Juvenālais laikmets. 2.Tradīcijas

Iesaki rakstu:

LR „Jaunatnes likumā” ir teikts: „Pamatuzdevumi darbā ar jaunatni ir šādi: 1) atbalstīt un veicināt jauniešu iniciatīvas, radot labvēlīgus apstākļus viņu intelektuālajai un radošajai attīstībai; 2) nodrošināt jauniešiem iespēju iegūt dzīvei nepieciešamās prasmes, zināšanas un kompetences neformālās izglītības ceļā; 3) nodrošināt jauniešiem iespēju lietderīgi izmantot brīvo laiku; 4) nodrošināt jauniešiem viņu attīstības vajadzībām atbilstošas informācijas pieejamību.”

Savukārt vienotās vienotības publicētajos tekstos var izlasīt šādu teikumu: „Vienotības Jaunatnes organizācijas misija ir sekmēt kompetentas politiķu paaudzes veidošanos, kuri pārstāvēs Latvijas un tās sabiedrības intereses, balstoties uz demokrātiskām vērtībām, tiesiskumu, solidaritāti un eiropeisko identitāti.”

Abos citātos tipiski atspoguļojās tradicionālā attieksme pret jaunatni. Tā tas ir „Jaunatnes likumā”. Tā tas ir Sarkanmatainās Tumsonības dancinātajā „partijā”.

Jaunatne tradicionāli ir tautas dividende. Tātad ienākums no ieguldītajiem līdzekļiem jaunatnes attīstībā. Jaunatne tradicionāli ir tautas potenciālais resurs, kas tiks izmantots pēc kāda laika. Jaunatne ir tautas rezerve. Tagadnes dzīves norisēs jaunatne sēž uz rezervistu soliņa un pacietīgi gaida savu laiku aktīvi līdzdarboties visos procesos. Diskursā par jaunatni lieliski iederas vārds „nākotne”. Jaunatne ir tautas nākotne. Jaunatnes mentalitātē dominē futuroloģiskā pašapziņa.

Lai tautai būtu dividende, vispirms ir jābūt tautas demogrāfiskajai dividendei. Citiem vārdiem sakot, vispirms ir nepieciešams dzemdēt bērnus. Tautai vispirms ir vajadzīgs demogrāfiskais ienākums. Lai to iegūtu, zināmi līdzekļi ir jāiegulda gan vīriešiem, gan sievietēm.

Acīmredzot, pirmais līdzeklis ir garīgais līdzeklis – pienākuma apziņa par bērnu nepieciešamību ģimenes un tautas turpinājumam. Jābūt arī stingrai gribai izpildīt savu reproduktīvo pienākumu. Bez pienākuma apziņas un stingras gribas demogrāfiskā dividende nav iegūstama.

Lai tauta neizmirtu, summārajam dzimstības koeficientam ir jābūt vismaz 2,2. Katrai sievietei ir jādzemdē vismaz divi bērni. 2016.gada februārī Latvijā summārais dzimstības koeficients bija 1,48.

Zemā koeficienta izcelsmei ir daudzi iemesli. Noteikti arī mums nezināmi iemesli – transcendentāli kosmoloģiski iemesli. Visu iemeslu analīze ir divu vai pat trīs monogrāfiju cienīga. Ieskicēšu tikai vienu iemeslu - šausmīgi kroplo postmodernistiski liberālo iemeslu. Postmodernistiski liberālās šausmīgās kroplības tagad pārvalda ļoti daudzu jaunu vīriešu un jaunu sieviešu smadzenes. Pārvalda to cilvēku smadzenes, no kuriem ir atkarīgs demogrāfiskās dividendes apjoms.

Šausmīgi kroplais iemesls tiek diezgan precīzi propagandēts šādi: „..kaimiņiene jautā: «Kāpēc tev vēl nav bērnu? Laiks iet, tu taču esi sieviete!» Kāpēc kaimiņiene uzvedas kā dzeguze jūsu bioloģiskajā pulkstenī? Būt mātei nav ne profesija, ne pienākums, bet iespēja. Patiesībā tas, ka cilvēki, kas ir fiziski veseli un materiāli nodrošināti, bet negrib bērnus, nav psihoterapeita izpētes priekšmets. Ja cilvēki to nevēlas, tās ir viņu tiesības. Nevienu nevar piespiest kļūt par vecākiem. Jautājums drīzāk ir cits – kāpēc kādam no malas ir tik svarīgi, lai visiem būtu bērni?” (pasvītrojumi mani – A.P.).

Kāda ārzemju latviete (kā runā, nelabojama vecmeita un lesbiete) gramatiski kļūdaini propagandē ne mazāk šķebīgu pieeju: „Lai sasniegtu augstu dzimstību ir jāstimulē dzimstības veicināšana arī vientuļo un homoseksuālu cilvēku vidē. Zviedrijā un citās augsti attīstītās civilizētās valstīs tas tiek darīts, apgāžot konservatīvo politiķu dogmas, ka atbalstot viendzimuma partnerattiecības un laulības un vientuļās mātes vai tēvus, tiekot apdraudēta dzimstība. Ir tieši otrādi un te Latvijai jāmācas no Skandināvijas.”

Tautas interesēs ir ne tikai bioloģiskā atražošana, bet arī kulturoloģiskā atražošana. Ar kulturoloģisko atražošanu nodarbojas audzināšana un izglītība. Kulturoloģiskā atražošana jauniešiem iemāca eksistēt cilvēku vidē. Iemāca arī kultūras tradīcijas attieksmē pret jaunatni.

Latvijā ir milzīgas problēmas ar izglītību. Taču var jautāt: „No kāda laikmeta viedokļa ir milzīgas problēmas? Varbūt no šodienas laikmeta viedokļa viss ir normāli, bet pārspīlēti ir izglītības vērtēšanas kritēriji?”

 Latvijas iedzīvotāji var atcerēties padomju laikmeta izglītību. Šodienas laikmeta izglītību viņi var salīdzināt ar padomju laikmeta izglītību. Neapšaubāmi padomju laikmeta izglītība bija ļoti laba izglītība. To atceras visā pasaulē.

Bet tagad ir cits laikmets.Tagad ir jaunatnes laikmets. Varbūt no jaunatnes laikmeta viedokļa šodienas izglītība ir laba?

Kā zināms, Latvijas jauniešus apmierina izglītība. Laiku pa laikam kāds pētījums iepriecina, ka „Latvijā tiek nodrošināta kvalitatīva izglītība”. Nesen mediji atkal jūsmoja: „Arvien vairāk cilvēku izglītības kvalitāti Latvijā vērtē kā augstu, secināts pētījumu aģentūras SKDS veiktajā aptaujā. Pagājušā gada nogalē izglītības kvalitāti augstu novērtēja 27% iedzīvotāju, kas ir par 5% vairāk nekā 2014.gadā.”

Tātad izglītības līmenis atbilst jaunatnes laikmeta prasībām, un aplami ir izglītībai izvirzīt padomju laikmeta ļoti augstās izglītības prasības. Drīzāk jauniešus nākas apsveikt ar spožo uzvaru. Jaunieši ir panākuši juvenālā laikmeta prasībām atbilstošu izglītību. Ja tas tā nebūtu, tad jaunieši sen būtu sadumpojušies un padzinuši sliktās izglītības menedžerus.

Gan bioloģiskā atražošana, gan kulturoloģiskā atražošana notiek ģenētiskajā līmenī. Jaunatne gēnos saņem noteiktu garīgo mantojumu no iepriekšējām paaudzēm. Tajā skaitā saņem informāciju par kultūras tradīcijām attieksmē pret jaunatni.

Un, lūk, šī informācija pagaidām var izrādīties nepārvarams šķērslis sasniegt juvenālā laikmeta ideoloģisko mērķi. Jaunieši nevar tūlīt iegūt politisko varu, kamēr nav pārvarētas kultūras tradīcijas attieksmē pret viņiem. Ģenētiskais mantojums pavēl jauniešiem klusu un pacietīgi sēdēt uz rezervistu soliņa. Ģenētiskajā mantojumā ir tradicionālās nostādnes par jauniešu vietu sabiedrībā un jauniešu perspektīvām dzīvē. Šīs nostādnes ir jauniešu asinīs. Jaunieši šīs nostādnes nespēj ignorēt. Viņi neprotestē pret nepieciešamību sēdēt uz rezervistu soliņa. Citādāk būs tad, kad jauniešu asinīs vairs nebūs informācijas par tradicionālajām nostādnēm. Šī informācija var izzust vairāku paaudžu laikā.

Uz Zemes katrai kultūrai ir specifiski niansētas nostādnes par jaunatni. Tomēr tajā pašā laikā uz Zemes ir liela vienprātība par jaunatnes potenciālo resursu. Dominē nostādne, ka jaunatne attīstās, balstoties uz vecāko paaudžu zināšanām un dzīves pieredzi. Tāda nostādne ir visās kultūrās. Jaunatnei ir cītīgi jāmācās un pacietīgi jāgaida savs uznāciens, lai dzīves procesos nostātos uz viena pakāpiena ar vecākajām paaudzēm un galu galā nomainītu tēvus un vectēvus. Bet pats galvenais - cilvēces vēsturē nav tradīcijas jauniešiem tūlīt atdot politisko varu.

Kas vispirms ir jāizdara jauniešiem, lai sasniegtu juvenālā laikmeta kāroto mērķi – tūlīt iegūtu politisko varu? Atbilde ir loģiska. Vispirms ir jālikvidē ģenētiskais mantojums. Pirmkārt un galvenokārt ir jālikvidē kulturoloģiskajā atražošanā saņemtais ģenētiskais mantojums par jauniešu vietu sabiedrībā.

Faktiski tas nozīmē, ka ir būtiski jāpārveido audzināšana un izglītība. No audzināšanas un izglītības ir jāizmet tas viss, kas jauniešiem traucē tūlīt iegūt politisko varu. Visvairāk traucē informācija par kultūras tradīcijām attieksmē pret jaunatni. Tradīcijas liek jauniešiem gaidīt savu laiku. Šīs tradīcijas ir jālikvidē. Tad viss būs kārtībā, un jaunieši tūlīt varēs pretendēt uz politisko varu.

Tātad principā viss ir samērā vienkārši. Metodoloģiski samērā vienkārši. Latvijā arī faktiski samērā vienkārši. Par to liecina vidiņviņķeliešu audzināšanas projekti. Par to liecina izglītības līmenis, ar kuru latviešu jaunatne ir apmierināta.

Pie mums no izglītības lielā mērā jau ir izmesta informācija par kultūras tradīcijām attieksmē pret jaunatni. Mūsu augstskolās jaunieši izglīto jauniešus. Jaunieši nevis mācās no vecākajām paaudzēm, bet mācās paši no sevis. Jaunatnes izglītībā zināšanu translācijā medijs (starpnieks) ir nevis vecākās paaudzes, bet jaunākā paaudze. Tas cilvēces vēsturē ir kardināls pavērsiens zināšanu translācijā, jo līdz šim medijs bija vecākās paaudzes akadēmiskais personāls.

Tāds pavērsiens nevar palikt bez noteiktām sekām. Tāds pavērsiens liecina par juvenālā laikmeta realitāti. Ja tas tā nebūtu, tad latviešu jaunieši nebūtu tik apmierināti ar izglītības līmeni. Jauniešiem parasti nepatīk atgādinājumi par viņu vietu uz rezervistu soliņa. To ir novērojuši ne tikai skolotāji un pasniedzēji, bet arī vecāki. Tātad šodien neviens pārāk necenšās viņiem par to atgādināt. Smako audzināšana un izglītība, kura patiešām var visai drīz jaunatni sasēdināt politiskās varas krēslos. Juvenālā laikmeta ideoloģiskais mērķis ir sasniedzams.

Seko mums