Iesaki rakstu: 
Šī raksta mērķis nav iztirzāt iespējamos cēloņus, kas ļāva “Hamās” pārsteigt izraēliešus nesagatavotus. Izraēlas žurnālists un atvaļinātais specdienestu virsnieks Grigorijs Tamars apgalvo, ka Izraēlas militārā vadība bija brīdinājusi premjeru Benjaminu Netanjahu par apdraudējumu, bet tas tiika ignorēts.
Tas, ka Izraēlas valdības pēdējo gadu politika attiecībā uz “Hamās” bija samiernieciska, ir fakts, tāpat kā nav jāpierāda Izraēlas īpašās attiecības ar Maskavu, kas ļāva viņu premjeram ar piespraustu Georga lentīti doties uz 9.maija svinībām, lai draudzīgi sarokotos ar Kremļa žurku.
Pašlaik izraēliešiem pamazām rodas apskaidrība par to, kas patiesībā ir Kremļa žurka un kāda ir viņa loma 7.oktobra notikumos. Cerams, ka sabiedrības spiediena rezultāta Izraēlā tiks veikta neatkarīga izmeklēšana un katrs dabūs pēc nopelniem. Tāpēc šoreiz ne par to.
Rakstā mēģināšu apskatīt iespējamos notikumu attīstības scenārijus, balstoties uz vēsturisko pieredzi. Izraēla ir valsts, kas vienmēr centusies darīt visu iespējamo, lai atbrīvotu no teroristu rokām savus pilsoņus. Lūk piemērs.
Ir 1976.gada 4. jūlija vēls vakars. Uz neapgaismota Entebbes (Uganda) lidostas skrejceļa viena pēc otras nolaižas Lockheed C-130 “Herkuless” lidmašīnas ar atvērtām kravas nodalījuma lūkām no kuram izripo džipi ar CAHAL specvienības kaujiniekiem. Kolonnas priekšgalā virzās melns “Mercedess”, lai maldinātu ugandiešu apsardzi, liekot tiem domāt, kā tas ir Ugandas prezidenta Idi Amina kortežs. Pēc ugandiešu sargkareivju likvidācijas trieciengrupa dodas uz termināli, kur atrodas ķīlnieki. Pēc īsas apšaudes visi septiņi teroristi - ķīlnieku sagrābēji ir likvidēti.
Jau tad, kad izraēlieši sāk ķīlnieku izvietošanu lidmašīnas, ugandiešu apsardze attopas un atklāj uguni no dispečeru torņa. Izraēlieši apklusina ugandiešus, atklājot pretuguni no rokas ložmetējiem un prettanku granātmetējiem. Apšaudes rezultātā tiek nāvīgi ievainots specvienības komandieris Jonatans Netanjahu - pašreizējā Izraēlas premjera brālis. Tas arī ir vienīgais kritušais izraēliešu pusē. Pirms izlidošanas kaujinieki apšauda un izsit no ierindas lidlaukā izvietotos ugandiešu MIG iznīcinātājus, lai novērstu iespējamo pakaļdzīšanos. Operācijas rezultāta no 106 ķīlniekiem trīs gāja bojā, un desmit tika ievainoti. Pārējie sveiku un veseli atgriezās Izraēlā.
Kādi tad bija tie apstākļi,. Kas nodrošināja operācijas izdošanos? Pirmkārt, tas bija pārsteiguma moments. Otrkārt, operāciju atviegloja tas, ka ķīlnieki bija izvietoti vienkopus, turklāt izraēliešiem bija zināma ķīlnieku izvietojuma vieta un termināla plānojums, pateicoties informācijai, kas bija iegūta no ķīlniekiem, kurus teroristi bija atbrīvojuši iepriekš (pamatā tie, kuriem nebija Izraēlas pases). Un beidzot - ugandiešu apsardzes zemais sagatavotības līmenis un motivācijas trūkums mirt par kaut kādām tur palestīniešu interesēm. Kā jau tas bija minēts, teroristi bija tikai septiņi, un viņi nebija morāli gatavi uzspridzināties kopā ar ķīlniekiem.
Šodien Gazā situācija ir kardināli atšķirīga. Ne par kādu pārsteigumu runāt nenākas, ja jau tūlīt pēc 7.oktobra notikumiem Izraēlas valdība paziņoja par to, ka “Hamās” tiks iznīcināts. Manuprāt, tas bija lieki, jo radīja zināmu nepacietību sabiedrībā, gaidot tūlītēju rezultātu, kas savukārt radīja zināmu stresu militāras operācijas plānotājiem. Prātīgāk būtu iemidzināt pretinieka modrību un veikt triecienu tad, kad tas to vismazāk gaidītu.
Nākošais moments. Ķīlnieki atrodas ne vien “Hamās” rokās, bet tos notur arī citi grupējumi, tai skaita kriminālie, kas sekoja “Hamās” kaujiniekiem, lai nodarbotos ar marodierismu, pie reizes sagrābjot ķīlniekus. Par to, ka ķīlnieki tiek turēti maksimāli decentralizēti, šaubīties nevajadzētu. Cik tas zināms no publiski pieejamas informācijas, tad Gazas sektorā “Hamās” ir izbūvējis veselu pazemes pilsētu ar tuneļiem un bunkuriem vairākos līmeņos, kas vēl vairāk sarežģī atbrīvošanas operāciju.
Ja visi tie līdzekļi, kas tika piešķirti palestīniešiem no citām valstīm dažādu atbalstu programmu ietvaros, tiktu izmantoti lietderīgi, tad pilnīgi iespējams, ka šodien Gazā būtu Silikona ieleja vai mazā Taivāna, bet šie izvēlējās rakt tuneļus un būvēt bunkurus.
Ja runa par motivāciju, tad tādu, kas būs gatavi mirt “mocekļa” nāvē, uzspridzinot sevi un apkārtējos, lai nokļūtu savā “paradīzē” un tur izdr...tu 76 jaunavas (nav skaidrs, kāpēc vajag tik daudz), šīs tumsonīgās publikas vidū nebūs mazums. Tad kādi varianti problēmas risināšanā? Personīgi redzu tikai vienu - darījums „ķīlnieki pret Izraēlas cietumos esošajiem palestīniešu teroristiem ar otro sekojošu novirzīšanu uz Gazas sektoru, kur tos arī aprakt kopā ar viņu “cīņu biedriem” viņu tuneļos”.
Un tagad par gaidāmo CAHAL sauszemes operāciju. Vēl tai nesākoties, dažādi “liberasti-pederasti” un citi “noderīgi idioti” rietumvalstīs ceļ trauksmi par Izraēlas vardarbību pret civilajiem, kaut vēl neviens civilais Izraēlas vainas dēļ nav gājis bojā (attiecīgiem dienestiem vajadzētu papētīt, kas ir šo protesta akciju organizētāji un no kurienes tam “kājas aug”).
Apzīmējums “civilais” konkrētā gadījumā ir nosacīts, jo (tas ir mans viedoklis) 80% no Gazā mītošajiem palestīniešiem atbalsta “Hamās” teroru. Nu bet labi, ja nav rokās paņēmis ieroci, tad civilais. Attiecīgi Izraēla paziņo ka līdz noteiktam datumam visiem civilajiem Gazas zona ir jāpamet. Pretēja gadījumā jebkurš operācijas gaitā tur sastaptais tiks uzskatīts par teroristu neatkarīgi no vecuma un dzimuma. Citādāk var nākties satapties ar situāciju, kad nebūs skaidrs kur ir “Hamās” kaujinieks un kur civilais. Piemērs - palestīniete ar bērnu uz rokām tup ielas vidū un lūdz CAHAL karavīru palīdzību, bet izrādās, ka zem paltraka tai apjozta pašnāvnieka josta.
Problēma ar Ēģipti, kas saprotamu iemeslu dēļ nevēlas ielaist šo publiku, var būt risināma, iesaistoties ASV, un tas, ņemot vērā Ēgiptes ekonomikas problēmas, varētu būt tirgošanās jautājums. Saprotams, ka jāveic pasākumi, lai no Gazas neizlaistu teroristus. Kad tas atrisināts, tad iziet cauri ar aviāciju un artilēriju, bet pazemes tuneļu un bunkuru sagraušanai izmantot atbilstošu bruņojumu, tādu kā paaugstinātas jaudas aviācijas bumbu GBU-57 (Massive Ordnance Penetrator) ar spēju caururbties zemes slānim 61 m dziļumā vai caursist 19 m biezu armēta betona sienu, vai tās jaunāko modifikāciju GBU-72 (tehniskie dati noslepenoti).
Drošības labad ventilācijas atverēs var ielaist kādu draņķi, lai “izslēgtu” tur palikušos. Un tikai pēc tam kājnieki tīra teritoriju bruņutehnikas aizsegā - ēka pēc ēkas (vai drupu kaudze pēc drupu kaudzes), kvartāls pēc kvartāla un nekādu atsevišķu apakšvienību reidu iepriekš nenodrošinātā teritorijā. Pretējā gadījumā var nākties sastapties ar kaut ko līdzīgu tam, ko piedzīvoja amerikāņi Somālijas pilsētā Mogadišā 1993.gadā, medījot vietējo bruņoto formējumu līderi, par ko savulaik tika uzņemta Holivudas filma ar nosaukumu “Black Hawk Down” https://youtu.be/97OGWTfObQw?si=nMG1AVAH3OAFJdwm.
Nobeigumā atzīmēšu, ka “Hamās” iznīcināšana neatrisinās problēmu tikmēr, kamēr Teherānā pie varas būs islāmistu radikāļi, kas ir atklāti paziņojuši savu dzīves galveno mērķi - iznīcināt Izraēlu. Tiks radīts “Hamās” 2, Al-Aksas mocekļi vai kas tamlīdzīgs. Nosaukumam nav nozīmes - mērķis paliks nemainīgs.
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
