Iesaki rakstu: 
Pirms vairāk nekā 50 gadiem, ASV vizītes laikā toreizējais PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs iedegās sajūsmā par tur pieredzētajām kukurūzas audzēšanas un izmantošanas iespējām. Atgriežoties Maskavā, zibenīgi tika pieņemts vienpersonisks lēmums veikt milzu reformas, ieviest “inovatīvas” pārmaiņas lauksaimniecībā un pārvērst padomju zemi lielā kukurūzas laukā. Latvijā tika izarts āboliņš, visās iespējamās vietās sastādīta kukurūza. Rezultāts – zemas kvalitātes lopbarība, noplicināti lauki un pļavas, nelietderīgi izšķērdēti resursi, darbs, laiks un nauda.
Laikabiedri vērtēja Hrušcovu kā “neinteliģentu, vienkāršu, bet ļoti enerģisku, neizsīkstošu jaunu ideju (ļoti apšaubāmu un absurdu – aut.) ģeneratoru”. Lasot šo raksturojumu, neviļus jādomā par pēdējiem izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa paziņojumiem saistībā ar skolu reformu.
Kas, pēc ministra domām, ir problēma? Neapmierinošs Latvijas skolēnu izglītības līmenis, salīdzinot ar citām valstīm. Kāds esot šīs problēmas iemesls? Skolēnu pārpūle. Kāpēc pārpūle? Skolā esot jāpavada ilgas stundas, vēl mājasdarbi jāpilda. Ministra piedāvātais risinājums? Samazināt mājasdarbus, paildzināt mācību gadu – tas tāpat atpaliekot garuma ziņā no “Eiropas rādītājiem”. Gatavs! Nu gan Latvijas skolēni “cirtīs pušu” ministra mūžgi pieminētos Somijas izcilniekus. Pilotprojekts jau gatavs, aiziet! Stādām kukurūzu!
Ļausim “ideju ģeneratoram “ atvilkt elpu un īsi paraudzīsimies uz šo problēmu no saprāta viedokļa.
Daudziem ir skaidrs, ka lasīšana ir tas, kas paplašina zināšanas un pasaules uztveres apvāršņus, attīsta domāšanu, iztēli. It sevišķi tajā laikā, kad pasaules uztvere un personība vēl tikai veidojas. Pēdējo izglītības reformu rezultātā literatūras kā mācību priekšmeta skaits ir sarucis uz pusi. Obligātā literatūra kā jēdziens vairs nepastāv. Ir tikai rekomendācijas un ieteikumi. Ja bērnam “rekomendē” lasīt, tad tā vietā, varam būt diezgan droši, viņš izvēlēsies TV vai datoru. Tikpat labi varam sākt bērniem “rekomendēt” apmeklēt skolu. Par bērna izvēli varam nešaubīties.
Bērna izglītība nav izvēles jautājums. Tas ir obligāts priekšnoteikums normālai bērna attīstībai. Sabiedrības veselības aģentūras pētījums, veikts pirms trim gadiem, rāda, ka trešdaļa skolēnu pavada darba dienās vidēji 5 stundas pie TV. Piektdaļa šo laiku pavada pie datora. Šī tendence ir pieaugoša.
Kā tad izskatās ministra daudzinātajā Somijā? Tur izglītības darbinieki uzsver, ka lepojas ar milzīgo pastāvīgo lasītāju skaitu skolēnu vidū un tieši tā esot Somijas skolēnu panākumu atslēga un nekas cits. Somija ieņem 1. vietu pasaulē pēc izdoto bērnu grāmatu skaita. Jau bērnam piedzimstot, viņš un bērna vecāki saņem pūriņā 3 grāmatas, katrs savu.
Pēc mūsu ministra domām, ir jādara tieši pretējais. Jāsamazina mācību stundu skaits dienā, jāsamazina mājasdarbi. Un gan jau viss būs labi. Tikai nekādi nav saprotams, kādā veidā var kāpināt izglītības līmeni, ja mācību procesu ierobežo un saīsina.
Jau atkal Robertam Ķīlim netrūkst ideju, kā kompensēt plānotās saīsinātās mācību dienas – pagarināt mācību gadu. No augusta līdz Jāņiem. Tad nu gan būs “brīnišķīga atpūta” skolēniem! Pastāv arī tīri praktiskas problēmas – kā gan visi strādājošie Latvijas vecāki vienlaicīgi aizies atvaļinājumā tieši jūlija mēnesī? Izskanot protestiem, ka bērniem nebūtu lietderīgi vasaras tveicē sēdēt skolas solā, ministram jauna ideja gatava – neesot vasarā obligāti jāsēž skolā, bet varot rīkot ekskursijas, mācības brīvā dabā, “interaktīvu mācību procesu” svaigā gaisā (lai kas arī ar to būtu domāts).
Te nu atkal ministrs mazliet saputrojas, jo pie labākās gribas ar ekskursijām nevar kompensēt gada garumā saīsināto mācību laiku. Pavasarī bērniem jau tā grūti koncentrēties uz notiekošo klasē un atraut skatu no loga, redzot kā ārā viss plaukst un zeļ. Kur nu vēl vasarā!
Ministrs ietiepīgi paliek pie sava un, „sitot ar kurpi pa galdu”, uzstāj, ka “citās valstīs tā esot”. Jā, ministra kungs, citās valstīs arī kukurūza vai apelsīni labi aug. Bet, ja jau nepieciešams, tad salīdzināsim tās “citas valstis”. Par piemēru ņemam kaut vai 2011./12. mācību gadu Latvijā, Igaunijā un “slavenajā” Somijā un redzam sekojošu ainu (netiek skaitītas sestdienas, svētdienas un katras valsts specifiskie nacionālie svētki): Latvijā mācību gada laikā ir 20 brīvdienas plus 3 mēneši vasaras brīvlaiks. Igaunijā tas pats, tikai vasaras brīvlaiks ir 5 dienas īsāks, jo sākas 5. jūnijā. Somijā vasaras brīvlaiks ir par 2 nedēļām īsāks kā Latvijā, bet regulārā mācību gada laikā ir 35 brīvdienas, tātad 15 dienas vairāk kā pie mums – summā brīvdienas tikpat, cik Latvijā.
Kur vispār ir kaut kāds, kaut vai nedaudz racionāls, loģisks, uz faktiem balstīts iemesls, lai nodarbotos ar “kukurūzas stādīšanu” Latvijā? Kādu apšaubāmu mērķu vārdā izglītības ministrs Ķīlis plāno samazināt izglītības apjomu? Nozagt bērniem pusi no vasaras un bērnības, grāmatu vietā piedāvāt “interaktīvās ekskursijas”? Bērni un viņu izglītība ir mūsu sabiedrības nākotne. Vai tiešām būtu ar to jāeksperimentē? Izglītības ministrija nav kabatas uzņēmums – eh, kas tur, sanāks, sanāks, ja ne, tad ne. Izglītības ministrs acīmredzot nav bijis spējīgs ar daudzmaz nopietnu attieksmi iedziļināties izglītības problēmās un rūpīgi izanalizēt tās cēloņus.
Ir skaidri redzams, ka problēma nav tik diletantiski vienkārša, kā šķiet mūsu “ideju ģeneratoram”. Vai nebūtu ministrijai lietderīgi spert kādu soli atpakaļ un izpētīt iepriekšējās reformas? Ko tās reāli devušas jeb atņēmušas? Pamatot nesamērīgi dārgo darba burtnīcu nepieciešamību? Katru gadu mainīgās un jaunās mācību grāmatas? Varbūt parasta rūtiņu burtnīca, kurā bērns risina uzdevumu vai atbild uz kontroldarba jautājumiem ar saviem vārdiem un savā izpausmes formā, daudzkārt spēcīgāk veicina radošas personas attīstību nekā krustiņu ievilkšana darba burtnīcās iepretim gatavu atbilžu variantiem?
Noteikt un apstiprināt nemainīgas mācību grāmatas visām skolām, tādējādi pārtraucot izdevniecību lobiju un samazinot vecāku tēriņus? Grāmatu saturu pārstrādāt audzēkņiem saprotamā valodā? Izveidot vienotu izglītības sistēmu, nevis atstāt to sadrumstalotu un katra skolotāja izvēles ziņā? Darbalauks ir gana plašs. Skumji tikai, ka tas ir atstāts pilnīgā novārtā. Žēl, ka reālu un loģisku darbu vietā ir tikai darbības imitācija un kārtējie tukšie lozungi par “reformām”.
Bet šoreiz gan nevarēs tikai grūtsirdīgi nopūsties un ļaut absurda teātrim turpināties. Tika gaidīta izglītības jomas sakārtošana, bet pēc “saspringtas analīzes darba grupās, stratēģiskajās komisijās utt.” piedāvāti tiek tikai kārtējie no “zila gaisa paķertie” eksperimenti.
Uz spēles ir likts pārāk daudz – bērnu izglītība un viņu nākotne. Zatlera Reformu partijai ir jāuzņemas atbildība par to, ka izvirzīja izglītības ministra postenim savas partijas pārstāvi Robertu Ķīli. Tātad attiecīgi ZRP arī ir jālūdz savam pārstāvim pašam atkāpties no šī amata. Zināms, ka politiskā atbildība ir tikai tukša skaņa un nekādas demisijas nebūs. No valdošās elites puses, visticamākais, arī nekāda rīcība nesekos. Labākajā gadījumā solījums, ka tiks “organizēta darba grupa vai komisija, kas izstrādās stratēģiju”. Kārtējo. Un te nu viss pašu rokās. Jācer, ka, ja ne citiem, tad vismaz izglītības darbniekiem pietiks spara un uzņēmības atkārtot 90. gadu skaļos un ietekmīgos protestus, lai vienreiz tiktu pārtraukti eksperimenti ar izglītības sistēmas izkropļošanu un lai politiskā atbildība nepaliktu tikai tukša skaņa vien.
Seko mums 
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
