Iesaki rakstu: 
Esam pieraduši, ka karā ir frontes līnijas, lielgabali, bumbu patvertnes un virspavēlniecība, kas domā, kā labāk aizsargāt savu teritoriju un iedzīvotājus. Ja tā visa nav, pat neiedomājamies par to, ka varbūt ir karš.
Tiesa, 2014. gada notikumi Ukrainā un tai piederošajā Krimā parādīja, ka var būt arī cita veida karš. Arī ar zaļo cilvēciņu palīdzību iespējams karot pa jaunam – pārņemt teritorijas un cilvēkus, neizdarot nevienu šāvienu.
Taču nu jau varam droši teikt, ka ir vēl jaunāks izgudrojums kara mākslā. Notiek tāds karš, kurā vairums cilvēku pat nezina un neaizdomājas, ka ir tajā iesaistīti. Velnišķīgs plāns – vispirms iekarot visu valstu valdības, valsts pārvaldes, masu medijus, nevis teritoriju – to pēc tam. Šo plānu detaļās mēs redzam darbojamies jau no 90. gadu vidus – kopš Sorosa darbības sākšanās Latvijā. Ir izaudzināti Latvijas pilsoņi, kas ir naidīgi pret savu valsti un tās tradīcijām. Viņi karo pret mums. Un tādi ir visās pasaules valstīs.
Ja cilvēki šo saprastu, viņi nebūtu tik apjukuši kā tagad. Ja ir skaidrs, kas ir ar mums un kas pret mums, tad lielām psiholoģskām ciešanām nav pamata. Cilvēki darītu, kas jādara, savu iespēju robežās. Taču tagad neskaidrība jautājumā par karu ir vairumam cilvēku un tas rada ciešanas. Tās šķeļ ģimenes un draugus. Ir noformējušās divas frontes – es tās saukšu par nacionālistiem un globālistiem. Pēdējie ir izteiktā mazākumā, taču viņiem pieder Sorosa stratēģijas rezultātā dabūtā vara un šķietams pārsvars.
Ir vairākas frontes, kurās notiek karš. Kaut vai LGBT+, transgenderu un migrācijas jautājumi, Stambulas konvencija. Tie nav ļoti dziļi nomaskēti – Davosas foruma līdera Klausa Švāba intervijas un grāmatas par Lielo Resetu ir publiski pieejamas, tajās ir arī sajūsma par to, ka C-19 ļoti palīdz viņa antikapitālistiskajai teorijai un praksei. Šobrīd visaktīvākā darbība notiek C-19 frontē, un tajā ir arī visvairāk reālu kritušo. Šajā jautājumā ir bezjēdzīgi kaut ko argumentēt, jo pretējās puses ieklausīšanos ir velti gaidīt. Propoganda ir panākusi to, ka kādam tikt pretējās puses pārliecinātam un mainīt savu pozīciju vairs nešķiet iespējami. Kas nav ar mani tas ir pret mani – kā jau karā.
Sīkāk neiedziļinoties (nav vērts), tikai nosaukšu tos vaļus, uz kuriem balstās mana pozīcija.
Sejas maskas ir bezjēdzīgas no vīrusa transmisijas viedokļa. Bet tās ir arī kaitīgas, jo apgrūtina gāzu apmaiņu plaušās un pasliktina mikroorganismu izdalīšanu no elpošanas ceļiem.
Sociālā distancēšanās nespēj ietekmēt vīrusa transmisiju, tikai palēnināt. Taču tam nav nozīmes, jo bezsimptomu pārnēsāšana – inficēšanās, nevis saslimšana – ir dabiska vakcinēšanās, kuras rezultātā pret attiecīgo vīrusu veidojas imunitāte uz mūžu. Šādu inficēšanos vajadzētu stimulēt, nevis ar to cīnīties.
Internetā var iepazīties ar dažādu speciālistu domām par C-19. Tikai nezin kādēļ mūsu medijos tiek translēti tikai vieni – tie, kas atbalsta to, kas, manuprāt, izkaus mūsu tautu. Un ne tikai mūsējo.
Lokdauni, pārvietošanās traucēšana, ekonomikas bremzēšana un citi valdību soļi skaidri parāda, ka mērķis nav rūpes par cilvēku veselību. Mēs ikdienas to jūtam, bet sašūtam, šausmināmies un ceram, ka kolektīvais Kariņš&Levits nāks pie prāta – tā vietā, lai saprastu, ka no savu saimnieku pozīcijas viņi darbojas loģiski un saskaņoti, neizdara nevienu nepareizu soli. Bet – viņi ir okupēti, viņi ir ienaidnieki.
Bērnu vakcinācija – tas ir jautājums, kas beidzot izvedis tautu protestos. Absurdākas idejas būt nevar. Tomēr tas, ka tā tiek izvirzīta, parāda globālistu visatļautības sajūtu. Viņi grib apliecinājumu, ka nopietnas pretestības nav.
Es ļoti gribu ticēt, ka vakcinēšanās mērķis ir tikai un vienīgi nauda. Ka tādā veidā pasaules naudasmaisi grib kļūt par vēl dažiem trilijoniem bagātāki. Bet man neizdodas tam noticēt. Mērķis visticamāk tomēr ir depopulācija – “lieko” cilvēku iznīcināšana. Runas par zelta miljardu – tātad katru septīto šobrīd uz planētas dzīvojošo cilvēku visticamāk nav prasta sazvērestības teorija.
Šis ir jautājums, kurā es ļoti gribētu kļūdīties. Tomēr kaut vai redzot, cik negribīgi notiek izmeklēšana par vakcinācijas blaknēm, tajā skaitā nāves gadījumiem pēc vakcinācijas, hipotēze par karu pret mums, lai mūs iznīcinātu, nostiprinās. Un daudz ticamāka kļūst vēl cita sazvērestības teorija – ka kādā no gaidāmajām revakcinācijām mums ievadīs vīrusu, kam inkubācijas periods ir nevis 14-30 dienas, bet pusgads līdz gads un kas ir 100% letāls.
Kā mums attiekties pret valdību un tās apendiksiem? Kā pret okupācijas varu, protams. Ja mēs prasmīgi nevardarbīgi pretosimies, galīgas iekarošanas plāni neizdosies. Bet kā izturēties pret ļautiņiem, kas skrien vakcinēties tikai tāpēc, ka gribas uz koncertu, ārzemēm vai bailes zaudēt darbu? Nu pajautājiet viņiem – kura kara laikā visas šīs privilēģijas bijušas iespējamas? Visos karos izklaides, ceļojumi un apmaksāts darbs ir bijuši tikai izredzētajiem. Tātad vislielākā problēma šodien – likt cilvēkiem saprast, ka ir karš.
Ir izdarīts ļoti daudz, lai lētticīgākie noticētu, ka visumā viss ir labi – cilvēki mirst no vīrusa, nevis no neārstētām sirds – asinsvadu slimībām un vēža. Ka vakcīnas pasargā, nevis nogalina. Ka ekonomika aug, nevis ka tiek drukāta nauda. Ka strādāt nevajag, jo var taču pārtikt no pabalstiem. Ka vīrusu uzveiksim un jauns neparādīsies.
Redzot šo dinamiku, likumskarīgi rodas jautājums – kas izdzīvos? Kurš būs tas katrs septītais ar savu zelta lozi? Nekādi neizskatās ka tā būs kāda izredzētā nācija vai sociāls slānis. Bet izskatās, ka mirs ar propogandu viegli manipulējamie un komformisti. Tie, kuri pirmie aizskrēja vakcinēties, piemērām. Ir, protams, savērestības teorija, ka okupācijas administrāciju vadībai paredzētas nekaitīgas vakcīnas. Bet nekādi nevaru noticēt, ka tādas tiek špricētas arī tā sauktajiem žurnālistiem, kuri par savas tautas nogalināšanu šodien saņem ordeņus. Sunim būs suņa nāve.
Un visbeidzot par Baltijas ceļu. Manuprāt, šis ir analoģisks brīdis kā toreiz, kad tas notika pirmo reizi – es tajā biju. Runa ir par suverenitātes atjaunošanu – toreiz un tagad. Vājas, protams, cerības, ka okupācijas varai tas liks padoties. Manuprāt, tā ir gatava uz visu, arī uz asinsizliešanu. Bet Baltijas ceļš ir vajadzīgs mums pašiem – lai mēs noticētu sev un tam, ka tāpat kā citi skaidri redzam nepatīkamo patiesību. Tas ir vajadzīgs, kaut vai lai iespējami daudz latviešu iekļūtu zelta miljardā. Eksāmens, lai tas notiktu, nav grūts. Tikai jānotic, ka ir karš. Un ka karā jāuzvedas kā karā.
Pārpublicēts no http://www.viestursrudzitis.lv/
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
