Iesaki rakstu: 
Biju par savu "skribentu" cunfti krietni sliktākās domās, bet nu jāpiedzīvo patīkama vilšanās. Skandālā ap Gan Bei negaidītu pārsteigumu sagādā – vismaz līdz šim – masu mediju rezervētā attieksme pret iespēju steigšus aizpildīt latvisko informatīvo telpu ar pašradīta ideālā grēkāža kaušanu. Pat neskatoties uz to, ka Saeimas deputāts Sergejs Potapkins (attēlā) pārstāv partiju, ko pieņemts saukt, mazākais, par "Kremļa piekto kolonnu". (Tiesa, vēl jāpaskatās, ko ceturtdien rakstīs žurnāls Ir.)
Iespējams, ka Potapkinam kā pie publicitātes nepieradušam cilvēkam šķiet, ka žurnālistu interese par viņu ir pārāk agresīva, bet izteiktās replikas nepelnīti skarbas. Taču patiesībā ceturtās varas attieksme, ar neizbēgamiem izņēmumiem, ir delikāta. Būtu tikai vēlēšanās, mediji sen piespiestu saskaņieti pamest Saeimu un vispār "izsmērētu pa sienu". Turklāt tikpat piesardzīga attieksme jūtama arī pret viņa apcietināto sievu, kura tiek pieteikta kā viena no organizētā noziedzīgā grupējuma vadītājām. Jo, iespējams, pēc laika izmeklēšanā varētu atklāties: viņa ar saviem 5 procentiem uzņēmuma SIA Lage Ltd. akciju ir padarīta par šolaiku grāmatvedi Cēzaru Cauni vai sekretāri Austru Zīli (skatīt romānu/filmu Ceplis).
Mediji redz: šis acīmredzami nav gadījums, kad "uz grauda ņemtais" ir ieradis balansēt uz likuma robežas un gatavs brīdim, kad viņam "atnāks pakaļ", turot pa ķērienam tīras veļas kārtu, cigarešu bloku un sausiņu kuli. Mūsu priekšā ir cilvēks, kura personiskajā dzīvē notikusi zemestrīce, sadragājot ierasto ikdienu gruvešos un spiežot izskaidrot notikušo bērniem.
Profesionālā ētika žurnālistiem neļauj "šaut piesietu briedi". Satraukties par dziļās opozīcijas pārstāvja Potapkina iespējām politiski traucēt izmeklēšanu vispār būtu liekulīgi. Deputāts ir viegli dauzāms pelavmaiss, pret kuru izvicināt rokas lielu drosmi nevajag. (Domāju, mediju reakcija būtu krietni vien agresīvāka, ja viņš būtu Rīgas domes vairākuma deputāts, kam tiešām ir reālas ietekmes sviras.) Kā saka partijas kolēģi - pozitīvs un dažreiz pat dzīvesnaivs inteliģents, mazdrusciņ "runcis Leopolds".
Ļoti ticams, ka sieva tiešām nevēlējās stāstīt viņam par to, cik dziļi ir iestigusi sava uzņēmuma "ķēķa lietās". Gluži kā daudzi citi, kas jebkādu cēloņu dēļ iekļuvuši "ēnu ekonomikā". Man ir grūti iedomāties, ka pat visciniskākais būvfirmas vadītājs sievai un bērniem lepotos: "Redziet, mīļie, kāds papucis ir ziķeris - lai jūs varētu plunčāties Vidusjūrā/Indijas okeānā, es atstāju strādniekus bez algas un ielēju ēkām pamatos sliktas kvalitātes betonu!"
Latvijas mediji kopumā līdz šim ir bijuši demonstratīvi labticīgi un pat lojāli, noraugoties uz politikas un biznesa attiecībām vienas ģimenes ietvaros. Tie ir rātni nošķīruši Ministru prezidentu Valdi Dombrovski no viņa sievas neveiksmīgā nekustamo īpašumu biznesa ar tā dīvainībām. Tāpat Vienotības līderi Solvitu Āboltiņu - no partijas bīdītām viņas vīra pārstāvētās nozares interesēm. Valsts prezidents Andris Bērziņš ir gluži vai ar mūri nodalīts no savas meitas un dēla saistībām pret ES struktūrfondiem, bet Ministru prezidente - no viņas dēla. Kā redzam, šajā ziņā Pietiek ir un paliek saucēja balss vispārējās latvju omertas tuksnesī.
Žurnālisti ir par daudz ko turējuši muti un vēl turēs – baidoties sašūpot valsti tai grūtā brīdī vai tapt apsūdzētiem "nomelnošanā", vienkārši kalpojot mediju īpašnieku interesēm vai paļaujoties kopējai inercei. Taču tieši tāpēc arī viņi nesteidz kāri "saplosīt" tagad pa sitienam nolikto Potapkinu un viņa sievu. Pašcieņa neļauj tik prasti izlādēt visu uzkrāto riebumu.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
