Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kapitālisms tāpat kā viss pasaulē ir pakļauts evolūcijai. Sakari, tehnika, ražošana, politika. Ja evolūcija tiek mākslīgi bremzēta, uzkrājas kritiskā masa, kas pāriet revolūcijā. Tā tas notika cara Krievijā, Padomju Savienībā, tagad notiek ASV. ASV ir vienīgā industriālā valsts, kur oligarhu kapitālisms tika iekonservēts, jo neradās objektīva vajadzība pēc pārkārtošanas, tāpēc ka varēja drukāt dolārus sev un visai pasaulei.

Ir sociālistiskais kapitālisms kā Baltkrievijā un Ķīnā. Eiropā ir sociāldemokrātu kapitālisms, ASV oligarhu kapitālisms. Traģēdija ir tā, kur pie varas tika nacionālliberāļi, kas kā Krievijā, Ukrainā, Gruzijā, Moldovā un citur ieviesa pagājušā gadsimta sākuma pēc ASV parauga ieviesa bandītisko oligarhu kapitālismu. Tāpēc perspektīvā revolūcijas ir neizbēgamas, lai atgrieztos Eiropas kapitālismā. Faktiski tas ir viduslaiku modelis, kad nauda nosaka politiku. Boļševiki deklarēja – mēs uzcelsim sev jaunu pasauli, kur valdīs taisnība un darbs. Uzcēla. Nacionālliberāļi deklarēja – mēs uzcelsim sev veco pasauli, kur valdīs netaisnība un bezdarbs. Uzcēla – oligarhu kapitālismu.

Tas, ka oligarhu kapitālisms ir pāriets etaps, pierāda pašas ASV, kur ir lielākais narkomānu un noziedznieku skaits pasaulē attiecībā pret iedzīvotāju skaitu. 30 miljonu iedzīvotāju saņem pārtikas talonus. Kad augsti industriālā valsts nespēj starptautiski konkurēt, veidojas liels ārējās tirdzniecības deficīts, milzīgs ārējais valsts parāds. Neracionāli tērē energoresursus. Katrs ASV iedzīvotājs vidēji tērē 8 tonnas degvielas ekvivalenta, kamēr Vācija 4 tonnas liela sociālā nodrošinājuma apstākļos. ASV ir vienīgā industriāli attīstīta valsts, kur darba atvaļinājums ir 10 dienas, Eiropā tas ir 20 dienas. Visas nacionālliberāļu valstis uzķērās uz šo pliko āķi un ieviesa oligarhu kapitālismu. Tagad visas bijušās sociālistiskās republikas gaida revolūcijas, lai pārietu uz sociāldemokrātiju.

Par liberālismu

Liberālisms ir kapitālisma pēdējā degradācijas stadija, jo visus apvērsumus, ko ir izdarījušas ASV, Eiropa ir atbalstījusi. Pēdējie no tiem notika Ukrainā, Venecuēlā un tagad Baltkrievijā. Tā ir sabiedrība bez morāles un loģikas. Tika likvidēti visi morāles un tikumības principi. Gods, cieņa, palīdzība, vienlīdzība, tautu draudzība. Sākās sabiedrības masveida degradācija.

Te notiek sociālais un psiholoģisks pašapmāns, ka sabiedrība virzās uz priekšu, bet reāli iet atpakaļ uz debilizāciju. Drīz visas nacionālliberālās valstis nespēs pildīt savas funkcijas medicīnā, izglītībā, drošībā. Narkotikas, viendzimuma laulības, alkohols, azartspēles, sekss, beztiesiskums, bezdarbs, organizētā noziedzība, pornogrāfija, tai skaitā bērnu pornogrāfija internetā, - tas ir vislielākais noziegums, ko nacionālliberāļi izdarīja ar savu tautu. Tas viss sociālismā nepastāvēja, izņemot alkoholu.

Sabiedrībai tika iesmērētas trīs nelaimes - nacionālisms, liberālisms, oligarhisms. Reāli tā ir kaitīga ideoloģija, bet sabiedrībai tā tika pasniegta kā reforma un brīvība. Nacionālliberāļi tautai ieskaidroja, jo lielāka būs ekonomiskā brīvība, jo labāk attīstīsies ekonomika, bet reāli sanāca tikai dāvana organizētai noziedzībai. Nacionālliberāļi pieļāva rupju stratēģisku kļūdu, kad atteicās no ekonomikas vadīšanas un plānošanas. To vietu drīz aizņēma organizētā noziedzība.

Līdz ar to deviņdesmitajos gados strauji uzplauka spekulācija, bandītisms, banku piramīdas, kas sekmīgi aplaupīja iedzīvotājus un ražošanu. Ārzemju padomnieki liberāļiem ieskaidroja, ka galvenais ir jāveicina patēriņš nevis ražosana, jo pasaulē preču pietiek. Sākās rūpniecības un lauksaimniecības likvidēšana, spekulācija ir visizdevīgākais bizness. Uz šo pliko āķi uzķērās visas nacionālliberālās valstis. Baltija, Gruzija, Moldova, Krievija, Ukraina. Vietējie oligarhi bloķējās ar vispasaules oligarhiem un izveidoja necaursitamu sienu. To labi parāda Krievijas un Ukrainas piemērs, kad tautas intereses tiek pilnībā ignorētas. To labi parāda vēsturiskā pieredze: kad nacionālliberāļi tiek pie varas, gaidi nelaimi, veselas valstis pazūd vai paliek par kolonijām.

Pirmais liberālis Krievijā Kerenskis pazaudēja cara Krieviju, Gorbačovs pazaudēja Padomju Savienību, Jeļcins nodzēra un pārdeva Krieviju, Putins Krieviju ieveda galīgā strupceļā, jo liberālismam nav perspektīvu. Ukrainā nacionālliberāļi Kravčuks un Kučma iemanījās bagātāko padomju republiku pārvērst par nabadzīgu koloniju ASV un ES pārraudzībā, kad visi stratēģiskie likumi tiek pieņemti ārpus valsts. Izveidoja bandītisku oligarhu valsti, bet paši tiek sludināti par nacionāliem varoņiem.Tas pierāda to, ka caur zombēšanu tauta ir pārkodēta oligarhu virzienā un ieguvusi draudošus apmērus valsts drošībai, jo galvenais propagandas ierocis - televīzija atrodas oligarhu pakļautībā.

To pierāda tautas neadekvāta reakcija prezidenta vēlēšanas, kad vienu oligarhu nomainīja ar otru, tauta līksmoja un neko labāku neatrada kā ievēlēt par prezidentu komiķi. Savukārt reformkomunists A.Lukašenko padzina no parlamenta liberāļus un izglāba rūpniecību un lauksaimniecību. Jeļcins izdarīja valsts apvērsumu un padzina no parlamenta reformkomunistus. Gala rezultātā Krievija iepērk pusi lauksaimniecības produkcijas un ražo tikai 60% lauksaimniecības tehnikas. Baltkrievija ražo visu lauksaimniecības tehniku un lauksaimniecības produktus un eksportē lielu daļu produktu un tehnikas.

Putins un viņa Pēterburgas liberālā bratva atrodas paralēlā pasaulē. To pārliecinoši pierāda tas, ka Putins izveidoja Jeļcinam divus muzejus par 11 miljardiem rubļu Jekaterinburgā un Piemaskavā. Bieži brauc ar Šoigu uz Baškīriju pie iebalzamēta mūka prasīt padomus. Slimo ar Napoleona sindromu, jo uzcēla sev 19 pilis. Jeļcinu pasludināja par nacionālo varoni, bet reāli Jeļcins ir lielākais noziedznieks Krievijas vēsturē, jo izdarīja četrus valsts apvērsumus, sagrāva rūpniecību un lauksaimniecību, noveda Krieviju bankrotā. Belovežas gāršā parakstīja aktu par Padomju Savienības likvidāciju bez tautu mandāta. Bruņotā veidā likvidēja 1993.gadā tautas ievēlēto parlamentu. 1996. gadā viltoja prezidenta vēlēšanas. Faktiski parakstīja Krievijas kapitulācijas aktu ASV priekšā. Centrālā banka ir pilnīgi pakļauta ASV federālajai bankai. Politiskais kuriozs ir tas, ka viņi nezina, ko ir pastrādājuši, un uzskata sevi par Krievijas glābējiem, bet reāli ir kaprači.

Par sociālismu

Sociālisms ir tas pats kapitālisms dialektiskajā attīstībā bez cilvēku ekspluatācijas. Vai vēl vienkāršāk kapitālisms bez ekspluatācijas ir sociālisms, jo nav ne kapitālistiskās, ne sociālistiskās ražošanas, ir tikai ražošana. Ražošanas vienīgais uzdevums ir izejvielas caur enerģiju, tehnoloģiju un darba organizāciju pārvērst preču produkcijā.

Šis pārvēršanas princips ir tikai viens optimālais. Tāpat kā motora galvenais uzdevums ir degvielas enerģiju pārvērst mehāniskā enerģijā. Automobilim vai lidmašīnai kā transporta līdzeklim nav ne vainas, bet ir smaga patoloģija, jo maitā gaisu. Tāpēc tiek darīts viss, lai to mazinātu vai pilnīgi likvidētu kā elektromobili. Savukārt kapitālisma vienīgā patoloģija ir ekspluatācija un spekulācija kā bizness. Banku kredītu verdzība kā piedevas.

Te notika neticamais, nacionālliberāļi patoloģiju ielika savā ideoloģijā, izvilka no vēstures mēslaines un ieviesa pagājušā gadsimta sākuma bandītisko oligarhu kapitālismu pēc ASV padomnieku ieteikuma. Tas ir tas pats kā sākt ražot pirmskara tehniku, tas ir pāriets etaps uz mūžīgiem laikiem. ASV pirmais CIP vadītājs Alens Daless deklarēja, ka, kā rāda vēsturiskā pieredze, slāvus ar varu pieveikt nevar, slāviem vajag piedāvāt viltus ideju, un viņi paši sevi pievārēs. Tādi nelieši kā Gorbačovs un Jeļcins, Ukrainā Kravčuks un Kučma to spīdoši realizēja. Nacionālliberāļi sāka savu valstu brīvprātīgu pašlikvidāciju, pārdodot savas tautas mantu starptautiski caur privatizāciju, atsakoties no savas ekonomikas vadīšanas, naivi cerot uz mistisku brīvo tirgu, kas reāli izrādījās oligarhu bandas, kas savāca visu ražošanu.

Marksismam arī piemīt smaga patoloģija, jo nepieļauj privātīpašumu uz ražošanas līdzekļiem individuālā darba darītājiem un kooperatīviem, kas nerunā pretim sociālismam, bet bloķē tautas radošo enerģiju. Kā izteicās Brežņevs vienā kongresā, sociālisma stratēģiskā līnija ir pareiza, bet trūkumi un nebūšanas ir. Ja boļševikiem būtu pieticis dūšas paanalizēt stratēģisko līniju, tad kļūda ir acīm redzama, - ir jāatļauj tikai privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem individuālā darba darītājiem un kooperatīviem. Sociālisms būtu aizgājis pasaulē rūkdams.

Būtu izveidojusies unikāla politiskā sistēma ar brīvību domāšanu, bet bez parazītu slāņa. Vienīgā atšķirība kapitālismam no sociālisma ir ekspluatācijā, bet ne privātīpašumā, kā to formulēja Markss. Šī marksistu stratēģiskā kļūda ļoti dārgi izmaksāja tautām, jo sākās asiņaina cīņa ar neesošu problēmu. Pie sociālisma problēmām vainīgs bija ne pats sociālisms, bet tieši sociālisma vadīšana. Tāpat kā pie kompāniju un banku bankrota vainīga ir nevis kompānija, bet tās vadīšana.

Sociālismā pastāvēja preču deficīts ne tādēļ, ka nebija brīvā tirgus, bet tādēļ, ka boļševiki atteicās no cenu regulēšanas pēc pieprasījuma. Tas parāda, cik aplama situācija izveidojas, piemēram, automašīnu tirdzniecībā. Kā zināms, sociālismā, lai nopirktu auto, bija jāstāv rindā 5 gadi ar cenu nosacīti 5000 rubļu, ja cena būtu nosacīti 10000, rindas nebūtu, bet būtu pārdots tas pats daudzums, jo automašīnu fiziski vairāk nebija. Valsts atteicās no saviem ienākumiem un pircējiem bendēja nervus.

Staļins savā mūžā izdarīja vislielāko kļūdu, kad veica kolektivizāciju, tas ir, atrāva zemnieku no zemes. Izpildīja marksisma dogmu, ka sociālismā nav pieļaujams privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem. Tagad Krievija 90 gadu laikā tā arī sevi nespēj apgādāt ar pārtiku pilnā apjomā. Tas pierāda, cik dārgi tautām jāmaksā par politiķu ideoloģiskajām kļūdām. Tagad nacionālliberāļi arī pieļāva ļoti rupju ideoloģisku kļūdu, ieviešot oligarhu kapitālismu, nevis sociāldemokrātismu kā Eiropā. Tāpēc liberālās valstis pārvērtīsies par kolonijām bagātajam valstīm.

Ja nacionāliberāļiem būtu vairāk veselā prātiņa un izdotos pārvarēt bailes un naidu no Krievijas, kā tas izdevās Somijai, un Francijai no Vācijas, pēc 10 gadiem varēja pilnīgi pārņemt Eiropas modeli. Tur bija agrāk 15 valstu savienība, te būtu 15 republiku sabiedrība, un, izdarot privatizāciju uz sociālisma bāzes, būtu sasniegts jau Eiropas ekonomiskais līmenis, un tautām nevajadzētu mukt no savas valsts darba meklējumos.

Par nacionālliberāļu stratēģiskām kļūdām tautas ļoti dārgi maksās. Būtu izveidojusies unikāla starptautiska situācija ar četriem spēka centriem – ASV, ES, Republiku savienība un Ķīna. Kas veidotu lielu starptautisku stabilizāciju. Tagad situācija ir kā sociālisma beigas, kad augšas nezina, ko darīt, bet apakšas ar šo kārtību nav mierā. Žēl likvidēt to kroplo radījumu - oligarhu kapitālismu, kā nekā savs radījums.

Par privatizāciju. Tas sātaniskais izgudrojums – vaučeri, taloni, kuponi, sertifikāti - automātiski rada oligarhu kapitālismu, jo varu var izmantot īpašumu sagrābšanai. Kā zināms, jau pie pieckārtīgas peļņas noziedznieki neapstājas nekādu šķēršļu priekšā, laupa, šantažē, slepkavo, pārpērk politiķus, ietekmē likumdošanu. Privatizācijas rezultātā varēja tikt pie miljonkārtīgas, miljardkārtīgas peļņas, tāpēc morāle un likumi pārstāja eksistēt. Sākās masveida slepkavības un politiķu pirkšana.

Privatizāciju varēja veikt gada laikā, ar likumu nodot rūpnīcas darba kolektīviem 60% akciju, tiem, kas nestrādā ražošanā, 30% akciju, pensiju fondam 10% akciju. Šādā variantā būtu saglabāta visa ražošana, izveidots sociāldemokrātu kapitālisms. Traģēdija ir tas, ka kā komunisti, tā liberāļi neieredz sociāldemokrātus, jo ne vieni, ne otri nespēj konkurēt ar sociāldemokrātiem, kur ir sekmīgi apvienots kapitāls ar darbu. Pēc pašreizējiem likumiem iznāca bandītiskais oligarhu kapitālisms, visu nelaimju pamatu pamats. Reāli iznāca ne privatizācija, bet tautas mantas nacionalizācija šauras bandas interesēs.

Baltkrievija un Ķīna, kas neveica privatizāciju, bet atļāva tikai privātīpašumu uz ražošanas līdzekļiem, izglāba rūpniecību un lauksaimniecību. A.Lukašenko izveidoja unikālu valsti, pārgāja uz kapitālismu bez oligarhiem, nelikvidējot sociālisma sasniegumus. Lai politika un ekonomika labi strādātu, ir jāievēro 5 pamatprincipi. Darbs, kartība, taisnīgums, izdevīgums - vispirms valstiskais, demokrātija. Te debates nav pieļaujamas, šie pamatprincipi ir jāpilda. Demokrātija reāli nestrādā, ir pārvērsta par fikciju, jo galvenais propagandas ierocis - televīzija atrodas nacionlliberāļu pakļautībā, tāpēc 30 gadu laikā nevienā valstī kreisie nav tikuši pie varas, izņemot Igauniju, tāpēc tur ir vislielākā vidējā alga - 1400 eiro.

Faktiski valda labējais totalitārisms ar demokrātijas piesegumu. Par cik procentiem katrā principā ir novirzes, par tik procentiem samazinās kopējā sistēmas efektivitāte. To var salīdzināt ar vecu cilvēku, kuram visos orgānos ir novirzes un gala rezultātā nav spēka. Nacionālliberāļi visus pamatprincipus ievēro tikai daļēji, tāpēc liberālajai ideoloģijai nav perspektīvu, jo galvenie liberāļu ideoloģiskie balsti cieta pilnīgu krahu privatizācijā un brīvajā tirgū. Caur privatizāciju tika sagrauta visa ražošana. Savukārt brīvais tirgus bloķēja vietējo ražošanu.

Tas sātaniskais izgudrojums - SIA automātiski rada bezatbildību, jo ražotājs neatbild par savu darbību. Sociālismā ierobežota atbildība bija tikai psihiski slimiem cilvēkiem, pārējie saņēma pēc nopelniem. Tagad kā politiķiem, tā biznesam ir ierobežota atbildība, tāpēc gala rezultāts ir katastrofāls. Tāpēc rodas ideāla situācija korupcijai. Lai neitralizētu korupciju, valstij pašai jāapsaimnieko savi īpašumi, - šādi zustu pamats korupcijai un tas būtu uz pusi lētāk. Tagad visās liberālajās valstīs bankrotē bankas, un simtiem tūkstošu firmu paliek parādā strādniekiem un valstij, nenesot nekādu atbildību.

Pašreizējā ideoloģija balstās uz demagoģiju kā privātīpašums ir efektīvāks par valsts īpašumu, tad kāpēc nav sasniegta pat puse no sociālistiskās ražošanas 30 gadu laikā. Nav iemācījušies pārvaldīt valsti bez ārzemju padomniekiem un naudas. Nacionālliberaļi vēl nav sapratuši, ka oligarhu kapitālismu uzlabot nav iespējams, tas ir jānoraksta, un jāpāriet uz sociāldemokrātiju.

Par komunismu

Komunisma uzvara ir neizbēgama, - kad visi dabas resursi būs izmantoti, cilvēkiem nāks apskaidrība, ka nav vajadzības skriet visu laiku pakaļ naudai. Sabiedrība savā sākuma attīstības stadijā tūkstošiem gadu dzīvoja pēc komunisma principiem, ar to arī beigs savu attīstības ciklu. Cik jāmaksā par skriešanu pakaļ naudai, pierāda kaut vai Itālijas piemērs, kad par kredīta procentiem vien jāmaksā katru gadu 66 miljardi eiro. Tas ir tik daudz kā gandrīz viss izglītības budžets.

Tagad iznāk, ka gadā katram iedzīvotājam jāmaksā nosacīts nodoklis 1000 eiro. To var uzskatīt kā bezjēdzīgu nodokli, kas tautai jāmaksā par politiķu skriešanu pakaļ naudai. Kredītos sapīts cilvēks nevar būt brīvs. Lai cilvēks būtu patiesi brīvs, ir jāatsakās no liekas mantrausības un varas kāres. Lai tas notiktu, uz pusi jāsamazina patēriņš, kara izdevumi, birokrātija, spēkā struktūras, jo visi būs čipēti, tiesu sistēmu aizstās darba kolektīvi, kas nodarbosies ar pašaudzināšanu.

Jāizbeidz bezjēdzīga braukāšana pa pasauli. Darbs būs kā izklaide, dienā strādājot četras, sešas stundas. Izraēlā kibuci strādā pēc komunisma principiem jau 50 gadus. Ražo 40% lauksaimniecības produktu 60% kokvilnas, 100% apgādā ar zivju produktiem 73% banāni, 67% kartupeļi, 60% piena. 50% no visa saražotā sastāda rūpniecības produkcija, augstās tehnoloģijas, kas spēj konkurēt ar kapitālistiem. Ir sava izglītības sistēma un augstskolas. Ir sava sporta un izklaides industrija, medicīnas pakalpojumi.

Vispārējie principi.

Patiesībā izejas pozīcija ir neticami vienkārša. Lai rastos jebkura jauna sistēma, tā iziet tikai trīs stadijas. Lai uzceltu māju, vajag projekta būvmateriālus un celtniekus. Tāpat rodas jebkura tehniskā sistēma ideja izgatavošana ekspluatācija. Jebkura novirze katrā posmā samazina sistēmas efektivitāti. Te var labi salīdzināt vecu cilvēku ar jaunu. Vecam arī visi orgāni strādā, bet ar lielām novirzēm, tāpēc gala rezultātā nav spēkā. Politika arī veidojas no trim sastāvdaļām: ideoloģijas, likumdošanas, likuma pildīšanas. Visas nacionālliberālās valstis ieviesa noziedzīgu ideoloģiju, galēji labējo oligarhu kapitālismu, kas Eiropā ir sen noiets etaps. Šis eksperiments tautām dārgi maksās, būs jābēg no savas valsts.

Te rodas galvenais jautājums, - kā tas iespējams, ka „gaišākie” tautas pārstāvji, demokrātiskā ceļā ievēlēti visās liberālajās valstīs, pārvērtās par bandu, kas sāka strādāt caur likumdošanu savās, ne valsts interesēs. Radās jauna politiska šķira, likumīgie zagļi. Neizturēja naudas un varas kārdinājumu. Reāli demokrātija nestrādā, jo galvenais propagandas ierocis - televīzija atrodas to pakļautībā, kas tautu pārvērta par „aitu baru”. Jāpieprasa vienu televīzijas kanālu darba ņēmējiem. Draudot ar vispārēju streiku, lai izveidotu normālu kreiso politisko sistēmu, atjaunotu demokrātiju.

Tagad neliela neliešu grupa nosaka valsts politiku Acīm redzot tauta naivi cerēja, ka savējie nezags, tāpēc neizrādīja pretestību, jo baidījās, ka atkal atgriezīsies marksisma sociālisms. Jebkurš cilvēks naida, baiļu, eiforijas un propagandas iespaidā zaudē veselo saprātu un kļūst viegli manipulējams, ko steidzas izmantot nacionālliberāļi.

Jautājums - ko darīt? Vispirms jāatjauno elementāra kārtība, ko nav iespējams izdarīt caur liberālismu. Ukrainā, Krievijā, Moldovā valsts kārtība ir tiktāli sapuvusi, ka nav spējīga atjaunoties. Vienīgais glābiņš ir atjaunot Staļina "trijniekus un pieciniekus" ar ārkārtējām pilnvarām, kas ir tiesīga iejaukties jebkuras problēmas risināšanā. Tiesu, prokuratūru, izmeklētāju, birokrātu un administratīvi sodīt. Centrālai bankai jāpakļaujas valdībai.

Valsts kompānijas izpilda valsts pasūtījumus, līdz ar to zūd korupcijas galvenais balsts. Obligāti valstij jāražo viss, ko tā pati spēj ražot. Visiem iespējamiem līdzekļiem jāierobežo brīvais tirgus, kas bloķē vietējo ražošanu. Tā ir galvenā atpalikušu valstu nelaime.

Ceru ka pietiks dūšas publicēt.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

3

„Aunu un klaunu” vienošanās par sadarbību ekonomikas un zemkopības attīstībai

FotoPandēmijas iespaids uz tautsaimniecību šodien ir viens no valsts attīstības centrālajiem jautājumiem. Krīzes rada ne tikai izaicinājumus, bet arī jaunas iespējas ekonomikas nākotnes attīstībai. Politiķu pienākums ir šīs iespējas izmantot, nodrošinot, ka pēc pandēmijas pārvarēšanas ekonomika piedzīvos izaugsmi.
Lasīt visu...