Iesaki rakstu: 
Krievijas karš un genocīds pret ukraiņiem daudziem ir radījis iekšēju cīņu pret arvien pieaugošām naida un dusmu jūtām pret okupantu necilvēkiem. Mēs visi sevi uzskatām par labiem cilvēkiem, kas pamatā jūt pozitīvas un sabiedrībā pieņemamas emocijas. Kad saprotam, ka mūsos ir arī pretējas tendences, pat ja taisnīgas un pamatotas, tas var sagraut mūsu paštēlu un radīt apjukumu.
Mans vēstījums ir vienkāršs – ienīst necilvēcību ir normāli. Ne labi, ne slikti, bet normāli. Tas, kurš kaut ko mīl, dabiski ienīst to, kas to ļaunprātīgi apdraud. Just kaut kādu “izpratni” un “toleranci” nav iespējams. Tas liecina par kādu dvēseles defektu – empātijas trūkumu vai nihilismu. Bet visbiežāk ir sastopami tie, kas nosoda “naidu”, grib pat kriminalizēt to, noliedzot veselu dvēseles aspektu kā kriminālu, taču vienlaikus mēs nemitīgi pārliecināmies, ka šie “tolerances” sludinātāji ir vistoksiskākie, liekulīgākie un, jā, naidīgākie cilvēki, kādus var sastapt. Tikai viņu naids ir aprakts zem politkorektā sabiedrībā pieņemtu saukļu kamuflāžas. Un tas pavisam noteikti nav metafiziskais kristietības mīlestības ideāls, kas nekad un nevienā sabiedrībā nav padarīts par laicīgo likumu, jo tam tas arī nav paredzēts.
Nē, naids ir normāls, ja tas ir naids pret ļauno, netaisno un necilvēcīgo. Līdzīgi kā mēs izjūtam gan estētisku baudījumu par kaut ko skaistu, gan pretīgumu pret kaut ko atbaidošu, tā arī mēs izjūtam gan mīlestību, gan naidu kā normālus dvēseles kustības virzienus. Laikam arī loģiski, ka “tolerantos” parasti pievelk arī neglītuma estētika – tas pats dvēseles defekts.
Krievu okupanti Bučā un citās Ukrainas pilsētās izvaro sievietes viņu bērnu priekšā, izvaro mazus bērnus viņu vecāku priekšā. Ja jūs nejūtat naidu pret šiem okupantiem, tad jūs neesat cilvēks. Tad jūs esat okupantu pusē.
Krievu okupantu dēļ kāda māte nomira no bada pagrabā. Viņas sešgadīgais dēls uz viņas kapa, kas ir izrakts pagalmā, noliek pārtikas konservus. Ja jūs nejūtat naidu pret šiem okupantiem, tad jūs neesat cilvēks. Tad jūs esat okupantu pusē.
Cilvēki nedēļām ilgi dzīvoja pagrabos ar saviem mirušajiem tuviniekiem, lai slēptos no krievu okupantu veiktās bombardēšanas. Viņiem neļāva iziet ārā. Tikmēr viņu dzīvokļi tika pilnībā izlaupīti un piemēsloti. Viņu sadzīve ir nogādāta Baltkrievijas krāmu tirgos vai pašu okupantu radiniekiem, kas lepojas ar viņu paveikto. Ja jūs nejūtat naidu pret šiem okupantiem, tad jūs neesat cilvēks. Tad jūs esat okupantu pusē.
Okupanti nošāva pat suņus. Dzīvnieki mira zoodārzos no bada un slāpēm. Meža zvēru āda nodega no bombardēšanas ar aizliegtiem ieročiem. Ja jūs nejūtat naidu pret šiem okupantiem, tad jūs neesat cilvēks. Tad jūs esat okupantu pusē.
Ko ukraiņi bija tādu izdarījuši? Viņi atsacījās būt krievi. Viņi izvēlējās būt paši. To viņiem nepiedeva. To nozīmē “denacifikācija” – ukraiņu dedzināšanu mobilajās krematorijās, lai noslēptu turpmākos okupantu noziegumus. Es atkārtoju – ja jūs nejūtat naidu pret šiem okupantiem, tad jūs neesat cilvēks. Tad jūs esat okupantu pusē.
Nenovērsiet skatu no ļaunuma, jo tas ir gļēvums. Neiestāstiet sev, ka piedodat, jo tas ir vājums. Neatstājiet atriebi Dievam – dariet visu, lai paātrinātu okupantu tikšanos ar Dievu, ja viņiem vispār vēl ir kaut kas palicis no dvēseles. Atbalstiet ukraiņus, kas cīnās pret šiem necilvēkiem, lai viņu vājprātīgā ārdīšanās Ukrainā ir pēdējā Krievijas imperiālisma epizode vēsturē. Viss mūsu vecvecāku pieredzētais 20. gadsimtā ir atgriezies 21. gadsimtā Ukrainā. To nevar neizjust personīgi. To nevar ignorēt.
Visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi, ir jāsaprot, ka naida jūtām ir sava loma un vieta. Vīrišķība ir spēja tikt galā ar šīm sajūtām un tās pārvērst konstruktīvā spēkā, kas kalpo labajam. Agresija pret vājo un neaizsargāto ir okupantu izdzimteņu līmenis. To viņi piekopj pret savējiem “ģedovščinas” laikā armijā, to viņi piekopj visos hierarhijas līmeņos viņu eirāziskajā anticivilizācijā. Tas mūs atšķir no pretinieka – mēs esam gudri, kulturāli un prasmīgi.
Mūsu roka varbūt sažņaudzas dūrē ikreiz, kad ieraugām kādu 5. kolonnas pārstāvi ar georga lenti, bet mēs tāpēc nenodarbosimies ar cilvēku sišanu (paturot tiesības uz samērīgu pašaizsardzību pret agresoru). Mums varbūt prasās iemest kādu ķieģeli teroristu valsts vēstniecības logā, bet mēs to nedarīsim. Mums ir likuma vara. Tas mūs atšķir no pretinieka. Likuma ietvaros mums jādara viss, lai 5. kolonnu izolētu, lai Krievijai liktu samaksāt par nodarīto, lai Latvija dzīvotu mūžam! Ja nepatīk likums – mainiet likumdevēju. Vēlēšanas nav tālu – izdariet pilsonisko spiedienu uz politiķiem, prasiet rīcību tagad, kad viņi ir ieinteresēti savā pārvēlēšanā! Prasiet rīcību pēc vēlēšanām, vai sagraujiet bezspēcīgas un bezjēdzīgas politiskās partijas, kas paplašina okupantu iespējas šeit! Mūsu cīņa ir informatīva un politiska – lai Dievs dod, ka tas tā arī paliek!
Labāk par katra patriota sažņaugto dūri ir pašiem būt cieši vienotiem kā dūrei, kas pieprasa latvisku, taisnīgu un sakārtotu valsti, vienīgo iespēju mieram visiem tiem, kas šeit dzīvo – tautiešiem un lojāliem cittautiešiem!
Pārpublicēts no austsaule.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
