Ja enerģētikas nozarē sitīs X stunda, tad jārēķinās, ka visiem gāzes nepietiks
Ilze Pētersone-Godmane, Gaso valdes priekšsēdētāja07.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pasaule kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 24. februārī ir mainījusies un nekad vairs nebūs tāda kā līdz šim. Satricinājumi bija un būs daudzās nozarēs, bet enerģētikas sektors ir tas, kuram jāpievērš īpaša uzmanība, – mums ir vien daži mēneši laika, lai sagatavotos apkures sezonai un iespējamajai enerģētikas krīzei valstī.
Pirms gada un pusgada varējām mierīgi raudzīties uz 2050. gada klimata mērķiem, prātot, kāds būtu Latvijai labākais ceļš uz klimata neitrālu enerģijas portfeli. Varējām spriest, kā soli pa solim pielāgosim esošo vairāk nekā 250 miljonus eiro vērto Latvijas gāzapgādes infrastruktūru atjaunojamas enerģijas izmantošanai – biometānam, zema oglekļa dabasgāzei. Varējām gatavot plānus, lai pildītu gan Eiropas noteiktos klimata mērķus, gan risinātu mājsaimniecību, uzņēmēju un katras valsts energodrošības jautājumus.
Tagad situācija ir krasi mainījusies, un mums nav ne desmit, ne piecu gadu, bet vien pāris mēneši līdz nākamajai apkures sezonai, kuras gaitā krīze ir ticama un iespējama. Sadārdzinoties enerģijai, apkures cenas jau šopavasar šokēja daudzas Eiropas valstis, bet tie bija ziediņi, salīdzinot ar to, kas mūs sagaida, ja nebūsim paveikuši mājasdarbu.
Būsim reāli, ir maz ticams, ka apkure pēkšņi kļūs ievērojami lētāka brīdī, kad visa Eiropa meklē alternatīvas Krievijas gāzei. Šis būtu brīdis, kad praksē jāizspēlē dažādi scenāriji – kas notiks, ja gāze būs ļoti dārga, kas notiks, ja tās nebūs vispār vai nebūs tik daudz, cik nepieciešams. Ja tiks traucēta dabasgāzes piegāde, problēmas jutīsim arī energoapgādē.
Esošajā ģeopolitiskajā situācijā Latvijai kā mazam tirgum uz Eiropas kartes ir jārēķinās, ka rudenī vai ziemā var pienākt brīdis, kad valsti skar reāla enerģētiskā krīze. Un tajā brīdī krīzes rezerves kļūs par mūsu iztikas avotu, un jāņem vērā, ka Latvijas dabasgāzes rezerves nav bezizmēra. Ja enerģētikas nozarē sitīs X stunda, tad jārēķinās, ka visiem gāzes nepietiks.
Kārtību, kādā enerģijas lietotāji apgādājami ar enerģiju izsludinātas enerģētiskās krīzes laikā, nosaka Ministru kabinets. Krīzes gadījumā mums kā vienīgajam dabasgāzes sadales sistēmas operatoram Latvijā būs jāvadās pēc normatīvā regulējuma un vismaz daļai patērētāju gāzes piegādes apjomi jāsamazina vai pat pilnībā jāpārtrauc.
Iedzīvotāji šajā ziņā var būt mierīgi, jo viņi ir aizsargāto lietotāju lokā, savukārt rūpniecības, energoapgādes uzņēmumiem, pārtikas ražotājiem un lauksaimniekiem jārēķinās, ka viņiem krīzes gadījumā gāzes piegādes var tikt ierobežotas. Daudzi uzņēmumi, visticamāk, nezina, ka enerģētiskās krīzes situācijā ir sadalīti pa dažādām prioritāšu grupām.
Ekonomikas ministrijai esam vairākkārt norādījuši, ka normatīvais regulējums nav ne tuvu ideālam un būtu nepieciešams nekavējoties to sakārtot. Attiecīgie Ministru kabineta noteikumi izstrādāti pirms daudziem gadiem, turklāt bez konsultācijām ar nozares ekspertiem.
Pēc esošā regulējuma ir ļoti liels to objektu skaits, ar kuriem mūsu speciālistiem būtu jāstrādā krīzes gadījumā. Ja tiešām būs krīze un mums būs jāierobežo dabasgāzes piegādes, jāatslēdz lietotāji, milzīgais objektu skaits apdraud operatīvu un kvalitatīvu pienākumu izpildi mūsu pusē.
Teju ik rudeni, kad uzkrīt pirmais sniegs, autovadītāji smej, ka atbildīgos dienestus sniegs pārsteidzis nesagatavotus. Ar pirmo sniegu pluss ir tāds, ka tas ātri pazūd un sastrēgumu diena aizmirstas. Krīze valsts enerģētikas apgādē nebūs kā ātri kūstošs pirmais sniegs – drīzāk vietā varētu būt salīdzinājums ar zobu sāpēm, kad rindā pie ārsta jāgaida vairākas nedēļas.
Tieši vai pastarpināti enerģētikas krīze varētu skart visu sabiedrību, tāpēc jāpaveic mājasdarbi, lai šāds scenārijs ne mums, ne dabasgāzes patērētājiem un citiem Latvijas iedzīvotājiem nebūtu pārsteigums.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
