Iesaki rakstu: 
Cilvēki jau no bērnības ir pieraduši, ka ir autoritātes, kurām jātic un kurām jāklausa – vecāki, skolotāji, jau vēlāk vadītāji un priekšnieki. Bet ir autoritātes, kuras cilvēki izvēlas paši – vai vismaz viņiem šķiet, ka izvēlas paši. Okupācijas laikā tāda autoritāte bija dižais Ļeņins, kuram bija vispareizākie uzskati gandrīz visos jautājumos.
PSRS pastāvēšanas beigu periodā, kad pārdošanā parādījās agrāk aizliegtie Rietumvalstu autoru sacerējumi, ticība Ļeņina ideju pareizībai sašķobījās un galu galā cieta krahu. Radās jau citas autoritātes, un tās bija dažādas. Cilvēkiem tika dota iespēja izvēlēties. Līdzīgi ļoti populāras kļuva agrāk aizliegtās ārzemju grupas un dziedātāji. Un, protams, radās arī pašmāju autoritātes. Es turpmāk lietošu vārdu - ikonas.
Ir pagājuši gandrīz 30 gadi kopš LPSR laikiem, un cilvēki beidzot ir sapratuši, kaut kas nav īsti pareizi. Latvieši savā dziļākajā būtība taču ir ļoti strādīga tauta. Ja viss būtu risinājies pareizāk, Latvijai šobrīd attīstības līmeņa ziņā būtu jābūt vismaz Eiropas Savienības vidējā līmenī, bet esam trešie no beigām.
Bija periods, kad Saeimas vēlēšanās tika izmantots "lokomotīvju" princips, tas ir - tautā populāru cilvēku (ikonu) ievietoja visos iespējamos vēlēšanu sarakstos. Patiesībā šādi notikušas vēlēšanas bija vēlēšanu rezultātu likumīgs viltojums, jo viens cilvēks iekļuva Saeimā, "ievelkot" sev līdzi vairākus citus savas partijas biedrus.
Rezultātā partija ieguva papildu mandātus, kuru dēļ pavērās iespēja nokļūt pie varas. Kādu ļaunumu šī prakse Latvijai ir nodarījusi, acīmredzot uzzināsim tikai pēc ilgāka laika.
Neatkarīgi no tā, kas notiks ar Latvijas ekonomiku un politiku, cilvēkus gaida arī cits ļoti sāpīgs process – ikonu nomaiņa. Pašreizējie slavenie cilvēki ir pilnībā saauguši ar pie varas esošajiem, un nav iespējama situācija, ka pie varas nāktu "gaišāki" spēki, bet ikonas paliktu tās pašas.
Daudzas ikonas jau šobrīd ir zaudējušas savu "spožumu" - tie, par kuriem ir ļoti pamatotas aizdomas, ka viņi sadarbojās ar VDK. Daudzi citi izmisīgi turpina darīt visu iespējamo, lai par viņu okupācijas laika un diemžēl arī pēcokupācijas laika "nedarbiem" neviens neko neuzzinātu.
Tikai, manuprāt, arī tauta kopumā nav gatava ikonu maiņai. Nav gatava noticēt, ka tas visspožākais un visslavenākais patiesībā pēkšņi var izrādīties pavisam citādāks, nekā uzskatīts līdz šim. Un arī šīs bailes no ikonu nomaiņas ir viens no iemesliem kāpēc neko uz labo pusi izmainīt gandrīz nav iespējams - "labāk zināma nelaime, nekā nezināma laime". Apmēram šādi varētu raksturot notiekošo.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.