Iesaki rakstu: 
Man ir bijusi tā privilēģija dzīvē redzēt un izprast daudzas parunas un sakāmvārdus, kā arī to rašanās pamatojumu. Tas notika tad, kad ar ģimeni pārcēlāmies uz dzīvi laukos un uzsākām saimniekot. Piemēram, visiem zināmais, nobružātais teiciens “cāļus skaita rudenī” reāli un visai skarbi “atdzīvojās” tad, kad pats sāku turēt vistas, kā arī inkubēt olas.
Es ieraudzīju pat vairāk – skaitļa “divpadsmit” īpašo statusu (divpadsmit mēneši, divpadsmit zodiaka zīmes, divpadsmit Jēzus Kristus apustuļi, ducis kā īpašs šī skaitļa apzīmējums, un... divpadsmit cāļi sekmīgai perētājvistai.) Šie novērojumi man palīdzēja arī tīri praktiski, piemēram, es tagad zinu, ka svaigi izdēta vistas ola bez jebkādiem bojājumiem būs “dzīva” un saglabāsies svaiga - pat atrodoties siltumā - vismaz divpadsmit dienas. Jo vista dēj vienu olu dienā un var sakrāt šo olu daudzumu, kuram tad beigās uzsēžas virsū, paaugstina sava ķermeņa temperatūru un sāk perēt. Pēc 21 dienas atskan pirmie čiepstieni. Ievērojiet – lai gan olu vecums atšķiras par 12 dienām, visi cāļi izšķiļas aptuveni vienlaicīgi.
Bet, ja mēs pieņemam, ka ir izšķīlušies 12 cālēni; ja mēs pieņemam, ka viņi dzīvo parastā lauku sētā, nevis specdienestu stipri un kvalificēti apsargātā spec laboratorijā/cietumā; vēl jo vairāk, ja viņiem nav mammas, bet cālēni izšķīlušies inkubatorā, Ja viņi dzīvo nevis būrī, bet paaugušies brīvi staigā pa pagalmu, kašņādamies komposta kaudzē un mielodamies ar veselīgām, ekoloģiskām sliekām un citiem viņu gardumiem, tad ir visai liela iespējamība, ka rudeni sagaidīs tikai puse no viņiem. Kādēļ? Jo mazie pūkainīši garšo burtiski VISIEM: žurkām, kaķiem, vanagiem, seskiem, lapsām utt. Viņiem ir talants noslīkt pat seklā konservu bundžā. Ar vārdu sakot, jau pirmajos jaunsaimnieka statusā nodzīvotajos gados es sapratu, kādēļ ir radies teiciens: “CĀĻUS SKAITA RUDENĪ!”
Pavisam cita situācija ir, piemēram, ar pīlēm. It sevišķi, ja viņu ir padaudz. Viņas turas kopā tādā kā blīvā masā un turklāt vēl spēj visai neganti pēkšķēt. Škiet, ka ne visiem zvēriem nervi tur šo ļembastu, un šādam trokšņainam, viendabīgam veidojumam izvairās uzbrukt ne vien vanagi, bet pat lapsas. Man bija gadījums, kad lapsa tomēr mēģināja nočiept vienu pīli. Sacēlās tāda brēka, ka es to izdzirdēju pat mājas iekšienē. Es jau nojautu, ka tas nav ne NATO, ne Putins, ne TALIBAN, tādēļ, ko nagi nes, jozu ārā. Kā tad! - rudaste nozibēja aiz klēts stūra, bet... tukšā. Tikai vienai pīlei rēgojās dažas papluinītas spārnu spalvas un pāris sīki asins pilieni uz sāna. Pīle atkopās, un beigas bija laimīgas - viņu apēdu es.
Ne velti vēsturnieki mums stāsta, ka zosis izglāba Romu. Pīles, vismaz pekinietes, tās pašas zosis vien ir, tikai mazākas.
Bet nu - pie govīm. Tuvāk iepazīstoties ar šiem brīnišķīgajiem dzīvniekiem, sāc saprast, kādēļ Indijā tie ir svēti, bet citiem tas ir bijis un vietām vēl ir viens no galvenajiem pārtikas un arī ienākumu gūšanas avotiem. Kā man kādreiz teica divas skarbus laikus un Sibīriju pārdzīvojušas māsas: tiklīdz govs mājā – bads pa durvīm laukā!
Govis ir ļoti patīkami un interesanti sadarbības partneri. Jau sākot no tā, ka viņas – atsķirībā, piemēram, no cūkām – patīkami smaržo, ir draudzīgas, ziņkārīgas un gudras. Te es runāju par normālām govīm, nevis industriālās, “konvencionālās” lauksaimniecības selekcionētajām, trīs – četrus gadus dzīvojošajām piena ražošanas mašīnām.
Govs ir viens no uzskatāmākajiem Visuvarenā radītajiem brīnumiem. Ja netici Radītājam, uzskati to par dabas brīnumu. Bet brīnums tas neapšaubāmi ir. Kā teica kāds sludinātājs: “ES NESAPROTU, KĀ MELNA GOVS VAR ĒST ZAĻU ZĀLI UN RAŽOT BALTU PIENU, KURU SAKUĻOT, RODAS DZELTENS KRĒJUMS!”
Protams, ka kādi gudrīši to izskaidros ar sarežģītiem ķīmiskiem procesiem. Bet ir viena lieta, kura, manuprāt, ir visbrīnumainākā. Proti: ja no kaut kurienes kaut ko ņem, loģiski būtu, ka paliek mazāk. Tad lūk – uz tradicionālo lauksaimniecību tas neattiecas. Teikšu atklāti (un kādam tas izklausīsies reliģiski fanātiski un pārspīlēti, bet spriediet vēsi) – var teikt, ka tradicionālā lauksaimniecība ir sadarbošanās ar pašu Dievu. Tā ir bezgalīgi ilgtspējīga, resursus nepatērējoša un zemi nenoplicinoša. Paskaidrošu. (Lūdzu, ņemt vērā, ka es runāju TIKAI par normālo – tradicionālo, ekstensīvo lopkopību, nevis intensīvo, industriālo. Ekstensīvajā uz vienu liellopu rēķināja aptuveni 1ha zemes.)
Tātad – es pievērsu uzmanību tam, ka ganībās, vietā, kur govs nolikusi savu pļeku, intensīvi sāk augt veselīga, tumši zaļa zāle. Pirmajā gadā govis šo zāli neēd (viņām ir lieliska oža). Bet nākamajos gados tur aug jau veselīga un garšīga zāle. Ganības vai pļava ir kļuvusi ražīgāka. Tas ir fenomens. Iedomājaties – pa vienu galu govs uzņem barību, zāli, no tās (plus tīrs ūdens) saražo pienu, paralēli tam savā vēderā audzējot teļu (ja kāds nezina – govs ražo pienu tikai tad, ja viņai ir piedzimis teļš; pat pieaugušas teles pienu neražo), un beigās pa otru galu izmet ārā pārstrādātu zāli, kura uzlabo un padara auglīgāku pļavu, no kurienes ņemta!
Agrāk kūtsmēsli bija galvenais un vērtīgākais augsnes auglības uzlabošanas līdzeklis. Tagad tas ir kļuvis (padarīts par) ekskluzīvs un pieejams vien nedaudziem. Vairumam cilvēku jāiztiek ar “konvencionāli” audzētu pārtiku (precīzāk – barību), kas tulkojumā nozīmē minerālvatē ar ķīmiju audzētus siltumnīcu dārzeņus un ar glifosātu un citiem draņķiem miglotus graudus.
Lūk, viens no iemesliem, kādēļ notiek karš pret tradicionālo lauksaimniecību, īpaši – pret lopkopību, vēl īpašāk – pret liellopiem! Dziļāk ņemot, tas ir karš pret Dieva iedibināto lietu kārtību un – attiecīgi – pret pašu Radītāju! Lūk, kādēļ prostituētie mēdiji sludina mītus par “govs purkšķi” kā planētas bojāejas iemeslu un cilvēces nelaimju sakni. Patiesībā, sakne ir sociopāti un viņu roklaižas, lai neteiktu stiprāk. Ne no govīm mums jātiek vaļā, bet no viņiem...
Ja kādam ir īsa atmiņa vai viņš vienkārši sava vecuma dēļ to nevar zināt, atgādināšu – mazā Latvija bija piena ražošanas rekordiste visā milzīgajā Padomju Savienībā. Neatņemama Latvijas ainavas sastāvdaļa vasarā bija lielie govju ganāmpulki zaļajās, plašajās ganībās.
Kā redzat, es pat neskāru tēmu par normāla ēdiena pakāpenisku aizstāšanu ar kukaiņiem un tārpiem. Priekšdarbi – smadzeņu skalošana – jau notiek. Bet stāsts bija par vienu no neskaitāmajiem Dieva radītajiem brīnumiem un tā lomu ekoloģija un cilvēku dzīvē.
Atceraties, ko teica tās māsas – kad govs mājās, bads pa durvīm laukā! Bet kā būtu, ja otrādi – govs pa durvīm laukā?...
Šī planēta ir mūsu mājas. Sargājiet to!
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
