Jaunā iekšlietu ministre – sodīta par korupciju, prioritātes nav saistītas ar iekšlietu nozares problemātiku
Kārlis Apalups04.06.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valdība ir pārskatījusi ministru portfeļu sadalījumu, mainot par nozari atbildīgos ministrus. Iekšlietu ministre turpmāk būs Marija Golubeva (attēlā pa kreisi), kas līdz šim pildīja Saeimas sekretāra biedres pienākumus. Saeimas deputātes Marijas Golubevas (AP) prioritātes, nonākot iekšlietu ministres amatā, būs iekšlietu sistēmas strukturālās reformas, policijas stiprināšana un vardarbības novēršana ģimenēs, taču iekšlietu ministres pagātne un pieredze iekšlietu un drošības nozarei šķiet apšaubāma.
Kā norāda Kustība “Par!” paziņojumā presei, Golubevas prioritātes būs arī civilās aizsardzības un policijas reaģēšanas spējas palielināšana, pirmstiesas izmeklēšanas un policijas izglītības un apmācību kvalitāte, naida noziegumu un vardarbības ģimenē prevencija un izmeklēšana, bērnu un jauniešu likumpārkāpumu prevencija kā alternatīva sodīšanai. Golubeva ministres darbā sadarbošoties ar nozaru nevalstiskajām organizācijām un to lietpratējiem.
Gan reaģēšanas spējas, gan izglītības kvalitāte ir bijusi iepriekšējā ministra – Sanda Ģirģena – darbu sarakstā, un jānorāda, ka jaunajai iekšlietu ministrei tas vairs būs tikai jānoved līdz galam, jo lielākā daļa darbu ir izdarīta. Taču naida noziegumi un vardarbība ģimenē ir vairāk vai mazāk saistītas ar ideoloģiskām dogmām. To norāda arī pati jaunā iekšlietu ministre, kas, atsaucoties uz Krimināllikuma nepapildināšanu ar “naida noziegumu” ideoloģisko kontekstu, norāda uz “konservatīvo vērtību naidu un mobingu”.
Īpatnējs šķiet arī ministru kandidātes profils uz iekšlietu ministra posteni, kas faktiski atbild par noziegumu prevenciju un atklāšanu, taču tajā pat laikā pavisam nesen pati topošā iekšlietu ministre sodīta ar naudas sodu par valsts amatpersonām noteikto ierobežojumu un aizliegumu pārkāpšanu, kā arī par valsts amatpersonas funkciju veikšanu interešu konflikta situācijā. Faktiski šobrīd topošā iekšlietu ministre sodīta par noziegumiem, kas, iespējams, saistīti ar korupciju.
Argumentējot ministres amata kandidātes uzvēli, “Par!” uzsver, ka Golubevai ir starptautiska pieredze valsts pārvaldē un rīcībpolitiku veidošanā. Viņa ir pētījusi migrācijas rīcībpolitikas un sadarbojusies ar centru “Marta” cilvēktirdzniecības novēršanas jautājumos. Savukārt Saeimā viņa pievērsusies likumdošanas uzlabošanai cīņā pret naida noziegumiem. Šobrīd viņa darbojas Saeimas Nacionālās drošības komisijā.
Vēl ir būtiski, ka topošā iekšlietu ministre norāda uz problēmām patvēruma meklētāju politikā, kas nav aktuāla jau kopš migrācijas krīzes vairākus gadus atpakaļ, taču šis jaunajai ministrei ir bijis svarīgi. Arī tas norāda nevis uz profesionālu Iekšlietu ministrijas pārvaldību, bet ideoloģisku kontroli pār vienu no svarīgākajiem amatiem.
Tāpat Golubevas prioritātes būs strādāt ar jautājumiem par vardarbības novēršanu sabiedrībā, tostarp ģimenēs. Golubevas uzmanības lokā būšot jautājumi, kas saistīti ar patvērumu meklētāju uzņemšanas sistēmas kvalitātes uzlabošanu.
Skaidrojot kandidēšanas iemeslus, Golubeva norādīja, ka jebkuram politiķim ir jābūt gatavam uzlabot arī tās valsts pārvaldes jomas, kuras nav bijušas viņa līdzšinējā redzeslokā. “Esmu strādājusi ar migrācijas jautājumiem domnīcas “Providus” laikā. Tāpat esmu kā eksperte palīdzējusi centrā “Marta” jautājumos, kā novērst ģimenes vardarbību un tiem, kas cietuši no vardarbības,” uzsvēra Golubeva.
Rezumējot – jaunās iekšlietu ministres problemātika aprobežojas ar patvēruma meklētājiem un vardarbību ģimenē. Realitātē tas nekādi nepārstāv iekšlietu sistēmas problemātiku. Reālās problēmas, kas tika risinātas iepriekšējā ministra laikā, visticamāk, netiks virzītas ar tādu pašu jaudu kā iepriekš, taču radikālas ideoloģiskas dogmas tiks virzītas kā primārās.
Varam tikai cerēt, ka iekšlietu sistēma no tā necietīs, taču tā ir tikai naiva cerība. Vēl jo mazāk varam cerēt, ka par iespējamo korupciju sodīta deputāte būs īstais cilvēks iekšlietu ministra amatam.
Pārpublicēts no pardrosibu.lv
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
