Ideoloģiskā bezvēja producenti un produkti

Iesaki rakstu:

Izziņas vienpusību varbūt nākas izskaidrot kā cilvēka kautrību. Kognitīvajos procesos cilvēks kautrīgi nevēlējās izvirzīt sevi priekšplānā. Iespējams, gadu tūkstošiem cilvēku apmierināja tā informācija par sevi, kuru sniedza reliģiskā izzinātājdarbība, centrā nostādot dvēseli un garu. Turklāt monoteismā (piem., kristiānismā) valda teocentriskā pieeja – visu parādību un procesu mērķtiecīgais centrs ir Dievs. Baznīcas acīgi uzraudzītajā idejiskajā atmosfērā analizēt Dieva kalpu - cilvēku nebija iespējams. Cilvēks nevarēja būt analīzes prioritāte. Iespējama bija vienīgi teoloģijas prioritāte – mācība par Dievu.

Tāpēc cilvēks pats savai zinātniskajai izziņai sāka pievērsties ļoti vēlu. Protams, no šodienas datuma (2013.gada 16.septembra) viedokļa. No šo teikumu sacerēšanas datuma viedokļa.

Teiksim, no 33333.gada 16.septembra viedokļa tas būs noticis ļoti agri. 33333.gada 16.septembrī cilvēks leposies, ka jau pastāvēšanas pirmsākumos viņa senči ir zinātniski pievērsušies savas garīgās būtības visdažādāko aspektu zinātniskajai izziņai.

Jēdzienu „psiholoģija” zinātniskajā izpratnē pazīstam tikai no 1590.gada. Toreiz šo vārdu pirmais lietoja vācietis Rūdolfs Gokleniuss. Jēdzienu „socioloģija” kā apzīmējumu mācībai par cilvēku kolektīvo dzīvi francūzis Ogists Konts ieviesa tikai 1832.gadā. Jēdzienu „kulturoloģija” vācu izcelsmes rīdzinieks, mūsu slavenais ķīmiķis un Baltijā vienīgais Nobela prēmijas laureāts (1909.g.) Vilhelms Ostvalds pirmais lietoja tikai 1915.gadā. Savukārt jēdzienu „ideoloģija” pirmo reizi lietoja francūzis Antuans de Trasī tikai 1796. gadā.

Jauno zinātņu apzīmējumi radās vēsturiski nesen. Taču katram ir saprotams, ka attiecīgo zinātņu pētnieciskais priekšmets pastāvēja ļoti ļoti sen. Var pat teikt, ka pastāvēja no cilvēces pastāvēšanas sākuma – no Ievas un Ādama laika.

Jau Ievas un Ādama psihi un psihiskās parādības varēja pētīt psiholoģija. Socioloģija varēja pētīt mūsu izcelsmes simboliskās ģimenes (sabiedrības pamatšūnas) sociālās problēmas. Kulturoloģija varēja analizēt garīgo un materiālo kultūru. Bet ar ideoloģijas jēdzienu varēja raksturot gan Ievas ideoloģisko pozīciju attieksmē pret Ādamu, gan Ādama ideoloģisko pozīciju attieksmē pret Ievu, kā arī abu kopējo ideoloģisko pozīciju attieksmē pret dzīves telpu. Ideoloģija nav zinātne, taču ideoloģijas satura analīze var būt zinātniska procedūra.

Ideoloģija ir pastāvējusi vienmēr. Nav nekāda pamata neticēt, ka ideoloģija nepastāvēs arī 33333.gadā un turpmāk.

Ideoloģija ir savu interešu aizstāvēšana. Cilvēks ir tāds radījums, kuram vienmēr ir kaut kādas intereses. Tās mēdz būt personiskās un kolektīvās, spējot savas intereses saskaņot ar citu indivīdu interesēm.

Vārds „intereses” nav labs vārds. Tam ir savtīguma un egoistiskuma, pragmatisma un karjerisma, konformisma un amorālisma piegarša. Stabila ir šāda tēze: „Kur pastāv intereses, tur beidzās garīgums un godīgums, bet metafizikas, garīgo vērtību pirmelementu, vietā stājās politika – veiklas vadīšanas stratēģija un taktika”.

Tas nav noliedzams. Vārds „intereses” nav labs vārds. Ja cilvēks sastāvētu tikai no labām īpašībām, tad jau Ieva un Ādams kopā ar saviem kaimiņiem laimīgi dzīvotu hipotētiskajā sabiedriskajā iekārtā, kuru no XIX gadsimta dēvējam par komunismu. Jebkuru komunisma celtniecības projektu ir sagrāvusi cilvēka nesimpātiskā daba.

Politikā intereses ir galvenais dzinējspēks. Ticamākais, par slaveno angļu valstsvīru Vinstonu Čērčilu daudzi ir dzirdējuši, pateicoties viņa populārajam aforismam. Sers Čērčils mīlēja norādīt, ka Anglijai nav draugu un ir vienīgi intereses.

Intereses var būt dažādas gan autoru ziņā, gan tematiski. Intereses var būt individuālas, kolektīvas, ģimeniskas, partejiskas, valstiskas, sociālas, nacionālas, politiskas, ekonomiskas, militāras, ģeopolitiskas, ģeoekonomiskas u.c.

Ar jēdzienu „ideoloģija” mēs apzīmējam šo interešu pastāvēšanu un aizstāvēšanu kā procesu jeb sistēmisku darbību, parādību, fenomenu vai tamlīdzīgi neatkarīgi no ideoloģijas satura – mērķtiecīgā idejiskā piepildījuma. Ne velti tradicionāli definē, ka ideoloģija ir noteiktu uzskatu sistēma konkrēti noteiktu interešu aizstāvībai.

Šo uzskatu sistēmu var publiski demonstrēt. Var arī paturēt pie sevis – noklusēt. Iespējams, Ieva savu ideoloģisko pozīciju attieksmē pret Ādamu galvenokārt paturēja pie sevis. Sieviete, sieva visbiežāk savas intereses pret vīrieti, vīru skaļi neizpauž. Šajā ziņā sievietes ir gudrākas par vīriešiem, kuri neapdomīgi par visu tūlīt plātās ofisā, klubā, sporta zālē, alus bārā.

Kā zināms, politiskās partijas savas ideoloģiskās intereses parasti izbazūnē pa visu pasauli. Jo ambiciozāka partija, jo tā taisa lielāku troksni. Par savu tālredzīgo ideoloģiju visbiežāk mēdz bazunēt smieklīgi patmīlīgas partijas, kā arī mazvērtības kompleksā strutojošas sīkpartijas.

Tā tas ir bijis sastopams visur un vienmēr. Jo tuvāk mūsdienām, jo uzskatāmāk. Ideoloģiskās funkcionalitātes degradācija iet kopsolī ar Rietumu civilizācijas vispārējo straujo degradāciju.

Ideoloģija joprojām ir neatņemama idejisko procesu sastāvdaļa. Taču ap ideoloģiju arvien vairāk rosās dažāda kalibra ūdensgalvas un deģenerāti, devalvējot savā ceļā visu līdz riebīgai smirdoņai. Ja tas tā nebūtu, tad mums nevajadzētu regulāri sūdzēties par valstiski patriotiskās audzināšanas virspusību. Valstiski patriotiskā audzināšana var gūt panākumus tikai tad, ja balstās uz gudru cilvēku izstrādātu attiecīgo ideoloģiju.

Liela nacionālā nelaime ir tā, ka Gorbačova un amerikāņu tandēms savā laikā centās balstīties uz politiski tīriem cilvēkiem. Viņi negribēja balstīties uz kadriem, kuri bija sašmucējušies darbā kompartijas un padomju valsts iestādēs.

Jautājums: „Kuri cilvēki padomju laikā varēja būt politiski tīri cilvēki?”

Atbilde: „Padomju laikā politiski tīri cilvēki varēja būt muļķi un negodīgi tipi."

Padomju laikā gudrākos un godīgākos noskatīja jau pirmajā kursā. Gudrākos un godīgākos izvēlējās darbam komjaunatnes un partijas struktūrās, speciālajos dienestos un padomju izpildvaras iestādēs. Tāpēc tandēms varēja politiski tīros cilvēkus atrast galvenokārt starp muļķiem un negodīgajiem. Skaudrāk sakot, tautas atkritumiem.

Padomju laikā gudrs un godīgs cilvēks bija milzīga vērtība. Nekāda izlikšanās šajā ziņā nepastāvēja. Arī vienaldzība un ignorēšana nepastāvēja, kas dominē pēcpadomju Latvijā.

Tolaik daudzi no tautas vējgrābšļiem, nonākuši tandēma iesēdinātajā augstajā un siltajā krēslā, pat nemēģināja tēlot gudru un godīgu cilvēku. Vienīgi Godmaņa kungs tolaik un joprojām cenšas tēlot ļoti gudru cilvēku.

Lūdzu, uzmanīgāk pavērojiet, piemēram, TV pārraidē, kādas prāta mokas viņam sagādā nepieciešamība no sava intelektuālā momblāna atšķelt visniecīgāko šķembu. Ne tikai stāvā piere neaptverami saļodzās milzīgajās prāta mocībās, bet viss ķermenis sāk krampjaini ļodzīties, lai no permanentā tukšumā vīstošajām lieliskajām smadzenēm atlasītu dažus supergudrus vārdus. Tūlīt ir redzams, ka mūs ir pagodinājis ļoti gudrs cilvēks. Viņa gudrības potenciāls it tik grandiozs, ka pašam ir grūti ar to izrīkoties. TV ekrānā tūlīt ir redzams, ka latviešu tautas izcilajam nenodevējam iekšā ir, bet ārā nekas nenāk. Un tā neapšaubāmi ir milzīgas gudrības pazīme.

Pie mums Latvijā pēcpadomju gados īpaši dumji politiķi, atsevišķi teorētiski nepatstāvīgi politologi un neizglītoti žurnālisti pat nonāca līdz tādai bezprāta pakāpei, ka sāka sludināt atsacīšanos no ideoloģijas. Bet trakākais - propagandēja ideoloģijas nevajadzīgumu un kaitīgumu vispār. Jaunatnes kāda daļa tam var noticēt un atkārtot kā vienpadsmito bausli.

Prāta novājējuma kritisku pakāpi vēl šodien spīdina mucā dīgusī sīkpartija „Vienoti Latvijai”. Tā dibināta 2011.gadā Rēzeknē un tās programmā ir iekalts: „Politiskā ideoloģija ir vakardiena. Mūsu mērķis - pēc iespējas plašāka iedzīvotāju interešu pārstāvniecība."

Var piebilst, ka skaistajā solījumā ir vairākas muļķības. Viena attiecas uz aprobežoto ideoloģisko nihilismu. Pārējās uz vārdiem „pēc iespējas plašāka iedzīvotāju interešu pārstāvniecība”.

Tāds bezgalīgs „plašums” faktiski robežojās ar konkrētikas deficītu un galu galā ir tukšs manipulatīvs solījums. Atceramies, PSKP arī lepojās ar savu „plašumu”. Taču no šī „plašuma” kaut kāds reāls labums bija tikai partijas visaugstākajiem vadoņiem. „Punkts viens”, kā teiktu filoloģiski izsmalcinātais un visādi ļoti gudrais Godmaņa kungs.

„Punkts divi” (Godmaņa kungs turpinātu), partijas uzdevums ir reāli ar sirdi un dvēseli aizstāvēt iedzīvotāju intereses, bet nevis būt par iedzīvotāju interešu „pārstāvniecību” – ziņnesi, mediju (respektīvi, vidutāju), starpnieku, diplomātisko sūtni, speciālo uzdevumu vēstnieku. Nav taču saprotams, kāda fenomena priekšā partija „pārstāv” sabiedrību un kam ziņnesis („pārstāvniecība”) nes vai ved „iedzīvotāju intereses”. Ja partija apņemas būt par sabiedrības „pārstāvniecību”, tad ir jābūt kādai struktūrai, kurai „pārstāvniecība” paziņo sabiedrības intereses, lai šī struktūra tās beidzot realizētu dzīvē.

Mūsu politisko organizāciju lielākā nelaime ir konkrētas rīcības trūkums sabiedrības labā. Konkrētā rīcība parasti tiek aizstāta ar „pārstāvniecību” – sabiedrības interešu retorisku un demagoģisku translāciju atpakaļ pašai sabiedrībai.

Veidojas šizofrēniska aina. Tas tāpēc, ka tamlīdzīgas translācijas adresāts var būt tikai pati sabiedrība, jo partijas taču nevar „iedzīvotāju intereses” translēt citu valstu vai planētu iemītniekiem. Konkrētas rīcības vietā praktiski notiek bezjēdzīga komunikācija; proti, sabiedrības apvārdošana ar sabiedrības pašas vārdiem.

Taču mēs neesam naivi. Dzīve liberāli demokrātiskajā LR mums ir bijusi vērtīga skola. Mums ir stingri iemācīts, ka „iedzīvotāju intereses” reāli kalpo kā armijas maskēšanās tīkls atsevišķu partijas bosu un viņu sponsoru interešu sasniegšanai. Mums ir pat viena cilvēka interešu lobēšanas partijas. Tā ir parādība, kas ir iespējama vienīgi riebīgās smirdoņas vidē.

Sauklis „Ideoloģija ir vakardiena un nav vajadzīga!”, protams, pats par sevi apliecina noteiktu ideoloģisko pozīciju. Tā to uztvertu saprātīgi cilvēki. Vajadzības gadījumā viņi var formulēt minēto saukli, lai aizstāvētu kaut kādas intereses. Viņi var propagandēt saukli „Ideoloģija ir vakardiena un nav vajadzīga!”.

Vēsture atceras ne mazums piemēru, kad izmantoja pilnīgi aplamu un absurdu ideoloģisko konstrukciju. Bet tie bija izņēmumi. Kompetenti ideologi atceras, ka tauta principā nekad nav muļķe. Tauta var tēlot muļķi. Taču agri vai vēlu tautai apnīk tēlot muļķi. Tāpēc tautu nedrīkst pārāk bieži barot ar absurdu ēdienu. Šajā ziņā obligāti ir jābūt mēra izjūtai.

Tā, piemēram, „perestroikas” laikā Gorbačova nelietīgie žurnālisti apzināti izkropļoja kādas sievietes vārdus. Viņi apzināti noklusēja visu sievietes teikumu un publicēja tikai teikuma sākumu. Tā rezultātā visa pasaule uzzināja un smējās, ka „PSRS nav seksa”. Nelieši centās nomelnot padomju valsti, nekautrējoties ideoloģiski izmantot pat tik aplamu un absurdu frāzi.

Mūsu koloniālo saimnieku neoliberālisma metodoloģiskajos domrakstos nav konstatējams ideoloģiskais nihilisms. Ideoloģijas nepieciešamība netiek noliegta. Gluži pretēji. Tāds amerikāņu neoliberālisma konceptuālais pīlārs kā Frensiss Fukujama savās pamācībās ieviest demokrātiju ārvalstīs ideoloģijai piešķir primāro lomu. Vispirms esot nepieciešams sagraut demokrātijas pretinieku ideoloģiju un tikai pēc tam institūtus (konstitūciju, tiesu, partijas, tirgus elementus), pilsonisko sabiedrību un garīgo kultūru. Lai ieviestu demokrātiju, pirmais uzdevums ir vērsties pret nedemokrātiskās valsts ideoloģiju un reizē sākt sludināt demokrātijas ideoloģiju (skat. viņa rakstu: “The Primacy of Culture”).

Mūsējo čurkstēšana par ideoloģijas nevajadzīgumu noteikti ir vietējo prātu produkts. Nav ticams, ka kāds ārzemju instruktors mūsējos tā samācīja runāt. Mūsējiem nepietiek prāta dumji nepakļauties trulajai inercei no padomju dzīves noliegt visu pēc kārtas. Mūsējo prāts nespēj saprast, ka padomju laikā tika izmantotas kulturoloģiski universālas izpausmes. Tās funkcionē visos laikmetos un visās sociāli ekonomiskajās formācijās. Tas attiecas uz ideoloģiju.

Ideoloģija ir ļoti jūtīga sfēra. Ideoloģijas ideoloģiskā efektivitāte var atklāties visnegaidītākajā veidā. Noteikta ideoloģiskā slodze var būt ideoloģijas noliegumam un bālai ideoloģijai, kura formulēta idejiski primitīvā un triviālā leksikā.

Mūsmājas ideoloģiskajam nihilismam faktiski ir milzīga ideoloģiskā slodze. Dumjie izteikumi par ideoloģijas „vakardienu” normālos apstākļos var pilnā mērā sagraut dotās sīkpartijas reputāciju un autoritāti. Elektorāta normālie pārstāvji, izlasot minēto dumjību, noteikti negribēs balsot par tādas partijas kandidātiem. Viņi neticēs nevienam partijas solījumam.

Pat vairāk. Normāliem cilvēkiem noteikti radīsies nopietnas pārdomas par mūsu valsts politisko aprindu izglītotības kvalitāti vispār. Ja dumjības var sludināt viena partija, kāpēc to nevarētu darīt arī citas partijas, ja jau pie mums tāds marasms netiek savlaicīgi novērsts.

Bālas ideoloģijas paraugs ir Reformu partijas programmā fiksētais: „Reformu partijas (RP) mērķis ir Latvija kā plaukstoša aktīvu un atbildīgu pilsoņu valsts, kur ikviens var justies drošs un tai piederīgs. Latvijā katrs var īstenot savus mērķus. Nācijas stiprums sakņojas mantotajās, iepazītajās un jaunradītajās kultūras un garīgajās vērtībās, latviešu valodas bagātībā un citu valodu zināšanās. Sabiedrība ir vienota jaunu, daudzveidīgu un neatkārtojamu vērtību radīšanā ekonomikā, zinātnē un kultūrā, kuras novērtēs, pazīs un cienīs arī ārpus Latvijas. Latvija – mūsu mājas – zaļa un sakopta, radoša un ērti sasniedzama vieta pasaules telpā, par kuras ilgtspējīgu attīstību mēs esam atbildīgi nākamo paaudžu priekšā."

Citāts ir no programmas iedaļas „Reformu partijas ideoloģiskais pozicionējums” (tātad – novietojums; pareizi būtu „pozīcija” - viedoklis, attieksme).

Tālāk iedaļā ir „pozicionēts” (dokumentā jēdziens tiek lietots stilīgi, taču pilnīgi aplami) partijas viedoklis par tēmu „Cilvēks”: „Valsts pastāv, lai kalpotu cilvēkam. Latvijas augstākā vērtība ir ikviens cilvēks, kas šeit piedzimst, dzīvo, mācās, veido savu ģimeni, audzina bērnus, strādā un sagaida savu mūža nogali. Latvijas valsts – tie ir visi Latvijas cilvēki, kurus vieno Latvijas kā suverēnas valsts neatkarība, demokrātija, tiesiskums un taisnīgums. Visi Latvijas iedzīvotāji ir vienlīdzīgi. RP iestājas pret jebkura veida diskrimināciju un uzskata, ka savstarpējā cieņa, humānisms un etniskā daudzveidība ir Latvijas bagātība."

Skan skaisti, taču ļoti neievērojami. Liekas, viskutelīgāk skan vārdi „Visi Latvijas iedzīvotāji ir vienlīdzīgi." Atklāti sakot, bail ir kaut ko piebilst. Nav skaidrs, kas ir domāts ar vārdu „vienlīdzīgi”. Vienlīdzīgi ārējā izskatā? Vienlīdzīgi prāta ziņā? Protams, tas Zatlera kungam būtu ļoti izdevīgi, pakāpjoties līdz statistiskajam viduslīmenim.

Nav skaidrs, vai V.Vīķes-Freibergas bērni arī ir „Latvijas augstākā vērtība”. Ja pareizi esmu informēts, tad viņi nav dzimuši Latvijā. Arī zilā pūļa elku, TV un radio literārās valodas jaunlaiku olekti Streipa kungu diemžēl nevar titulēt kā „Latvijas augstāko vērtību”. Viņš arī dzimis citā zemē. Titula pretendentiem ir jāpiedzimst Latvijā. Tas ir norādīts pirmajā vietā. Tikai pēc tam seko pārējie kritēriji „dzīvo, mācās, veido ģimeni” utt.         

Partijai ir ideoloģiskā pozīcija arī par izglītību: „Izglītība ir radošs, interesants, inovatīvs un aizraujošs process visa cilvēka mūža garumā. Tā stiprina mūsu valsts cilvēkus, dod spēku Latvijai. Ar vecāku un sabiedrības lielāku piedalīšanos mācību procesa organizēšanā, skolu autonomiju, atbalstu inovatīvām un eksperimentālām metodēm, tiek īstenoti tās pamatmērķi:

- audzināt vērtības, tajā skaitā, darba tikumu, godaprātu un pilsonisko patriotismu, kā arī veidot izpratni par demokrātisko sabiedrību un pasauli;

- attīstīt katra cilvēka individualitāti, radošumu, pilnveidot sociālās iemaņas;

- nodrošināt iespēju kvalitatīvi paaugstināt zināšanu un prasmju līmeni, iegūt vietēju un starptautisku konkurētspēju."

Tik tikko citētajā „pozicionējumā” ir vairāk divdomīgo vārdu nekā iepriekšējā skaidrojumā „Cilvēks”.

Izklausās moderni, tomēr pamācoši būtu dzirdēt par Zatlera kunga un viņa partijas biedru inovācijām izglītības ieguves gados. Protams, ja viņi ar jēdzienu „inovācija” apzīmē to pašu, ko saprātīgie cilvēki. Proti, zinātnisko vai tehnisko izgudrojumu.

Domājams, vienīgi teksta autori zina, kas ir „inovatīvās metodes”, kā var „audzināt vērtības” un kā vecāki un sabiedrība var piedalīties skolu autonomijas apstākļos „mācību procesa organizēšanā”. Mēs ļoti labi zinām, kā Latvijā tiek izmantota jebkura veida autonomija un tajā skaitā augstskolu autonomija.

Starp citu, par „skolu autonomiju” nākas dzirdēt pirmo reizi. Tāpēc varbūt ir labi, ka Reformu partijai ir ļoti niecīgs elektorāta atbalsts. Tiesa, pašlaik partija izcili saliedētajā valdošajā koalīcijā piegādā izglītības un zinātnes ministrus. Vienu par otru izskatīgāku. Tātad „skolu autonomija” varbūt būs mūsu gaišā rītdiena. Tikpat gaiša kā augstskolu rītdiena saskaņā ar iedzimtā stratēģa Ķīļa kunga reformātorisko vēdera gāzes izdalīšanas mēģinājumu.

Iedaļā vēl ir rubrika „Darbs”, „Līdzdalība” un „Ģimene”.

Par ģimeni ir lasāmi šādi vārdi: „Katra ģimene ir unikāla vērtība, tā ir sabiedrības un valsts pamats. Latvijas valsts pastāvēšanai ir nepieciešamas ģimenes, kuras rada un atbildīgi audzina bērnus, tas dod iespēju valstī ievērot savstarpējās solidaritātes principus starp paaudzēm. Valsts un pašvaldību pārvaldes, visa sabiedrība kopumā, nodrošina iespēju ģimenēm veikt visaugstāko uzdevumu – atbildīgi un ar vislielāko rūpību izaudzināt bērnus."

Acīmredzami pavirša un deklaratīvi virspusēja pozīcija. Tās spožākais kareklis ir nesaprotamā frāze „Latvijas valsts pastāvēšanai ir nepieciešamas ģimenes, kuras rada un atbildīgi audzina bērnus, tas dod iespēju valstī ievērot savstarpējās solidaritātes principus starp paaudzēm."

Vulgāri un necienīgi ir runāt par kaut kādiem nesaprotamiem paaudžu „savstarpējās solidaritātes principiem”. Neticu, ka Zatlera kunga tuvība ar vecākiem un vecvecākiem balstās uz kaut kādiem savstarpējās solidaritātes principiem, bet nevis uz mīlestību un cieņu. Neticu, ka Zatlera kunga tuvība ar vecākiem un vecvecākiem ir atkarīga no valsts savstarpējās solidaritātes principu ievērošanas. Un vispār, kas tie ir par principiem, kuri ir valstij jāievēro paaudžu jautājumā? Kas notiek tad, ja valstij nedod iespēju tos ievērot?

 Mēs labi zinām, kas ar mums notiek. Labi zinām, ka savas tautas vēsturē pārdzīvojam visdrausmīgāko paaudžu konfliktu. To speciāli uzkurina. Arī pašiem nepietiek prāta, lai bērni hipernaidīgi nenoliegtu vecāku un vecvecāku dzīves pieredzi un panākumus.

Līdz matu galiem esam „demogrāfiskajā bedrē”. Tādā periodā nesakarīgi kaut ko murgot par paaudžu attiecībām un dzimstību ir ļoti stulbi un nepiedodami bezatbildīgi. Labi vismaz, ka mediji nepārtraukti ziņo par Reformu partijas iznīkšanu. Arī pats Zatlera kungs sola vairs nemocīt politiku.

Mūsu morālais un intelektuālais lepnums – partija „Vienotība” – nav prātīgāka par Rēzeknē uzpumpēto sīkpartiju „Vienoti Latvijai”. Ievērojami rafinētāka, bet nevis prātīgāka.

 „Vienotības” programmātiskajos dokumentos neeksistē jēdziens „ideoloģija”. Tas eksistē vienīgi mājas lapā no medijiem pārpublicētajos partijas biedru 27 tekstos. Tajos laiku pa laikam kādam vienotās vienotības vienotajam biedram pasprūk šodienas latviešu iekšējai matērijai kaitīgais jēdziens „ideoloģija”. Tekstos jēdzienu visbiežāk attiecina uz slikto padomju laiku vai partijas ienaidniekiem – ušakoviešiem, krievu radikāļiem un citiem.

Iespējams, „Vienotība” par ideoloģiju rafinēti klusē tāpēc, ka tā ir ievu partija. Partiju vada un tās darbībā visu izšķir sievietes. Tas nevienam nav noslēpums. Tāpat kā nav noslēpums, ka mūsu valsti vada sievietes – pelēkās kardināles. Tāpēc mūsu valstiskās veģetēšanas ritms ir kaprīzi jauki atkarīgs no dāmu seksuālās labklājības ritma.

Ievas ir gudrākas par vīriešiem. Viņas prot klusēt un kā vīrieši neplātās krogā. Jaunajos laikos feminisma patina var pārklāt pat īstas valstis. Tāpēc mums ne par ko nav jākaunās. Turklāt tas liecina par demokrātiju un dzimumu līdztiesību. Tas patīk mūsu saimniekiem. Slikti ir vienīgi tas, ka mūsu vīrieši vakaros mīl alu ar speķi, TV un dīvānu. Mūsu vīri savas sievas apmierina ar savu hokeja ideoloģiju.Tas katrā ziņā nejauki atsaucās uz minētajiem ritmiem.

Jēdziens „ideoloģija” visapjomīgāk parādās vienas vecākas dāmas (no tandēma mīluļiem) runā kādā partijas pasākumā. Dāma taisnojas. Viņa ir kārtīgi skolojusies padomju laikā un acīmredzot tāpēc neraustās no jēdziena „ideoloģija”. Viņa no tribīnes droši atgādina, ka „Vienotībai” ir sava ideoloģija un nevajadzētu teikt, ka „Vienotība” ignorē ideoloģiju. To nedrīkstot darīt, jo partijas ideoloģija eksistē. Tai ir milzīgi panākumi.

Skaidrs, ka eksistē. Eksistē noteiktas intereses, un tāpēc eksistē arī noteikta ideoloģija. Par to esam sistemātiski pārliecinājušies.

Arī uzticība partijas vāji nomaskētajai savtīgi reālajai ideoloģijai ir zināma. Nekāda uzticība vispār nevar būt klaji izmanīgiem cilvēkiem, kuri stulbi izvairās no jēdziena „ideoloģija”. Tāpēc „Vienotību” gaida tāds pats liktenis kā Reformu partiju. Tas faktiski apstiprinās katru dienu.

Seko mums