apziņas perifērijā un vispār izplēn aizmirstības miglā.

Cilvēka zināšanas par sevi un savu vietu pasaulē ir divējādas. No vienas puses ir kultūras sniegtās zināšanas. Kultūra cilvēkam paskaidro visu nepieciešamo viņa darbībai, uzvedībai un komunikācijai. Šīs zināšanas katram ir skaidras un saprotamas. Šajās zināšanās nepastāv noslēpumi. Tās ir pilnā mērā apzinātas zināšanas.

Taču cilvēks nedzīvo vienīgi ar kultūras sniegtajām zināšanām. No otras puses ir ģenētiski sniegtās zināšanas. Tās atsevišķi zinātnieki dēvē par personiskajām (netiešajām, klusajām) zināšanām. Tās ir zināšanas, kuras cilvēks ģenētiski manto no saviem senčiem. Turklāt jau no Ievas un Ādama. Tas nav pārspīlējums. Mūsdienu zinātne spēj konstatēt ģenētiskā materiāla vēsturisko evolūciju no cilvēces vissenākajiem laikiem. Tā, piemēram, jau 1987.gadā ASV zinātnieki pierādīja, ka cilvēce ir cēlusies no vienas nelielas tumšādainas cilvēku grupas Austrumāfrikā.

Ģenētiski sniegtajās zināšanās valda liela noslēpumainība. Ne velti psihologi cilvēka psihisko pasauli iedala trijās sfērās: apziņas sfēra, zemapziņas sfēra un bezapziņas sfēra. Tātad cilvēkā ir arī neapzinātas zināšanas, kuras noteiktos apstākļos var kļūt apzinātas zināšanas. Pie tādām neapzinātām, bet noteiktos apstākļos apzinātām zināšanām pieder sirdsapziņa, vainas apziņa, pienākuma apziņa, cilvēciskās solidaritātes apziņa, taisnīguma apziņa.

Teiksim, nesenais sižets par Dāvja ārstēšanu var būt uzskatāms piemērs kultūras sniegto zināšanu un ģenētiski sniegto zināšanu sakarībām. Runa ir par attieksmi pret medicīnu kā biznesu. Bet tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka īstenībā šīs attieksmes centrā ir katra indivīda taisnīguma apziņa.

Mūsdienu patērēšanas sabiedrībā it kā vairs nevienu nevar pārsteigt cilvēka dzīves dažādu segmentu un tajā skaitā medicīnas pārvēršana par peļņas avotu. Jēdzieniskais salikums „medicīna un bizness” it kā vairs nevienu neuztrauc un nekaitina. Medicīna kā bizness ir kļuvusi kultūras norma. Tātad arī kultūras sniegtās zināšanas.

Šodienas jaunākā paaudze nemaz nepazīst citu normu un citas zināšanas. Jaunākā paaudze ir uzaugusi tādas kultūras vidē, kurā ar medicīnu pelna naudu un gūst peļņu (nesen medijos uzzinājām par peļņas grandiozo apjomu „ātrajā palīdzībā”; senāk uzzinājām par aptiekaru peļņu). Mūsdienu kultūras sniegtās zināšanas formē iecietīgu un akceptējošu attieksmi pret medicīnu kā biznesu.

Tomēr viss nav tik vienkārši.

Pirmkārt, medicīnas pārvēršana par biznesu liecina par sabiedrības degradāciju. Diskutēt nav vajadzīgs. Pret minēto atzinumu ir jāizturas kā pret aksiomu – gadu tūkstošiem ilgi bez pierādījumiem pieņemtu patiesību. Rietumu sociuma degradācija ir labi zināms fakts. Jau labu laiku par šo faktu neviens sociāli acīgs cilvēks nediskutē. Diskutē vienīgi par degradācijas apjomu un izpausmes formām.

Otrkārt, kultūras sniegtajām zināšanām par medicīnu kā biznesu ir ļoti spēcīgs oponents. Un, lūk, šis spēcīgais oponents ir ģenētiski sniegtās zināšanas. Zinātne ir pārliecināta, ka taisnīguma apziņai ir ģenētiski determinēts raksturs. Taisnīguma apziņa ir cilvēka gēnos un nav tikai kultūras sniegto zināšanu rezultāts.

Taisnīguma apziņu mēs ģenētiski mantojam no saviem senčiem, un šī cēlā morālā īpašība nav tikai kultūras panākums (audzināšanas, izglītības un ideoloģijas panākums) vai Dieva dota bagātība, kā vēl nesen uzskatīja daudzi cilvēki. Mūsu gēnos ir taisnīguma apziņa neatkarīgi no tā, vai mūsu kultūra ir sociālistiska jeb kapitālistiska. Ģenētiski sakņota morālā bāze cilvēkā ir neatkarīgi no kultūras iedarbības, kas, protams, reālajā dzīvē pastāv un var praktiski atspoguļoties cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Ģenētiski sakņota morālā bāze ir mūsu gēnos neatkarīgi no tā, vai mums tas patīk vai nepatīk.

Pašlaik tas var nepatikt tiem ideoloģiski apmātajiem tipiem, kuri medicīnu kā biznesu modīgi uzskata par Rietumu neoliberālisma privilēģiju un labumu. Diemžēl ne mazums ir tādu cilvēku, kuri pret visu bravūrīgi izturas kā pret preci un uz visu raugās no tirgus viedokļa. Viņi savā apmātībā bazūnē par lielisko iespēju visu nopirkt par naudu un tajā skaitā par naudu nopirkt Dāvja dzīvību.

Taču arī šo tipu gēnos ir taisnīguma apziņa. Vienīgi attiecīgie gēni ir vājāk attīstīti. Tā, piemēram, pēdējā laikā populārs ir gēns „AVPR1a”, kas atbild par altruismu. Zinātnieki ir relatīvi precizējuši šī gēna attīstības atšķirīgās stadijas. No minētā gēna attīstības pilnvērtības ir atkarīgs altruisms – nesavtīga gādība par citiem un gatavība uzupurēties citu labā. Proti, gatavība glābt Dāvja dzīvību bez pusmiljona dolāru liela honorāra.

LR ļaužu gēnos eksistējošā taisnīguma apziņa noteikti atsaucās uz ziedojumiem Dāvja ārstēšanai. Taisnīguma apziņa izpaudās emocionālā protestā. Naudas ziedošana noteikti bija vairāk vai mazāk apzināts, taču ģenētiski stingri diktēts protests pret patērēšanas sabiedrības medicīnas biznesa kaislībām un valsts sociālās politikas kroplībām. Ziedotāju kādai daļai tas bija ģenētiski stingri diktēts protests pret mūsu amerikāņu draugu, labvēļu, ideoloģisko skolotāju, paraugetalona, ģeokrātisko valdnieku, saimnieku, partneru, sabiedroto, aizstāvju un kuratoru nevēlēšanos glābt zēna dzīvību bez maksas.

Ģenētiski stingri diktētā taisnīguma apziņa emocionāli atspoguļojās arī interneta tekstos un komentāros, neslēpjot naidu pret medicīnu kā biznesu. Naidu apliecināja arī jaunākās paaudzes pārstāvji, kuri nav dzīvojuši sociālistiskajā kultūrā ar tās bezmaksas medicīnu. Viņu naidu sekmēja ģenētiskais mantojums. Smadzenēs ir konkrētas daļas, kuras atbild par morāli. Tātad morāle nav tikai audzināšanas, izglītības un ideoloģijas produkts, bet ir arī gēnu produkts.

Tajā pašā laikā Dāvja atbalstītājiem būs katram savs viedoklis par cilvēka dzīves būtību. Kāda daļa tic, ka cilvēka dzīvi nosaka zvaigžņu stāvoklis debesīs. Kāda cita daļa teiks, ka viss ir atkarīgs vienīgi no paša cilvēka un kaut kādai „kultūrai” un kaut kādiem „gēniem” nav nekāda nozīme. Vēl kāda cita daļa atzīs cilvēka rakstura izšķirošo lomu. Noteikti būs vēl citādāki viedokļi.

Mūsu valsts sabiedrībā pagaidām nav liela popularitāte ne kultūrai, ne psihoģenētikai. Ja kultūras vispusīgo ietekmi jau esam sākuši daudzmaz izprast un novērtēt, lūkojoties uz kultūru visplašākajā mērogā un ne tikai ar jēdzienu „kultūra” saprotot mākslu un literatūru, tad psihoģenētiskās atziņas izmantojam ļoti maz un gēnu dziļā ietekme nav gandrīz nemaz izprasta un novērtēta masu apziņā. Respektīvi, psihoģenētiskās atziņas gandrīz nemaz neizmantojam audzināšanā, izglītībā un ideoloģijā.

Tāpēc faktiski drīkst teikt, ka dzīvojam ar puszināšanām. Psihoģenētiskie pētījumi liecina, ka cilvēka psiholoģisko īpašību 50% nosaka ģenētiskais faktors. Tas attiecas uz intelektu, kā arī tādām īpašībām kā neirotisms, altruisms, zinātkāre, ekstraversija (palielināta sociālā aktivitāte, sabiedriskums). Jau tika minēts, ka gēni nosaka cilvēka sirdsapziņu, vainas apziņu, pienākuma apziņu, cilvēciskās solidaritātes apziņu, taisnīguma apziņu.

Taču pats interesantākais ir tas, ka psihoģenētiskās īpašības nav stagnatīvas izpausmes. Tās cilvēka dzīves laikā var izmainīties. Mūsdienu zinātnei jau ir prāvas zināšanas par psihoģenētisko, plašāk – bioloģisko, īpašību evolūcijas nosacījumiem. Turklāt nav runa tikai par dabisko atlasi, bet runa ir par kultūras lomu un kultūras kompetenci iejaukties bioloģiskā mantojuma liktenī. Tāpēc kultūrā ir jābūt ne tikai garīgās un materiālās kultūras mantojuma saglabāšanas funkcijai, bet arī bioloģiskā mantojuma saglabāšanas funkcijai, kas, saprotams, ir atsevišķa tēmai citai etīdei.

Mēs nekad neuzzināsim visu (100%) patiesību par sevi. Taču mums regulāri tiek dota iespēja uzzināt kaut ko jaunu par sevi, kas var atvieglot mūsu dzīvi. Tas pilnā mērā attiecas arī uz jaunāko zinātnisko informāciju par kultūras mantojuma un bioloģiskā mantojuma saglabāšanas iekšējo vienotību.

Seko mums