Iesaki rakstu: 
Par auto ziedojumu Ukrainai. Visu skaidrot ir mans pienākums. Uzreiz pēc kara sākuma vai katru dienu saņēmu zvanus ar lūgumu ziedot medicīniskos transportlīdzekļus. Tam ir savi iemesli - iegādāties tos pa vienam nav iespējams, bet tie, kas ekspluatēti ilgāk nekā piecus gadus, faktiski nav vairs piemēroti darbam, jo operatīvajā darbā tie tiek ekspluatēti nežēlīgi.
Eiropā medicīniskais auto transportē pacientus trīs līdz četrus gadus, tad nonāk rezervē, tāpēc mašīnas tur ir pieejamas vairāk un salīdzinoši labā stāvoklī. Latvijas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) autoparks gadiem nav redzējis pietiekamus ieguldījumus (mums uz līnijas ir arī 7 gadus vecas mašīnas, bet rezervē pat 10 gadus vecas), tādēļ visiem, kas lūdza, es atteicu.
Situācijas nopietnību NMPD autoparkā var izlasīt mūsu gada pārskatos. Tāpat informēju ministru [Danielu Pavļutu], kurš ļoti lūdza rast iespēju ziedot kādu auto, ka tas nav iespējams. Mani argumenti bija īsi - piemērotu mašīnu nav, par to nevar būt runas. Mēģinājām sniegt atbalstu visos citos veidos, bet par mašīnām bija stingrs - nē.
Mēnesi pēc kara sākuma atkal saņēmu e-pasta vēstuli ar lūgumu ziedot auto. Aizņemtības dēļ pāradresēju atteikuma uzrakstīšanai šo lūgumu mūsu transporta departamenta vīriem. Viņi nevis uzrakstīja stingri – nē, bet personīgi sazinājās ar lūguma izteicēju, lai noskaidrotu, vai tomēr kaut kā nevaram līdzēt. Liels bija mans izbrīns, kad viņi atzvanīja un teica, ka iespējams šoreiz varam līdzēt, nosūtot divus mūsu rezerves autoparka 2006. gada izlaiduma OMT.
Uz jautājumu, vai tiešām tas ir izsvērts lēmums, saņēmu atbildi - Ukrainas puse būšot priecīga par jebkādu auto, jo fronte jau pie Kijevas... Jau pašā sākumā minējām visu, kas saistīts ar mašīnu stāvokli - tās tiek lietotas ikdienas darbā (tātad braucošas), tām ir derīga TA, tām ir milzīgs nobraukums un cienījams vecums, bet neko vairāk, ņemot vērā iespējas, nevaram. Pēc šīs sarakstes Ukrainas pārstāvji rakstīja lūgumu tieši šīs mašīnas ziedot, ko arī izdarījām.
Pēc dažām nedēļām saņēmām ziņas, ka auto izgājuši no ierindas un nav vairs ekspluatējami. Tā bija skumja, likumsakarīga ziņa, tomēr jutāmies atbildīgi par notikušo. Diskutējām par visdažādākajiem risinājumiem, bet vienīgais, kuru redzējām, - rudenī, kad saņemsim jaunās mašīnas (kuru iepirkuma norise tieši šajā laikā kara dēļ karājās mata galā), ziedosim Ukrainai vēl.
Tomēr man nedeva mieru šī situācija. Tāpēc es personīgi pieņēmu lēmumu, kuru ierēdnim visdrīzāk nevajadzētu pieņemt - uz vasaras laiku noņemt vienu auto no līnijas, aizvietojot ar rezerves, un nosūtīt ukraiņiem vēl vienu auto. Rudenī nāks jaunie auto un situācija stabilizēsies – tas bija mans galvenais apsvērums.
Šoreiz visu ar rūpību pārbaudījām - izgājām izvēlētajam auto pilnu diagnostiku, salikām, cik vien var visu klāt, tostarp skābekļa sistēmu, un nodevām Borispoles slimnīcai ar solījumu - tiklīdz varēsim, darīsim to atkal.
Ja par šo man jādeg ellē, kā raksta Lato Lapsa, lai tā būtu. Mana izpratne par karu, par laimi, ir tikai filmās redzēta un grāmatās lasīta. Zinu, ka auto var saspridzināt nākamajā dienā, bet pat viens izglābtais ir tā vērts. Zinu, ka auto var salūzt jebkurā brīdī, lai cik labā vai sliktā stāvoklī tas būtu (to man iemācījuši četri gadi dienestā), zinu, ka divi veci auto ir asaras uz kopējo vajadzību fona, bet zinu arī to, ka pirmām kārtām atbildu, lai NMPD nokļūst pie pacientiem Latvijā. Un šajā vasarā mums stipri jāiztur, lai sagaidītu rudeni. Uz robežas ar neiespējamo - jāiztur. Pašlaik šīs ziedotās mašīnas mums būtu ļoti noderējušas arī pašiem.
Ne mirkli nedomāju, ka labi gribētais izvērtīsies tā. Bet joprojām, pat pēc lamām, nenožēloju, ka to visu darījām. Mēs vismaz darījām.
P.S. Pēc manā rīcībā esošajām ziņām, abi salūzušie auto ir salaboti un nosūtīti uz fronti. Nav cieņpilnāka veida vecam OMT, kā pabeigt savu darba dzīvi. Trešais auto labi kalpo Borispoles slimnīcā.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
