Ģenerālprokurora Kalnmeiera trauslās dvēseles stīgas

Iesaki rakstu:

Stāsts īsumā tāds – šopavasar atklājās, ka dienesta darbinieks Maigurs Strīķis (tas pats, kura foto ar kārtīgam postmodernam latvju pseidočekistam piestāvošu Fēliksa Edmundoviča bildi uz krūtīm apstaigājis vai visu internetu) 2001. gada maijā dzīvokli Rīgā iegādājies par 57 latiem kvadrātmetrā, tādējādi radot aizdomas par fiktīvas cenas uzrādīšanu un attiecīgi valsts krāpšanu, ar ko valsts nozadzēju kvēlu apkarotāju ģimenes locekļiem tā kā nevajadzētu nodarboties.

Šai sakarā dienesta priekšniekam Indulim Krēķim oficiālā iesniegumā tika īsi un skaidri pieprasīts: „Ar šo vēlos no Jums saņemt atbildi uz jautājumu – vai Militārās izlūkošanas un drošības dienests gatavojas veikt kādu pārbaudi šajā sakarā, lūgt veikt šādu pārbaudi kādai citai valsts institūcijai, vai arī Militārās izlūkošanas un drošības dienests šādi fakti tās darbinieku biogrāfijās nešķiet būtiski? Atbildi pamatojiet.”

Jautājums, protams, nepatīkams – īpaši gadījumā, ja interesējošais indivīds pieder pie „neaizskaramo” sugas un vadība, pat ja gribētu, gluži vienkārši neuzdrīkstas tās pārstāvjiem pieķerties. Un parasti šādos gadījumos, ieturot likuma pieļauto mēneša pārdomu pauzi, atbilde uz šādiem jautājumiem skan normāli ierēdnieciski – ne jā, ne nē, ne melns, ne balts, lieciet nu mūs mierā, - tā, ka uz tiesu ar sūdzību par neatbildēšanu īsti neaiziesi.

Krēķa kungs šajā ziņā izrādījās inovatīvs un likuma doto mēnesi izmantoja, lai ilgstošās pārdomās dzemdētu šādu skaidrojumu: Iesniegumu likumā, rau, noteikts, ka uz iesniegumiem var neatbildēt, ja to saturs ir „klaji aizskarošs un izaicinošs”, un iesniegums par dzīvokļa afēras pārbaudi tieši tāds arī esot, līdz ar ko tas tikšot atstāts bez izskatīšanas – un, protams, arī bez atbildes.

Turklāt ar sev vien zināmām metodēm Krēķa kungs vai kāds no viņa kantorīša satvēra aiz kādas vārīgas ķermeņa daļas arī aizsardzības ministru Arti Pabriku, kurš, kā jau kārtīgam, godīgam un visādi citādi principiālam „Vienotības” politiķim pienākas, pēc tāpat ilgstošām pārdomām nonāca pie šāda oriģināla un izlēmīga secinājuma: „Iesniegumu likums paredz vairākus gadījumus, kad iestāde ir tiesīga atstāt iesniegumu bez izskatīšanas...”

Savukārt, kad lieta jau nonāca līdz tiesai, gan Krēķa vadītais dienests, gan to it kā uzraugošā Aizsardzības ministrija faktiski vienlaikus (protams, gluži nejauši) nāca klajā ar vēl inovatīvāku skaidrojumu: likumā minētais termins „izaicinošs” viņējā latviešu valodā faktiski nozīmējot – un nē, tas nav nekāds joks! – saīsinājumu no „izaicinošs izpaust valsts noslēpumu”, ko kārtīgs latvju antispiegs nekādā gadījumā nedrīkstot atļauties.

Pēc tam jau, protams, māka bija rokā, un viens pēc otra izrādījās, ka Krēķis un Co. līdz pēdējam cīnīsies pret izaicinājumu un kārdinājumu atklāt visdažādākos neapšaubāmi valsts noslēpumu saturošus faktus – piemēram, vai dienestam ir savs ētikas kodekss, vai tam ir savi izaicināmības un klajaizskaramības kritēriji, kāpēc gan tā darbinieki rēgojas apkārt ar Dzeržinska viepli uz T-krekla – un tā tālāk, un tā tālāk...

Ja šis atklājums, kā tikt vaļā no faktiski jebkura nepatīkama pieprasījuma vai jautājuma, būtu palicis tikai viena nodokļu maksātāju līdzekļus paklusām un pilnīgā bezjēgā ēdoša (salīdzinājumā pat Satversmes aizsardzības birojs ir augsti efektīva un valstij lietderīga struktūra) kantorīša ietvaros, tas vēl nekas. Taču, kā izrādās, to efektīvi apguvusi pat tā augstākā valsts amatpersona, kuras vadītā iestāde saskaņā ar likumā teikto ir „tiesu varas institūcija, kas patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības ievērošanu”.

Runa ir par LR ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru, kurš, kā nule atklājies, par „klaji aizskarošu un izaicinošu” atzinis kāda pašlaik kukuļošanas lietā apsūdzēta izbijuša finanšu policista informācijas pieprasījumu, kurā, lūk, pieļauti „klaji aizskaroši un izaicinoši” izteikumi par kādu prokurori. Un, ja reiz pieprasījums aizskarošs un izaicinošs, nav ko uz tādiem atbildēt, - kā to jau praksē pierādījis Krēķis, Pabriks un Co.

Tiesa, prokurore, kā izrādās, tiešām ir tikusi disciplināri sodīta saistībā ar pārkāpumiem šī te paša policista lietā. Arī pašā iesniegumā nekādus mātes vārdus neatrast, - skarbākajā tā daļā, pamatojot vēlmi iepazīties ar virkni pārbaužu materiālu, ekspolicists piemin vien to, ka prokurore personiski pieņēmusi lēmumu par viņa atzīšanu par apsūdzēto personu, „ņemot vērā savu deformēto iekšējo pārliecību un turpinot izpildīt (..) KNAB 2008.gadā iesākto pasūtījumu”. Turklāt arī pieprasītas nevis bildītes, kurās Kalnmeiera kungs redzams, tērpies Raiņa strīpainajā peldkostīmā un ar rozi, teiksim, zobos, bet gan visnotaļ nopietni dokumenti.

Taču kāpēc gan Latvijas valsts augstākajam likumības ievērošanas uzraugam vajadzētu lauzīt galvu par šādiem sīkumiem, ja reiz viņa rīcībā ir inovatīvā „Krēķa metode” un trauslās dvēseles stīgas tā vien skan no aizskāruma un izaicinājuma? Un tā nu Kalnmeiera kungs var droši plāt vaļā: „Jūs š.g. 15. oktobra iesniegumā ģenerālprokuroram par informācijas sniegšanu klaji izsmejat Ģenerālprokuratūras nodaļas prokurori (..) un nemotivētu apgalvojumu formā pēc būtības prokurori apsūdzat dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā...” Un ej tu, ekspolicist, bekot, jo „šī mana atbilde ir galīga un nav pārsūdzama”.

Sirdsšķīstākie lasītāji šajā brīdī, protams, var jau tradicionāli korī nobrēkties: 1) mūsu mīļajam ģenerālprokuroram taisnība! 2) jo tieši tā vajag apieties ar visādiem šitādiem noziedzniekiem un citiem uzmākoņām! 3) žēl, protams, ka tādus uzreiz nevar uzvilkt pie kāķa Daugavmalā, bet nu neko darīt! 4) toties mums pašiem kā kārtīgiem, klusiem pilsoņiem nekad šādas situācijas nevar gadīties! 5) tā ka mauc vien, Kalnmeier, mauc ar pilnu jaudu!

Protams, kā jau ierasti, šis koris pārbrēks tos, kuri ieminēsies, ka, lai nu kur, bet šajā valstī jau nu neviens pats mazais un arī ne tik mazais gariņš nevar būt drošs, ka nepagadīsies pa ceļam kādam šīs pasaules varenajam un netiks „nozīmēts” par grēkāzi un atbildīgo. Un ka tad gan mazais gariņš sacerēsies vērsties pie saviem „likumības sargātājiem” ar Kalnmeieru un Co. priekšgalā – taču, protams, aplauzīsies, jo, protams, izrādīsies, ka šī, protams, nav tā reize, kad kalnmeierveidīgajiem šķiet svarīgi turēties pie likuma burta, jo ir taču citas, daudz svarīgākas intereses un motīvi.

Un nemaz jau nav jāgaida pat tik dramatiskas situācijas: aizrakstīsiet jūs vietējai varai, pieprasot skaidrību par, piemēram, iztērētu nodokļu naudu vai nepildītiem solījumiem par transportu, apkuri, ūdeni, ceļa segumu vai kaut ko tamlīdzīgu, un mazā vietējās varas kvazikalnmeiera atbilde skanēs - tā kā jūsu jautājums/iesniegums ir klaji aizskarošs un izaicinošs, ejiet bekot! Jo kāpēc lai viņš tā nedarītu, ja piemēru uzspļaušanā elementārām likumu normām un personu tiesībām rāda augstākā likumības ievērošanas un uzraudzīšanas amatpersona.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Seko mums