Iesaki rakstu: 
Cilvēce vēsturiski nesen ieguva atombumbu kā pagaidām efektīvāko līdzekli cilvēku fiziskajai iznīcināšanai. Taču cilvēce vēsturiski vēl nesenāk (no XX gs.70.gadiem) ieguva atombumbu arī cilvēku garīgajai (apziņas, domāšanas, prāta, uztveres) iznīcināšanai, viņus neiznīcinot fiziski. Arī tas pagaidām ir efektīvākais līdzeklis attiecīgajā jomā. Tik efektīvs līdzeklis garīgajai iznīcināšanai nav ne reliģiskā dogmātika, ne politiski ideoloģiskā dogmātika. Šo līdzekli jāsauc par intelektuālo atombumbu.
Runa ir par visdažādākā veida (politiskā, idejiskā, morālā u.c.) plurālismu kā kognitīvo (izzinātājdarbības) principu, kā epistemoloģisko (izziņas teorijas) principu un kā fundamentāla relatīvisma (normu un vērtību) principu. Plurālisms kalpo masu refleksīvajai vadībai. Plurālismu apzināti ieviesa un konsekventi nostiprināja neoliberālisma laikmetā. To ieviesa izglītībā, morāli tikumiskajā audzināšanā, politiskajā apziņā un pat sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kā arī filosofijā.
Plurālisma pamatā ir zombējoši specifiska filosofiskā koncepcija un ontoloģiskā (dzīves reālās prakses) stratēģija. Filosofiskā koncepcija atzīst, ka viss esošais sastāv no vairākām izolētām substancēm (esamībām). Tāpēc ir iespējami visdažādākie izskaidrojumi un tajā skaitā pretējie izskaidrojumi. Ontoloģiskā stratēģija ir vēlēšanās dot iespēju dažādiem sabiedrības slāņiem un grupām paust un īstenot savus uzskatus, aizstāvēt savas intereses politikā, valsts pārvaldībā, garīgajā kultūrā un citās jomās bez attiecīgās profesionālās kompetences un attiecīgajām specializētajām zināšanām. Plurālisms tādējādi iznīcina patiesības jēgu un zināšanu jēgu. Plurālisma funkcionēšanas rezultātā nav iespējama patiesība un nav nepieciešamas zināšanas sava viedokļa prezentācijai.
Plurālisms kā intelektuālā atombumba jau ir iznīcinājis cilvēces prāvu daļu, tajā iezombējot morālo bezatbildību, normu un vērtību fundamentālu relatīvismu, intelektuālo haosu, garīguma un ideālisma nihilismu, sociālo apātiju un nepretošanos visdažādākā veida negācijām. Intelektuālā atombumba ir guvusi tik grandiozus rezultātus tāpēc, ka sasaucas ar cilvēcisko instinktu iet pa vieglāko ceļu bez zināšanām, bez prāta piepūles, bez jebkāda veida atbildības. Vārdu sakot, intelektuālā atombuma saderas ar cilvēcisko aprobežotību, neattīstību, neizglītotību, hipertrofēto pašpārliecinātību, idiotisko ambiciozitāti, kretīnisko paštaisnīgumu.
Intelektuālās atmobumbas panākumi Latvijā ir graujoši. Sagandēta ir latviešu tautas lielākā daļa. Īpaši sagandēta ir vidējā un jaunākā paaudze. Tās “viedokļos”, piemēram, valsts suverenitāte, Tēvzemes neatkarība, tautas brīvība ir tikai “skaisti mīti” bez jebkāda praktiskā labuma. “Viedokļi” neapliecina ne nacionālo pašcieņu, ne cilvēcisko pašcieņu. Vārdi “brīvība”, “neatkarība”, “taisnīgums”, “tiesiskums”, “suverenitāte” ir tukšas skaņas bez morāli psiholoģiskās jēgas. Un to galvenokārt ir panācis plurālisms, priecīgi plunčājoties ideāli piemērotā vidē. Vispiemērotākā vide, protams, ir pelēko zvirbuļu vide.
Plurālisma priecīgo plunčāšanos var savaldīt. Tas ir inteliģences (piem., skolotāju, pasniedzēju, žurnālistu) pienākums. Inteliģencei ir pilnā mērā jāizprot un jāapzinās plurālisma kaitīgums. Inteliģences pienākums ir kategoriski slāpēt jebkura veida plurālisma izpausmi. Inteliģencei ir jāzina, ka plurālisms ir kļuvis inteliģences kvalitātes kritērijs. Ja ir īsta inteliģence, tad plurālisma prakse ir manāmi ierobežota. Plurālismam ir grūti spīdēt klasē un auditorijā, iekļūt medijos un sabiedrības publiskajā telpā vispār. Ja inteliģence pati čivina kā pelēkie zvirbuļi, tad plurālisms triumfē.
Ļoti kaitīga ir cilvēku (piem., skolēnu, studentu) musināšana “izteikt savu viedokli”.* Latvijā pēcpadomju “brīvvalstī” tāda musināšana ir plaši izplatīta. Principā tā ir degradējoša darbība. Cilvēks sāk lepoties ar savu “viedokli”, kaut gan viņa teiktajā nav nekā patstāvīga un kā savs “viedoklis” tiek pasniegts visu pelēko zvirbuļu “viedoklis”.
Šodienas plurālisma fani parasti slēpjas aiz vārdiem “personiskais viedoklis”. Tā tas notiek tāpēc, ka personiskais viedoklis cilvēciski normālos apstākļos ir sociālā, intelektuālā, garīgā norma un vērtība, apliecinot sabiedrības attīstības pakāpi. Personiskais viedoklis cilvēciski normālos apstākļos liecina par tautas izglītotību, cilvēku idejisko patstāvību, uzskatu stabilitāti. Sabiedrība ļoti ciena tos, kuriem ir dziļās zināšanās balstīts personiskais viedoklis. Šodienas plurālisma fani to zina un tāpēc viltīgi izmanto personiskā viedokļa reputāciju.
Personiskais viedoklis sabiedrībā var būt tikai dažiem procentiem cilvēku, kuri spējīgi domāt, mācīties, kritiski visu izvērtēt. Pelēko zvirbuļu “personiskais viedoklis” ir atkārtojums tam, ko viņi ir izlasījuši internetā, dzirdējuši TV ziņās, saklausījuši uz ielas.
*Ilustrācijā atspoguļots “plurālisms” skolā: “Jānīti, kāds ir tavs viedoklis par klimatneitralitāti?”
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
