Iesaki rakstu: 
Savulaik Vladimirs Uļjanovs, plašāk pazīstams kā Ļeņins, izteicās apmēram tā – ikvienu ķēkšu var apmācīt tā, lai viņa spētu vadīt valsti.
Pagāja laiks, un Ļeņina teiciens tika nedaudz vienkāršots – ikviena ķēkša spēj vadīt valsti.
Taču, kas interesanti, uzvarējušā sociālisma zemē ķēkšas gan tika saliktas kongresu delegātos, taču pie valsts galvenajiem posteņiem tomēr netika pielaistas.
Varbūt tāpēc, ka tur pie varas bija tumsonīgie komunisti un citi slikti ļaudis, varbūt tāpēc, ka vispār tas vēl bija pagājušais gadsimts. Jupis viņu zina, ar vārdu sakot.
Bet nu, raugoties uz jaunā Latvijas Ministru kabineta portfeļu ieguvēju kandidatūrām, varam būt droši – Vladimirs Iļjičs būtu apmierināts: beidzot ir parādījušies cilvēki, kas viņa ideju sākuši ieviest dzīvē pa īstam.
Savulaik, Jaunajam laikam tikai nākot pie varas un vēl tikai sākot otršķirīgos posteņos bīdīt pirmšķirīgus nejēgas, viens no šiem ļautiņiem – pusizglītotais pusdārznieks Madars Lasmanis (attēlā), iebāzts uzraudzīt privatizācijas procesus visā valstī, televīzijā žēli bolīja acis un stāstīja, ka gluži kā Iļjiča ķēkša viņš taču, lūk, visu varot iemācīties.
Taču pa šiem gadiem apetīte acīmredzami ir augusi tikpat pamatīgi kā visatļautības apziņa un primitīva nekaunība. Sak’, dodiet tik amatus, pārējais – nu, gan jau kaut kā.
Un tiešām – ja reiz Finanšu ministriju spēja vadīt lauksaimnieks Slakteris, kāpēc lai tagad to nevadītu sīkbodnieks Kampars?
Galu galā katram zābakam taču savs pāris ir vajadzīgs, un kurš vispār izdomāja, ka finanšu ministram ir vajadzīga finanšu izglītība? Gan jau ķēkša iemācīsies!
Bet, ja reiz Latvijai kaut kāda ekonomika vēl ir palikusi, kāpēc lai ar to tā kārtīgi galā netiktu Kristovskis? Varbūt pa šo laiku arī šī ķēkša jau ir iemācījusies, ka apgrozījuma un pievienotās vērtības nodoklis būtībā ir viens un tas pats, - un tas jau ir daudz.
Kamdēļ lai šāds speciālists nepastūrētu Latvijas ekonomiku? Arī šai ķēkšai taču, lūk, „būtu svarīga pieredze saimnieciskā amatā”.
Protams, tikpat labi ekonomikas ministra amatā derētu arī Arvils Ašeradens – viņam turklāt pieredze saimnieciskā amatā jau ir.
Vai gan īsti nenoderētu Latvijai ekonomikas ministrs, kurš taču ir demonstrējis tieši šai valstij atbilstošus talantus? Galu galā pats savu uzņēmumu – akciju sabiedrību Diena Ašeradena kungs gan spēja nolaist līdz bankrota priekšvakara stāvoklim nieka dažu gadu laikā, taču - pats no tā paspēja izsprukt ar nepilnu miljonu kontā...
Ar vārdu sakot, ja pirms pāris Saeimām vismaz formāli tika runāts par nepieciešamību pēc profesionāļiem, tagad, raugoties uz ministru kandidatūrām, gandrīz var sadzirdēt vienoto ķēkšu kori skandējam - mēs gribam amatus! Mēs gribam amatus, un tas ir viss, kas mūs interesē!
Seko mums 
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.