Gabrāna asmens jeb Hermaņa analīze bez lieku būtību ieviešanas
Vents Zvaigzne06.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Iespējams, ka pats skandalozākais darbs mūsu Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā ir Ginta Gabrāna 1995. gadā radītā konceptuālā instalācija “Nazis, ar ko sev sagraizīt dirsu”. Darbs nepavisam nav sarežģīts – to veido ar audeklu pārvilkts galds, uz kura novietots neglīts pašdarināts, toties ļoti ass nazis, kas ar smagu ķēdi piestiprināts zem galda. Blakus pie sienas – aptuveni graizāmās ķermeņa daļas augstumā piestiprināts ovāls spogulis. Jā, un vēl arī uz galda pārvalka uzkrāsots darba nosaukums, kas vienlaikus ir arī naža funkcijas apraksts.
Tieši tik vienkārši. Ja nu gadījumā vēl kāds šim darbam piederīgs priekšmets man pagaisis no atmiņas, no sirds lūdzu piedošanu autoram. Jo vairāk tāpēc, ka šis darbs atšķirībā no daudziem citiem, kuros apspēlēta nenormatīva leksika un kuri mani visbiežāk atstājuši vienaldzīgu, ir ļoti mīļš.
Un jo mīļāks kļūst, kad ik pēc dažiem gadiem lasu kārtējo neizpratnes pilno jautājumu, vai šādai instalācijai tiešām ir vieta nacionālo mākslas vērtību krātuvē, uz kuru taču jāved skolasbērni, lai ieaudzinātu viņos izpratni par Skaisto, tāpat arī niknus izsaucienus, ka būtu laiks šādu perversu nemākslu no muzeja aizvākt.
Jo tieši tajā brīdī arī notiek Mākslas Brīnums – parasts galds, spogulis, nazis, ķēde un uzraksts pārvēršas par mītisku rituālu objektu, nazi, ar kuru… nuja, to pašu. Protams, nav garantijas, ka laipni uzrunātais sašutušais pilsonis tieši to arī darīs, bet nu jebkurā gadījumā neuzbāzīgs piedāvājums saņemties paliek spēkā.
Asociācijas ar minēto mākslas darbu man radās pēc tam, kad vispirms biju izlasījis vairākas visnotaļ skarbas atsauksmes par Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa publicētajiem “JRT septiņiem ētiskajiem uzvedības noteikumiem darbiniekiem un skatītājiem”, bet pēc tam nolēmis iepazīties arī ar pašu sašutumu izraisījušo tekstu.
Tekstu, kurš kinorežisorei un publicistei Alisei Zariņai savā par “Sniegpārsliņu un septiņiem ētiskajiem rūķīšiem” nosauktajā atbildē bija licis piesaukt gan samazgu liešanu virsū citiem, gan ņirgāšanos par kāda izskatu, orientāciju un tā tālāk, seksuālu uzmākšanos, lepošanos ar savu homofobiju, mizogīniju, rasismu, kā arī iedzimto heteroseksualitāti, naktspodiņa satura nešanu pie sabiedrības un galu galā – nespēju pieņemt, ka pasaule mainās.
Taisnības labad piebildīšu, ka A. Zariņa nebija konkretizējusi šo savu asociāciju adresātu – bija noprotams, ka teiktais ir saistīts gan ar Alvi Hermani, gan viņa tekstu, tomēr nebija sīkāk norādīts, kādā veidā. Lielāku konkretizāciju bija veikusi cita kinorežisore Liene Linde, kura savā daudz īsākajā komentārā nodēvēja amatmāsas apspēlētā teksta autoru par “antiintelektuālu narcisu, kas patiesībā to vien vēlas kā uzmanību no jaunām un gudrām sievietēm”.
Savukārt Alisei Zariņai viņa ieteica “savu ļoti vērtīgo enerģiju un uzmanību veltīt kaut kam uz mūžības fona svarīgākam, nevis no savām privilēģijām uzblīdušiem onkuļiem, kas, izdvešot arvien skaļākus un nesakarīgākus radošās agonijas kliedzienus, braši soļo sevis pašu izraudzītajā vēstures mēslaines virzienā”.
Pēdējais gluži barokālā stilistikā ieturētais teikums atmiņā atsauca kaut ko no skolas gados lasītām padomju presē publicētām sašutušu darbaļaužu vēstulēm par kādu sev nepieņemamu mākslas vai kultūras faktu un pamatīgi uzkurināja interesi par to, ko tad īsti uzrakstījis režisors Hermanis.
Nebūt nav tā, ka es vienmēr būtu raudzījies uz viņu tikai ar sajūsmu. Jā, laikā kopš 90. gadu sākuma ir bijušas izcilas izrādes, kuras atstājušas manī dziļas pēdas. Bet ir arī tādas, kas radījušas vilšanās sajūtu. Ir bijuši periodi, kad esmu bijis uzticīgs Jaunā Rīgas teātra skatītājs, bet tad vienu vai citu iemeslu dēļ esmu atsalis un atgriezies skatītāju zālē tikai pēc vairāku gadu pārtraukuma.
Savos izteikumos Alvis Hermanis man palaikam šķitis arogants un snobisks, bet citkārt raisījis smīnu kā rafinēts provokators, kurš ar skopiem, bet precīzi pārdomātiem līdzekļiem spēj uzkurināt lielas kaislības. Par to, ko viņš patiesībā domā un ko teiks jau nākamajā brīdī, nekad neesmu bijis drošs un patiesībā arī neesmu vēlējies to zināt – šādā neziņā ir kaut kas valdzinošs, teātra mākslai piederīgs.
Palaikam es pat būtu gatavs piekrist blogotavas “Sviesta ciba” (klab.lv) autoram, kurš raksta ar pseidonīmu “mind_unit” un atbruņojošā nešpetnībā domā, ka Hermanis ar savu reizēm kaitinošo uzvedību “kā savulaik Pliekšāns jau dzīves laikā apzināti plāno savu nonākšanu Dižgaru panteonā”. Lai tā būtu – vēlme iekļūt Dižgaru panteonā cilvēkam, kurš ilgstoši vadījis teātri un iestudējis izrādes Lāčplēša ielas 25. namā, ir gandrīz vai pašsaprotama. Būt pastāvīgi pierakstītam “Smiļģa mājā” un galu galā netapt atzītam par Dižgaru – kas gan varētu būt apkaunojošāk?
Taču Hermaņa publicētie “Septiņi ētiskie uzvedības noteikumi” manī neizraisīja ne sašutumu, ne smīnu, bet gan smieklu šalti. Tiesa, ne paši par sevi, bet gan kontekstā ar iepriekš lasītajām atsauksmēm. Ļoti atvainojos, bet asociācijas ar sākumā pieminēto Ginta Gabrāna instalāciju, kuras mākslas spēks atklājas proporcionāli tās izraisītajam sašutumam, šķita nepārprotamas.
Tātad – ko saviem draugiem un nedraugiem īsti ir apsolījis JRT mākslinieciskais vadītājs? To, ka šajā teātrī valdīs runas brīvība. Ka šis teātris nevadīsies pēc politkorektuma standartiem, ja neuzskatīs to par vajadzīgu, it īpaši, ja vēlēsies uzzināt vairāk par “cilvēka noslēpumiem un bezdibeņiem”. Ka teātrī būs atļauti joki un anekdotes, kuras kāds varētu uzskatīt par aizskarošām – un kura anekdote gan nav aizskaroša, ja apzinies, ka pārmaiņas pēc tieši tu un neviens cits esi kļuvis par šīs anekdotes izsmiekla objektu? Ka teātrī būs atļauts flirts visdažādākajās kombinācijās, kā arī cilvēki ar visdažādākajiem politiskajiem uzskatiem, kuri varēs par tiem atklāti strīdēties un katrs savējos uzskatīt par pašiem pareizākajiem. Un, visbeidzot, ka tiem, kuri visu iepriekš nosaukto uzskata par a priori aizvainojošu, labāk izvairīties no teātra apmeklējuma.
Visā tekstā – neviena punkta, kurā kaut vai attāli būtu pieminētas sievietes, geji, imigranti, melnādainie, ebreji, ne vismazākās norādes par kāda izskatu, ādas krāsu vai orientāciju, dzimumu vai piederību pie jebkāda veida minoritātēm. Teksts, kuru var interpretēt daudzos un dažādos veidos, droši vien atkarībā arī no tā, ko nu katrs izprot ar vārdiem “runas brīvība”, “politkorektums”, “aizskaroša anekdote”, “flirts”.
Tad jāvaicā, kāpēc nosaukto divu komentāru autores, kas nebija vienīgās, jo līdzīga satura komentāri parādījās vēl, ir izvēlējušās akurāt pašu nelabvēlīgāko no visām iespējamām interpretācijām saistībā ar deklaratīvu paziņojumu, kādu varētu pieņemt daudzi radoši kolektīvi, kuri par savu mērķi izvirzījuši uzdevumu provocēt un rosināt uz domāšanu lasītājus, skatītājus, klausītājus?
Kurus no šajā deklarācijā minētajiem principiem neiedzīvināja, piemēram, JRT aktieris Vilis Daudziņš, savulaik veidojot satricinošo monoizrādi “Vectēvs” un iemiesojot latviešu likteņus 2. pasaules kara laikā no trim dažādiem redzespunktiem, kam ar mūsdienu politkorektuma doktrīnām nebija nekāda sakara? Un kurš gan teātrī neflirtē – aktieriem uz skatuves tā ir dienišķā maize, tāpat arī ikviens viņsaulē esošo latvju dižgaru Panteona iemītnieks ir flirtējis un flirtēs. Flirtēja Rainis, flirtēja Smiļģis, flirtēja Pētersons, tad kāpēc lai neflirtētu Hermanis? Tad kur ir cēlonis aizvainojumam?
Kaut arī tas ir riskanti, izteikšu hipotēzi, kurai, manuprāt, varētu būt saistība ar patiesību. Varbūt runa nemaz nav par to, ko Alvis Hermanis šoreiz uzrakstījis, bet gan par to, ko lasītāji par viņu jau zina – un tāpēc viņiem ir skaidrs, ko Hermanis ar to grib pateikt īstenībā?
Varbūt aiz katra šķietami neitrāli vai daudznozīmīgi lietotā režisora vārda viņi saskata kādus senākus konfliktus un pāridarījumus, bīstamus nodomus un ļaunprātību? Neadekvātu reakciju uz kritiku un atteikšanos pievienoties populāriem progresīvās domas strāvojumiem, kā arī noraidošus izteikumus par aktuālām tēmām veltītām sociālām akcijām? Pievienošanos tiem, kuri skeptiski vai nelabvēlīgi izturas pret multikulturālismu, iekļaujošu sabiedrību un politkorektu toleranci? Aizdomas par turpmākām provokācijām no “savās privilēģijās uzblīduša onkuļa”?
Saprotu, šis ir tas brīdis, kad lasītājs līksmi sāk sist plaukstas un saukt: “Salmu vīrs, salmu vīrs!” tāpēc visas šīs aizdomas atstāju jautājuma formā. Galu galā esmu mācīts, ka teksta satura vērtēšana pēc tā, ko mēs jau zinām par autoriem, vismaz publicistikā un polemikā nav derīga, tā ir vistaisnākais ceļš uz ad hominem argumentu elli, kurā neviens no mums nevēlas nonākt. Teksts jāvērtē pēc tā, kas teikts pašā tekstā – ne vairāk un ne mazāk. Lieku iepriekšēju pieņēmumu pievienošana tam ir tā pati Okamas Viljama noraidītā būtību pavairošana jeb “Okama asmens”, no kura griezīguma mēdz brīdināt dažādu nozaru pētniekus un prātniekus.
Toties kā mākslinieciska performance šāda pieeja ir pilnīgi saprotama – tā ir uzticīga mākslas baudītāja ļaušanās veikli uzbūvētai provokācijai, no kopumā diezgan nevainīgām detaļām un viena parupja izteiciena savā apziņā kopā saliekot griezīgu mākslas faktu – Gabrāna-Hermaņa nazi, ar kuru sev…
* Virsrakstā - atsauce uz filozofijā lietoto jēdzienu “Okama asmens” jeb “Okama bārdas nazis”, kas nosaukts viduslaiku filozofa Okamas Viljama (Gulielmus Occamus, ap 1287–1347) vārdā. Šis jēdziens apraksta metodoloģisku principu, ka jebkuras lietas skaidrošanai jāizmanto tik mazs iepriekšēju pieņēmumu skaits, cik vien iespējams, jaunu pieņēmumu jeb būtību ieviešana bez pilnīgas nepieciešamības ir metodoloģiski kļūdaina. Citiem vārdiem sakot – jo vienkāršāka kāda teorija, jo tā ir labāka.
Pārpublicēts no telos.lv
Seko mums 
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
Ar katrām jaunām vēlēšanām tiek mazliet pilnveidotas un atvieglotas iespējas nobalsot — Eiropas Parlamenta vēlēšanas jūnija sākumā nav izņēmums. Lasām likumu un aplūkojam, kādas jaunas iespējas un ērtības šogad ieviestas nobalsošanā.
Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem jāpierāda savas latviešu valodas zināšanas, Latvijas Televīzija (LTV) kā tāds atpakaļrāpulis nākusi klajā ar paziņojumu, ka Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates tā rīkos arī krievu valodā!
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
