Kā 5% barjera maijā palīdzēs Eiroparlamentā iekļūt populistiem, “vatņikiem” un dīvainīšiem

Imants Liepiņš
07.01.2019.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Latvijai Eiropas Parlamentā pienākas 8 deputātu vietas (lasāms, ka pēc Brexit norises patlaban britu deputātu aizņemtās vietas netiks pārdalītas - tās būs vakantas ar domu, ka tās nākotnē pienāksies jaunajām dalībvalstīm, ja ES iestāsies, piemēram, Ukraina vai vēl kāda valsts). Tas nozīmē, ka vienas vietas iegūšanai partijai Latvijā vajadzētu savākt 100/8=12,5% balsu.

Tomēr nezināmu iemeslu dēļ vēlēšanu norisi reglamentējošajā Latvijas likumā (tāds katrai dalībvalstij ir savs) ierakstīts, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās pastāv 5% “barjera” līdzīgi kā Saeimas vēlēšanās.

Šāda “barjera” nozīmē to, ka vienu vietu Eiropas Parlamentā saņem ikkatrs saraksts, kam izdevies savākt 5% balsu - un nevis 12,5% balsu, kā būtu loģiski. Šeit “barjera” nevis atsijā sīkpartijas un šaubīgus politprojektus, bet gan - tieši otrādi - pazemina iekļūšanas nosacījumus, dodot iespēju Eiropas Parlamentā darboties politiķiem ar konkrēti apšaubāmiem nolūkiem un reputāciju.

Piemērs: 2014. gada EP vēlēšanās, ņemot vērā faktu, ka tika nodotas 440 288 derīgas zīmes, viena deputāta ievēlēšanai Eiropas Parlamentā no Latvijas vajadzētu 55 036 balsis. Taču 5% “barjeras” dēļ (ko šinī gadījumā drīzāk vajadzētu saukt par “5% pakāpienu” vai “5% caurumu”) Eiropas Parlamentā iekļuva Tatjana Ždanoka, kuras saraksts savāca 28 303 balsis jeb 6,38%, un Iveta Grigule, kuras saraksts saņēma 36 637 balsis jeb 8,26%. Pārējās iekļuvušās partijas (Vienotība, Nacionālā Apvienība un Saskaņa) saņēma attiecīgi 46,19%, 14,25% un 13% balsu.

Šī kroplā matemātika realitātē nozīmē to, ka “vatņiku” sīkpartija ar 28 tūkstošiem balsu saņem vienu mandātu, kamēr Nacionālā apvienība ar 63 tūkstošiem balsu (teju divarpus reizes vairāk) saņem... arī vienu EP mandātu!

Cik aktīvi balsojam par Eiropas līmeņa politiku?

2004. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kurās pirmoreiz mūsu vēlētājs varēja balsot par visa kontinenta līmeņa politiku, piedalījās 41,34% no balsstiesīgajiem - puslīdz cienījams cipars, jo mēs tikai pirms mēneša bijām iestājušies ES, un daudziem šķita interesanta iespēja pirmoreiz nobalsot par Eiropas Parlamentu. 2009. gadā bija vērojams kāpums līdz 53,7%, jo šīs vēlēšanas iekrita reizē ar pašvaldību vēlēšanām. Piecus gadus vēlāk aktivitāte nokritās līdz 30,24%, kas ļauj izteikt pieņēmumu, ka arī šogad vēlētāju aktivitāte nebūs daudz augstāka, jo pagaidām nav zināms neviens faktors, kas izraisītu vēlētājos papildus interesi nobalsot.

Ierēķinot balsstiesīgo iedzīvotāju skaita kritumu, kurš turpinājies pēdējos 5 gadus, varam prognozēt, ka 5% iegūšanai varētu pietikt ar nedaudz vairāk nekā 20 tūkstošiem balsu.

Kā indikatoru ņemot aizvadītās Saeimas vēlēšanas, mēs varam mēģināt modelēt, kuri tad varētu būt tie politiskie spēki, kas spētu cīnīties par 20 000 balsu ieguvi.

Saskaņai būs grūtības, populistiem gan ne

No populistiem gan KPV LV, gan JKP Saeimas vēlēšanās savāca stabili virs 100 tūkstošiem balsu katra. Lai arī viņu reitingi bijuši ļoti svārstīgi, šīm partijām nevajadzētu saskarties ar mežonīgām grūtībām, lai katra iegūtu vienu vai pāris EP mandātus.

Tāpat Attīstībai/Par! izdevās negaidīti iegūt 101 tūkstoti balsu, turklāt tās prasmīgā kampaņošana, kas devusi augļus gan Rīgas domes, gan Saeimas vēlēšanās, liek secināt, ka tās starts arī šī gada maijā var būt auglīgs. Bet, ņemot vērā kroplīgo 5% matemātiku, no kuras nav iespējams izvairīties, šīs apvienības partijām var pat izdevīgāk izrādīties startēt atsevišķi: ja katra no tām saņems 20+ tūkstošus balsu, tās katra tiks pie vienas vietas Eiropas Parlamentā, kurpretī apvienības iegūti 40 līdz 50 tūkstoši balsu tāpat nozīmēs 1 mantātu.

Jādomā, ka Nacionālajai Apvienībai nebūs grūti pārvēlēties EP - nacionālistu vēlētājs (salīdzinot ar dažu citu uzskatu pārstāvjiem) ir samērā apzinīgs un motivēts, un viņam nevajag papildus stimulu, lai nobalsotu par nacionālo interešu pārstāvniecību EP līmenī.

Saskaņas uzdevums ir grūtāks. Tās arvien vairāk novecojošais, krieviski runājošais elektorāts par Eiropas Savienības jautājumiem neinteresējas, nedzīvo Latvijas un Rietumu informatīvajā telpā, tālab to uz EP vēlēšanām būs grūti izvilkt no mājām, kā tas pierādījās 2014. gadā. Taču 5% saskaņiešiem vajadzētu sasniegt bez grūtībām. Ja šāda “antibarjera” nepastāvētu, tad gan Saskaņai vajadzētu domāt, kā sasniegt 12,5% no balsīm - kā jau minēts, pirms pieciem gadiem viņi tika vien pie 13%. Saskaņai vislielāko labumu varētu dot, ja tiktu atlaistas Rīgas un/vai Daugavpils domes, un ja šo domju ārkārtas vēlēšanas nozīmētu reizē ar EP vēlēšanām.

Uz jautājuma zīmes

Lielas šaubas ir par Vienotības un ZZS iespējām: Vienotības reitings rūk, savukārt ZZS rindās pagaidām nav manāmi tādi kandidāti, kam acis spīdētu, ieraugot tukšu Eiroparlamenta krēslu. Varbūt šis ir tas gadījums, kad zaļajiem un zemniekiem atsevišķi izdotos iegūt lielāku balsu skaitu nekā kopā.

Tālāk sākas interesantā sadaļa ar mazajām partijām, vairākām no kurām ir lielākas iespējas iekļūt Eiroparlamentā nekā Saeimā. Viņu vidū bez Latvijas Krievu Savienības jāmin Progresīvie - tie oktobrī saņēma 22 078 balsis, un viņu elektorāts ir salīdzinoši motivēts. Reģionu Apvienība oktobrī ieguva 35 tūkstošus balsu, kas nozīmē, ka viņiem ir jēga cīnīties par Eiroparlamenta mandātu. No Sirds Latvijai vēlreiz var nospēlēt “tumšā zirdziņa” lomu - lai arī partijas organisms kopumā nav tajā labākajā stāvoklī, Inguna Sudraba var vēlreiz labi nostrādāt kā lokomotīve, jo īpaši tādā gadījumā, ja domās par apvienības izveidi ar LSDSP vai kādiem citiem mazajiem spēkiem. Ir vērts sekot līdzi arī Par Alternatīvu projektam: ja Jurijs Žuravļovs, Jānis Kuzins, Einārs Graudiņš, Aleksandrs Mirskis piesaistīs vēl kādus krievvalodīgajā vidē zināmus smagsvarus, tad šis saraksts var ja ne iekļūt Eiroparlamentā pats, tad vismaz atņemt vēlētājus Saskaņai un Ždanokai. Ņemot vērā prognozējami zemo balsotāju procentu EP vēlēšanās, arī tas nav maz.

Seko mums