Iesaki rakstu: 
Mums jau kādu laiku ir jauns aizsardzības ministrs Andris Sprūds, bet ministrijas valsts sekretārs vēl tas pats Jānis Garisons jeb Jānis Kurnosovs, kā viņu pazīst Aizsardzības ministrijā (ne Latvijas). Vai tiešām Sprūda kungs ir ar mieru kāpt uz tiem pašiem grābekļiem (grābekļa) kā iepriekšējie ministri?
Pabrika kungs uzticējās J.Garisona “lietu kārtotāja” slavai patronu iepirkumā, par kuru youtube.com bija diezgan labs izklāsts, tāpat Pabrika kungs uzticējās, ka J.Garisona “specifisko lietu” sūtnis M.Ķuda spēs Somijā visu sakārtot Patria bruņmašīnu iepirkuma sakarā, Pabriks bija pat spiests paaugstināt M.Ķudu par departamenta vadītāju pēc veiksmīgā “komandējuma” uz Somiju, pēc kura “tā sanāca”, ka bruņmašīnu iepirkumā uzvarēja Somijas kompānija, - par šo tēmu bija labs raidījuma “Nekā personīga” sižets.
Par to, kāds bardaks valda Ķudas kunga vadītājā departamentā runā visā ministrijā, interesantākais ir tas, ka šis departaments ir tieši atbildīgs par iepirkumu budžeta uzraudzīšanu (vai neuzraudzīšanu) un tieši šis bija tas departaments, kas “piešķīra” slavenos 220 miljonus pārtikas iepirkumam.
Nākamā, kas akli uzticējās J.Garisonam, bija ministre Ināra Mūrniece, protams, I.Mūrniecei jau arī nebija lielas izvēles, kam uzticēties, ieceltās padomnieces komunikācijas jautājumos ministrijā parādījās labi, ja vienu reizi nedēļā un arī tad tikai skrējienā starp skaistumkopšanas procedūrām. Padomniece administratīvajos jautājumos, pašas Mūrnieces partijas biedre I.Holma tika iecelta lojalitātes dēļ daudzu gadu garumā, nevis tāpēc, ka Holmas kundzei būtu kādas zināšanas administratīvajos jautājumos.
Holmas kundze paralēli darbam Aizsardzības ministrijā (laikā, kad blakus notiek karš!) piepelnījās Rīgas domē kā deputāte un tur arī pavadīja lielāko darba dienas daļu. Var būt arī labi, ka tā, jo tas, cik Holmas kundze kolēģiem deputātiem neglaimojoši izteikusies par Mūrnieces kundzi, nav profesionāla padomnieka cienīgi.
Mūrnieces kundze, gan šo visu visdrīzāk saprata, jo, neglaimojoši izsakoties par iepriekšējā ministra padomniekiem, kuri savus pienākumus pildīja profesionāli, droši vien zemapziņā domāja par savējiem.
Sākumā ministres kundze paļāvās uz sava partijas biedra un parlamentārā sekretāra J.Eglīta padomiem, līdz no kādas iestādes atnāca ziņa, ka Eglītim draud diezgan nopietnas nepatikšanas un labāk šo labi apmaksāto amatu būtu pamest pašam, līdz tas viss nāk gaismā. Ministrijā klīst baumas, ka šo Eglīta aizrotēšanu esot noorganizējis J.Garisons.
Tad, kad sākās visas problēmas ar skandalozo pārtikas iegādes iepirkumu, nebija neviena cita, uz ko paļauties un uzklausīt, ja nu vienīgi J.Garisons. Tā bija Mūrnieces kundzes lielākā kļūda, protams, sākumā jau Mūrnieces kundze ministres amatu neuztvēra nopietni, jo bija vienošanās koalīcijā, ka viņa būs nākamā prezidente un aizsardzības ministres amats ir vienkārši iespēja uztaisīt smukas bildes uz tanku fona, pirms iesēsties ērtajā prezidenta krēslā, bet te sākās iepirkuma skandāls, un koalīcijas partneri pateica, ka ar šādu reputāciju prezidents nevar būt, un tālāko jau jūs zināt paši.
Protams, ka tik varaskārs cilvēks kā Mūrniece nebūs ar mieru tuvākos gadus pavadīt kā ierindas deputāts, tāpēc partijas vadība lēma, ka labāk Mūrnieci būtu izsūtīt “trimdā” uz Eiropas parlamentu, tāpēc Mūrniecei tiks piešķirts 2. numurs vēlēšanās un tiks piešķirti līdzekļi Mūrnices reklāmas kampaņai, lai tik Mūrnieces kundzi dabūtu prom no Latvijas. Protams, ka ar šo nebija mierā partijas biedri, kuri 2. numuru būtu pelnījuši vairāk, bet Mūrnieces lobijs šoreiz bija stiprāks.
Vēl partijā aug neapmierinātība ar Mūrnieces jau kārtējo reizi izteikto ultimātu, ka viņas bijušajam vīram “čemodānam bez roktura” R.Jansonam ir jānodrošina amats, diemžēl, amati Kulturas ministrijā vairs nav pieejami un pats darbu atrast Jansona kungs arī nespēja, tāpēc nācās radīt jaunu amatu Ogres novada muzejā.
Uz visu šo Mūrnieces nepatikšanu fona J.Garisons no visas pārtikas iepirkuma epopejas ir izkļuvis cauri sveikā. Pēc Valsts kontroles ierosinājuma darbu sāka disciplinārlietas izmeklēšanas komisija, Ministrijas darbinieku vidū jau pavīdēja cerība, ka nu gan J.Garisona grupējumam ir pienācis gals, bet komisijas atzinumā bija norādīts, ka ne J.Garisons, ne viņa vietnieks ne pie kā nav vainīgi.
Par to, kādas pūles J.Garisons pielika, lai atzinums būtu tieši tāds, vēsture klusē, bet klīst baumas, ka nācās daudziem nopietniem un ietekmīgiem cilvēkiem apsolīt dažus nākotnē plānotos iepirkumus “pieskatīt”. Ar “pieskatīšanu” J.Garisonam nevajadzētu būt problēmām, jo pareizie cilvēki ir salikti pareizajās vietās, M.Paškēvičs atbild par nodrošinājuma jautājumiem, t.i. ko un cik daudz pirkt, M.Ķuda atbild par iepirkumiem piešķirot budžetu un tā palielināšanu, ja nepieciešams, tā ka viss ir sakārtots.
To visu savelkot kopā, nākas secināt, ka grābekļi atrodas savās vietās, - vai ministram Sprūda kungam pietiks prāta uz tiem neuzkāpt? Vai pat būs tik drosmīgs, ka ministrija tiks patīrīta no valstij nelojāliem cilvēkiem? Laiks rādīs.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
