Iesaki rakstu: 
Bailes no svešā ir saprotamas. Tomēr, kad runa ir par līdzcilvēkiem, mūsu pienākums ir trenēt atšķirīgā saprašanas un pieņemšanas “muskuli”. Viņi nav “viņi” un “citi” pēc būtības. Mēs esam līdzcilvēki.
Ļauj kaimiņam būt vienkārši kaimiņam
Lai Latvija tiešām būtu iekļaujoša un citu rasu un etniskās izcelsmes cilvēkus cienoša valsts, atvērtības pieeja ir nepieciešama ikvienā nozarē, arī sociāli ekonomiskajā un politiskajā aspektā, veselības aprūpē, izglītībā un sociālajā jomā.
2020. gadā veiktajā Latvijas iedzīvotāju aptaujā 36,7% respondentu norādījuši, ka nevēlētos dzīvot blakus musulmaņiem, savukārt 35,7% atzīst, ka nevēlētos dzīvot blakus romiem. Līdzīga aina redzama arī atbildēs uz jautājumu, ar kuriem cilvēkiem jūs nevēlētos strādāt kopā, – pret musulmaņiem iebildumi ir 32,6%, pret romiem – 30,5%, kam seko cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem – 29,3%.[1]
Iespaidīgi skaitļi, kas parāda, cik tomēr neiekļaujoša ir sabiedrības attieksme pret nezināmo, nesaprotamo un šķietami nekontrolējamo. Nezināmais, protams, veicina bailes. Dažkārt tās ir racionālas, bet bieži vien – absolūti iracionālas, balstītas stereotipos un pieņēmumos. Tāpēc ir vērts ieskatīties baiļu cēloņos un tajā, cik daudz mēs katrs individuāli un kolektīvi esam gatavi darīt, lai šīs bailes mazinātu.
Likums un cieņas mēraukla
Tiesības uz vienlīdzību likuma priekšā un aizsardzība pret jebkādu diskrimināciju ir vispārējas tiesības, kas atzītas gan ar Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju, gan ar ANO Konvenciju par sieviešu diskriminācijas izskaušanu, Starptautisko konvenciju par rasu diskriminācijas likvidāciju, ANO Paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām un Paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kā arī ar Eiropas Konvenciju par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību, ko parakstījušas visas dalībvalstis.[2] Tā pausts Eiropas Padomes direktīvā, kas stājusies spēkā jau pirms 22 gadiem.
Arī Latvija veic savus mājas darbus, pieņemot likumus un noteikumus, kas prasa godīgu un vienlīdzīgu attieksmi. Jau 2012. gadā Latvijā pieņemtais likums aizliedz atšķirīgu attieksmi attiecībā uz fizisko personu, kura neveic saimniecisko darbību, vai fizisko personu, kura ārpus savas saimnieciskās darbības publiski piedāvā preci vai pakalpojumu citai fiziskajai personai par atlīdzību vai pērk preci vai pakalpojumu no citas fiziskās personas par atlīdzību un fizisko personu, kura veiks vai veic saimniecisko darbību par atlīdzību, proti, Fizisko personu — tiesiska darījuma dalībnieku — diskriminācijas aizlieguma likums. Būtisks šai ziņā ir arī Darba likuma septītais pants, kas nosaka vienlīdzīgu tiesību principu, tajā skaitā, kas saistās ar cilvēka rasi vai etnisko izcelsmi.
Lai arī likumus mēs pieņemam un akceptējam, tomēr zinām arī to mēs, ka likums nav tā mēraukla, ko nēsājam sev kabatā ikdienas gaitās un mēs nevelkam to laukā ikreiz, kad nepieciešams.
Neiecietības raksturlielumi
Likumiski kāds tiek diskriminēts, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas sliktāk nekā pret otru personu, piemēram, rases vai etniskas piederības dēļ.
Pēc šāda apgalvojuma prātā nāk situācijas, kurās Latvijā dzīvojoši romi – proti, latvieši, mūsu līdzpilsoņi – skaidro veidus, kādos viņiem tiek atteikts darbs. Piemēram, cilvēks intervijā attālināti vienojies par darbu, savukārt, ierodoties klātienē – saņem atteikumu. Nav patīkama situācija ne vienai, ne otrai pusei, jo darba ņēmējs vēlējās darbu, savukārt darba devējs – darbinieku. Neracionālas diskriminācijas spilgts piemērs.
Vienlaikus pastāv arī netiešā diskriminācija, kad acīmredzami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda kādas rasu vai etniskas piederības personas īpaši nelabvēlīgā situācijā, salīdzinot ar citām personām. Šeit gan jāpiebilst, ka netiešā diskriminācija principā ir pieļaujama, ja vien tā ir proporcionāla un argumentējami nepieciešama mērķa sasniegšanai. Viens no skaļākiem pēdējā laika piemēriem ir krievu valodas lietojums. Faktiski valoda ir objektīvs lielums, prasme, un tās prasība var būt pamatojama.
Ne mazāk nozīmīgs aspekts ir aizskaršana. Par uzmākšanos uzskata diskrimināciju, kad vērojama nevēlama ar rasu vai etnisku piederību saistīta uzvedība ar mērķi pārkāpt personas cieņu un veidot baiļpilnu, nežēlīgu, degradējošu, pazemojošu vai noziedzīgu vidi. Kāda no sievietēm, kura Latvijā ieradusies un dažu gadu laikā ir iemācījusies brīvi runāt latviešu valodā, apgalvoja, ka ikdienā ar diskrimināciju nesaskaras, tomēr savu tradicionālo tērpu baidās vilkt, jo ir bailes no aizskaršanas. Vai tas nav skaidrs signāls, ka mums Latvijā ir nepieciešams vairot atvērtību pret iebraucējiem un kultūru dažādību?
Kā mazināt diskrimināciju – praktiski piemēri
Ir svarīgi iegūt sabiedrības atbalstu un izpratni par to, ka ir nepieciešams veicināt tādas sociālās normas, kas nepieļauj aizspriedumu izplatīšanos.
Tāpēc ikvienam no mums ikdienā ir nepieciešams veikt konkrētas darbības, kas parāda, piemēram, cittautiešiem, ka Latvijā viņi tiek laipni uzņemti un saņem apkārtējo atbalstu. Tāpat – ja esam liecinieki naidpilnai attieksmei pret kādu cittautieti, tad noteikti ir nepieciešams iestāties un publiski norādīt, ka šāda rīcība nav pieļaujama. Tieši šādas rīcības ir praktiskais veids sociālo normu iedzīvināšanai.
Gan daudzās darbavietās, gan sevišķi dažādās kopienās – biedrībās un organizācijās, kas strādā ar cilvēkiem, kuri Latvijā ieradušies meklēt patvērumu, ir iespēja satikties un kontaktēties ar cilvēkiem no citām valstīm. Kā apliecināja kāds no cilvēkiem, kurš Latvijā iebraucis un dzīvo daudzus gadus, nereti šie cilvēki jūtas pavisam vientuļi, jo apkārtējie savā nesapratnē un izrietošajās bailēs nespēj sniegt pat elementāru pieklājību saziņā ar viņiem. Savs pieņemšanas muskulis ir jātrenē ikvienam, un to var panākt, tikai tiekoties ar cilvēkiem un viņus labāk iepazīstot.
Ne mazāk būtiska ir katra paša spēja apzināties savu uzskatu pretrunas un emocionāli inteliģenti paraudzīties uz situāciju, kurā ir veidojies diskriminācijas fakts vai savs iekšējais konflikts – nepatika, bailes un sekojošā norobežošanās un nelaipnība. Viens no veidiem emocionālās inteliģences jeb savu sajūtu saprašanas treniņam ir paskatīties uz situāciju otra cilvēka acīm un iedomāties sevi tā otra cilvēka vietā. Un perspektīva mainīsies.
* dažādības vadības eksperte, RTU doktorante
[1] SKDS 2020.Novembris iedzīvotāju aptauja
[2] Eiropas Padomes direktīva 2000/43/EK (2000. gada 29. jūnijs), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības
Seko mums 
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
