Iesaki rakstu: 
Plašu sabiedrisku rezonansi ir ieguvusi Elīnas Pupiņas slepkavības lieta. Šai procesā kā zem palielināmā stikla parādījās Latvijas tiesu sistēmas kroplums. Visās tiesvedības stadijās, posmos un etapos - izmeklēšana, izmeklēšanas uzraudzība, apsūdzības uzturēšana un tiesvedība.
Man, likumpaklausīgam pilsonim, ir lielas pretenzijas pret visām iesaistītajām valsts varas institūcijām: policiju - par katastrofāli sliktu izmeklēšanu, prokuratūru - par nolaidīgu izmeklēšanas uzraudzību, tiesu – par paviršu un formālu attieksmi lietas izskatīšanā… Tik nopietnā lietā kā slepkavība!
Šoreiz es tomēr gribētu paskatīties no mazliet cita aspekta. Kaut kā man sistēmā saistās vairāki pēdējo gadu publiski izskanējuši gadījumi... Juristu bērni un Likums…
Elīnas slepkava Jānis Gaigals ir ieguvis jurista izglītību un ir jurista dēls, tā teikt, juristu dinastijas pārstāvis. No kurienes tad šim jaunajam cilvēkam ir tāds nicinājums pret likumu, no kurienes ir radusies viņa pilnīgas nesodāmības apziņa? Bet varbūt Gaigala gadījums ir simptomātisks?
2006.gada maijā uz Daugavpils šosejas gaišā dienas laikā netālu no Aizkraukles tika izvarota meitenīte. Vai nu noziedznieku kāds iztraucēja, vai nu kā, bet meitene palika dzīva. Policijai, pateicoties liecinieku liecībām, izdevās izskaitļot un aizturēt uzbrucēju.
Tas izrādījās Latvijā pazīstama advokāta dēls. Advokāts bija guvis plašu atpazīstamību ar izcili demagoģisku argumentāciju, aizstāvot savu klienti, kura tika apsūdzēta viņai piederošo zirgu nomērdēšanā badā. Jo, advokātprāt, pašas zirgi, ko grib, to dara... Īpašnieka tiesības!
Un Daugavpils šoseja tolaik bija ieguvusi ļoti biedējošu un baisu slavu... 2005.gadā tai pašā Aizkraukles rajonā, netālu no 2008.gada nozieguma vietas, pazuda Laura S., bet 2006.gadā netālu no Kokneses stacijas - Annamarija I. Meitenītes - vai viņu līķi - nav atrastas joprojām.
Policija pārbaudīja aizturētā iespējamo saistību ar arī ar šiem noziegumiem, bet pierādījumus neieguva. Dēlu tiesā aizstāvēja tēvs-advokāts. Iedeva sešus gadus. Nu jau ir iznācis vai arī drīz iznāks. Iespējams tīra sakritība, bet šos sešus gadus bērni uz Daugavpils šosejas nav zuduši...
Nav zināma līdzība ar Jāņa Gaigala gadījumu? Par kaut ko jau notiesā, jo nav jau, kur palikt... Bet iespējams, ka ne par visiem pastrādātajiem noziegumiem... Tikai - kā lai upuru tuvinieki dzīvo?
Esmu pārliecināts, ka Jāņa Gaigala pārkāpumu saraksts nesākās uzreiz ar slepkavību. Noteikti bija daudzi un dažādi sīkāki nodarījumi, no kuriem tēvs jurists savu dārgo atvasi ir pestījis ārā gan ar likumu pārzināšanu, gan ar naudu. Kā rezultātā jaunietis neapguva mācību: noziegums-sods.
Tā vietā radās ciniska būtne, kas ir pārliecināta par savu visatļautību un nesodāmību. Ja vecāki būtu bijuši saprātīgi, viņi jau sen būtu likuši un ļāvuši jaunietim uzņemties atbildību par savu rīcību. Un tad, visticamākais, viņš nenonāktu līdz apsūdzēto solam un cietumam. Ar vecāku labajiem nodomiem tik viegli var bruģēt ceļu uz elli...
Gribu salīdzināt divus gadījumus. Pagājušā gadsimta 80. gadu sākums - PSRS, lauku rajona centra skola. Pēdējās vidusskolas klases skolēns, visnotaļ pozitīvs, kārtīgs un labs latviešu zēns, apaļš teicamnieks un izcilnieks, nolēma, ka ir viņa laiks mazliet pabuntoties un pašapliecināties. Tā ar tiem pārāk godīgajiem un pareizajiem bērniem reizēm notiek. Tas ir normāli. Un nosauca kādu savu skolotāju par kuci! Bet tā bija krievu valodas skolotāja un etniska krieviete…
Skandāls bija grandiozs. Un puisim sāka šūt politisku lietu. Aktu zālē notika sabiedriska paraugprāva, uz kuru bija sadzīta visa skola. Tur nabaga čali publiski sunīja, strostēja un kaunināja. Un nevar zināt, kā viss būtu beidzies, bet zēna aizstāvībā nostājās tā pati apvainotā krievu valodas skolotāja, kura tomēr bija inteliģents un atbildīgs cilvēks, kas saprata, ka puika sirsnīgi nožēlo notikušo. Viss beidzās labi, mutes palaidējs tika cauri ar krietnu izbīli un lielu nolūgšanos. Puisis beidza skolu, izturēja konkursu Medicīnas institūtā un kļuva par ārstu. Tā vietā elementāri varēja arī būt padomju armija un Afganistāna. Bet jaunais cilvēks no pieredzes bija mācījies, ka par saviem vārdiem ir jāatbild…
2013.gada novembrī Rīgas 49. vidusskolas 10.klases skolēns nosauca savu angļu valodas skolotāju par… kuci! Skolas direktors uz notiekošo reaģēja visnotaļ adekvāti un jauno mutes bajāru no skolas izslēdza. Tas nebija bijis pirmais tāda veida incidents jaunietim. Rīga skolu, cik nevajag, problēmu iegūt izglītību nekādu, tiesību ierobežojumu un konsekvenču jaunieša nākotnei nekādu. Bet tas nebija vienkāršs bērns, bet zvērināta advokāta atvase... Un tēvs iesūdzēja skolu tiesā!
Un tiesa pirmajā instancē lēma par labu advokātam. Tiesnese arī uzskatīja, ka saukāt skolotājas par kucēm nav nekas apvainojošs. Nu, tāda bija tiesas izpratne par skolotāju godu un cieņu. Skolas direktors ir spriedumu pārsūdzējis, redzēsim, ko teiks nākamā tiesu instance.
Bičkovičs varētu sniegt kādu oficiālu skaidrojumu par tiesas nodibināto precedentu - vai visi skolēni drīkst apsaukāt skolotājus, vai arī tikai juristu lolojumiem ir tādas tiesības? Un vai tikai skolotājus drīkst saukt par kucēm, vai arī pret tiesnešiem šo apzīmējumu drīkst pielietot?
Kāda ir morāle? Es neesmu redzējis, ka ārstu bērni būtu tik pārliecināti, ka vecāku profesija un sakari viņiem garantē aizsardzību no slimībām vai nāves. Jo ārsts nav Dievs... Kāpēc mūsu juristu bērni ir tik pārliecināti, ka vecāku – juristu sakari un nauda var visu? Ko tas liecina par Latvijas tiesu sistēmu?
Drīz ir pārvēlēšanas gan Augstākās tiesas priekšsēdētājam, gan ģenerālprokuroram. Ēriks Kalnmeiers vērsa uzmanību uz nepieciešamību pacelt algas izmeklētājiem, jo izmeklēšanas kvalitāte graujoša. Bet prokuroriem algas ir pavisam konkurētspējīgas, - kas tad traucēja kvalitatīvi veikt darbu prokuroram, kurš uzraudzīja Elīnas slepkavības izmeklēšanu? Kas tieši?
Varbūt tie paši faktori, kas izmeklētājam savākt pierādījumus? Un, ja pierādījumi tiek sabojāti vai netiek savākti, tiesai nav, uz kāda pamata varmāku notiesāt... Jo pierādījumu taču nav! Un neviens ne par ko neatbild... Ne izmeklētājs, ne prokurors, ne tiesnesis...
Tikai te derētu atcerēties par Maslova piramīdu, kur pēc fizioloģiskajām vajadzībām - pārtika, ūdens, gaiss, dzīvībai piemēroti klimatiskie apstākļi - kā nākamā ir drošība. Piedodiet, bet ir diezgan baisi dzīvot valstī, kur pierādījumi slepkavības lietā ir jāvāc upura vecākiem... Elīnas vecāki ir zinātnieki-biologi, viņi savāks, bet Lauras un Annmarijas tuviniekiem ko darīt?
Ja tā turpināsies un nekas netiks mainīts Latvijas tiesībsargājošajā un tiesu sistēmā, daudzi izvēlēsies pamest Latviju, lai audzinātu savus bērnus drošā vidē. Un kurš viņiem to uzdrošināsies pārmest...
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
