Kā FKTK „nogulēja” „Parex bankas” krahu – VI daļa

Iesaki rakstu:

Tātad mums ir divas versijas par patieso lietu būtību. Pirmo mums sniedz abi nu jau bijušie Parex bankas saimnieki - visa nelaime tā, ka pēc Zviedrijas valdības paziņojuma par atbalstu savām bankām Latvijas valstsvīri nav gribējuši vai spējuši nākt klajā ar līdzīgu apliecinājumu. Savukārt uz otro norāda cilvēki, kas spēja uz situāciju paskatīties racionāli un parūpēties par savu noguldīto naudu, - Parex bankas līdzekļi bija ieguldīti tā, ka pēc Lehman Brothers bankrota kredītiestādes gaidāmās milzu problēmas bija acīmredzamas un diskutēt varēja tikai par to, cik lielas tās būs.

Neviena no šīm versijām gan nedod atbildi uz jautājumu - bet kas ar Parex banku būtu noticis, ja Lehman Brothers būtu izglābti un globālā finanšu krīze būtu izrādījusies daudz maigāka? Taču atbilde ir atrodama, turklāt pirmajā mirklī tā var šķist diezgan neticama - visticamākais, arī šādā situācijā Parex bankas dienas vismaz iepriekšējā veidolā būtu skaitītas.

Kāpēc tā? Te pirmām kārtām ir svarīgi saprast, cik profesionāli īsti strādāja Parex banka. Ar imidžu kredītiestādei viss bija kārtībā vismaz tajā ziņā, ka vispārējais viedoklis bija - ja neskaita tā sauktos „ietekmes kredītus”, kuri tika doti mazāk tiešas peļņas, vairāk ietekmes nodrošināšanas vārdā, visādi citādi pareksieši bija īsteni knīpstangas un superefektīvi finansiālie rīkļurāvēji.

Taču šis viedoklis, maigi izsakoties, tikai daļēji atbilda īstenībai. Bankas saimnieki joprojām lielā mērā dzīvoja tālajos deviņdesmitajos gados, un šī pasaules izpratne neizbēgami atsaucās arī uz biznesu - tiktāl, ciktāl bija runa par attiecībām ar nedaudz, bet reizēm arī pamatīgi ietekmējamiem ierēdņiem un politiķiem, kā arī uz otkatiem un „dāvaniņām” kāriem privātuzņēmumu vadības pārstāvjiem, tā bija gana efektīva. Jā, pat efektīvāka nekā arī gana agresīvajiem „zviedriem”, kuri līdz „dāvaniņām” tomēr parasti nespēja nolaisties.

Tiešām žēl, ka mums nav tiesību nosaukt tos tiešām desmitos skaitāmos uzņēmumu algotos darbiniekus (ne īpašniekus), kuri visi ir stāstījuši apmēram vienus un tos pašus stāstus: kā tas un tas bankas darbinieks uz konkrētu darījumu vai darbību - vai runa būtu par darījuma slēgšanu, piedāvājuma pieņemšanu vai konta pārcelšanu - viņus mudinājis ar milzīgu dāvanu tarbu, bet sekmīgam iznākumam sekojusi lielāka vai mazāka pateicība - visbiežāk kāda apmaksāta ārvalstu brauciena, bet reizēm vienkārši kādas naudas summas izskatā (īpatna nianse - bieži vien bankas darbinieki šo summu saņēmēja kontā ieskaitījuši... paša saņēmēja vārdā).

Šīs metodes strādāja pietiekami labi. Taču, tikko runa bija par patiesu efektivitāti, operativitāti un objektīvi labākiem piedāvājumiem un produktiem (kuri piedevām vēl spētu nest bankai pietiekamu peļņu), Parex banka gadu pēc gada kļuva tikai nekonkurētspējīgāka un nekonkurētspējīgāka. Bieži bija gadījumi, kad arī ļoti lielu klientu pārstāvji no bankas pat pilnīgi un galīgi iracionālu iemeslu dēļ izbaudīja, maigi izsakoties, ārkārtīgi īpatnu attieksmi, par ko priecāties, protams, varēja Parex bankas konkurenti.

Bija laiks, kad par lielu Parex bankas biznesa stratēģijas priekšrocību tika uzskatīta kredītiestādes principiālā nodarbošanās ar tā saukto lombarda kreditēšanu, - banka, lemjot par kredīta piešķiršanu, vērtēja gandrīz tikai ķīlas vērtību un likviditāti: sak’, ja klients piedzīvos neveiksmi, banka nekādā gadījumā nepaliks zaudētājos. Vienā ziņā šī pieeja bija nevainojama, jo ļāva bankai nekādā gadījumā nepalikt zaudētājos, taču vienlaikus banka „aizmirsa” biznesa plānu un, kas svarīgāk, klientu stratēģisko risku analīzi kā tādu. Un tas nevarēja neatspēlēties.

Turklāt ap 2005. gadu banka strauji mainīja stratēģiju. Vēl 2002.-2004. gadā bankas vadītāji publiski stāstīja, ka Parex banka negatavojoties ļauties vispārējai tendencei un vērienīgi iesaistīties hipotekāro kredītu tirgū, jo ar peļņas procentu 1-2% apmērā tas nav ekonomiski pamatoti. Taču jau 2005. gadā tieši Parex banka nāca klajā ar faktiski visagresīvāko piedāvājumu Latvijas hipotekārajā tirgū - tā saukto Minimaksājumu, kas saskaņā ar V. Kargina un V. Krasovicka parakstīto bankas 2005. gada pārskatu kā „jauns unikāls produkts” sniedz „iespēju iegūt lielāku, labāku un dārgāku nekustamo īpašumu, vienlaikus veicot salīdzinoši nelielus ikmēneša kredītmaksājumus”.

Realitātē tas nozīmēja ko nedaudz citu - kredīta atmaksas laikā pakāpeniski tika atmaksāta kredīta pamatsummas daļa, bet 50% no īpašuma tirgus vērtības tika atstāti uz kredīta galīgās atmaksas dienu, savukārt visi pārējie noteikumi - kopējā kredīta summa 80-90% apmērā no nekustamā īpašuma vērtības, procentu likme, atmaksas termiņi, kredīta brīvdienu iespēja - neatšķīrās no citiem tirgū piedāvātajiem hipotekāro kredītu nosacījumiem. Tā rezultātā aizņēmējs maksāja gandrīz par aptuveni 40% mazākus ikmēneša maksājumus nekā citās bankās un līdz ar to varēja atļauties krietni dārgāku īpašumu, savukārt bankai šāds kredīts faktiski bija īpaši riskants, jo aizdevuma un ķīlas summas attiecība samazinājās ļoti lēni.

Parex bankai piemita vēl viena īpatnība - saistībā ar bankas kredītkomiteju. Šāda institūcija, kas koleģiāli lemj par lielāku kredītu piešķiršanu, ir faktiski ikvienā bankā, taču Parex banka bija īpašs gadījums: cik zināms, šeit kredītkomitejas lēmumi bieži vien stājās spēkā tikai pēc tam, kad tos izskatīja kāds no „abiem VK”. Abiem bankas saimniekiem bija pilnas tiesības šos lēmumus pēc saviem ieskatiem mainīt, - kaut kas grūti iedomājams „ikdienišķā” bankā, kur neviens akcionārs, lai cik ietekmīgs arī būtu, tomēr nevarētu patvarīgi iejaukties profesionālas kredītkomitejas lēmumos. Viegli noprast, kā šāda situācija ietekmēja bankas algoto vadošo darbinieku atbildības sajūtu un iniciatīvas izrādīšanu. (Vēl jāpiebilst, ka sakarā ar abu kungu biežo braukāšanu pa ārzemēm lēmumu apstiprināšana reizēm kavējās nedēļām ilgi.)

Ar vārdu sakot, patiesībā banka tika pārvaldīta pietiekami nemākulīgi, neefektīvi un neprofesionāli - un gadu pēc gada situācija tikai pasliktinājās. To vēl vairāk veicināja situācija, kad abi Parex bankas lielie akcionāri bankā bija kungi un dievi, - diskusijas, viedokļu dažādība un iebildumi viņu viedoklim it kā tika pat veicināti, taču „it kā” bieži bija skaidri izjūtams. Šāds stāvoklis bez nopietnām sekām ilgstoši varētu būt turpinājies daudzās ekonomikas jomās, taču - ne superracionālajā, mobilajā un efektīvajā naudas pasaulē. Jautājums faktiski bija - kad pamazām pilošā nemākulība pēkšņi sāks plūst pāri kausa malām.

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pārskatā par Parex bankas krahu var atrast divus interesantus fragmentus. Pirmais: „14.10.2008. FKTK atļāva Parex bankai iekļaut 2008. gada pirmā pusgada revidēto peļņu 10 438 000 latu apmērā pirmā līmeņa kapitālā un iekļaut Parex bankas grupas 2008. gada pirmā pusgada revidēto peļņu 11 608 000 latu apmērā Parex bankas konsolidācijas grupas pirmā līmeņa kapitālā. Šis lēmums liecina, ka Parex bankas kapitāla pietiekamības stāvoklis vēl 2008. gada oktobra vidū bija relatīvi stabils.”

Un otrais: „28.10.2008. FKTK rakstveidā informēja Latvijas Bankas prezidentu un finanšu ministru par Parex bankas problēmām ar kapitāla pietiekamību un likviditāti. Parex bankas kapitāla pietiekamība bija 7,89%, kas ir mazāk nekā normālai bankas darbībai minimāli nepieciešamie 8%. Notiek kopīga Finanšu ministrijas, Latvijas Bankas un FKTK sēde. Sākot ar 2008. gada 28. oktobri, turpmāk Latvijas Bankai tiek nosūtīts FKTK iknedēļas ziņojums par Parex banku.”

Tātad, ja ticam FKTK oficiālajai informācijai, baisas izmaiņas - kam nekādi nevarēja būt nekā kopīga ar līdzekļu aizplūšanu no bankas - Parex bankas kapitāla pietiekamības rādītājā notika nieka divu nedēļu laikā. 14. oktobrī - viss „relatīvi stabili”, 28. oktobrī - kapitāla pietiekamība jau zem minimāli pieļaujamā līmeņa.

Kas tad tāds tik pēkšņi notika? Bet varbūt - arī ne pēkšņi? Interesanti, ka parasti tik striktā un cietā FKTK par šo tēmu sāk minstināties. „14. oktobrī pārbaudes rezultāti vēl nebija juridiski noformēti,” - tas būtībā ir viss, ko FKTK padomes loceklis Jānis Placis spēj atbildēt, kad viņam tiek jautāts, kas divās nedēļās no 14. vai 15. līdz 28. oktobrim tik kardināli ietekmēja bankas kapitāla pietiekamības rādītāju FKTK skatījumā. Vēl pēc atkārtotas taujāšanas J. Placis jau pavisam negribīgi atzīst - jā, tā varot teikt, ka faktiski par Parex bankas kapitāla nepietiekamību FKTK zināja jau 14. oktobrī, taču „šīs zināšanas nebija juridiski noformētas”...

Ar vārdu sakot, no FKTK amatpersonas atzītā faktiski izriet, ka divas nedēļas FKTK bez īpaša satraukuma un steigas noformēja pārbaudes rezultātus, kaut labi zināja, ka tai ir darīšana ar banku, kuras kapitāls neatbilst minimālajām pietiekamības prasībām. Līdz ar ko kā totāla nezināšana vai atklāti meli vērtējams toreizējā finanšu ministra Ata Slaktera laikrakstā Biznes&Baltija jau 2009. gada novembra vidū paustais apgalvojums, ka „visi Parex bankas rādītāji līdz novembrim atbilda prasībām”. Neatbilda - bet šī neatbilstība kopējām pūlēm tika rūpīgi slēpta.

Bet nu ieskatīsimies Parex bankas 2008. gada pārskatā, kurš tika sastādīts jau krietni pēc bankas kraha un īpašnieku maiņas. No šā pārskata skaidri un gaiši izriet, ka lielāko problēmu bankas kapitāla pietiekamībai 2008. gadā radīja 124 miljonu latu zaudējumi, kurus ietekmēja peļņas un zaudējumu aprēķina postenis ar nosaukumu „Finanšu aktīvu vērtības samazināšanās izdevumi un uzkrājumu samazinājums” - vairāk nekā 146 miljoni latu pretstatā 2007. gada nieka 2,3 miljoniem latu.

Ejam tālāk. Tā paša bankas pārskata pielikums ar nosaukumu „Uzkrājumu finanšu aktīvu vērtības samazināšanās zaudējumiem izmaiņas” rāda, ka lielāko daļu no pieminētā posteņa radījis uzkrājumu pieaugums nevis vērtspapīriem vai kam citam, bet tieši izsniegtajiem kredītiem - kopā vairāk nekā 104 miljoni latu. Tāpat pārskatā izlasāms, ka vislielākais kredītu vērtības samazinājums noticis kategorijā „Parastie kredīti” - gandrīz 94,5 miljoni latu.

Par kādiem tieši „parastajiem kredītiem” ir runa? Tajā pašā gada pārskatā izlasāms, ka no kopējā 2008. gada beigās izsniegto kredītu apjoma - 1,25 miljardiem latu - 437 miljoni izsniegti nozarē „Nekustamā īpašuma iegāde un apsaimniekošana”, bet 35 miljoni - nozarē „Celtniecība”. (Un te nevar nepieminēt banku nozares pārstāvju norādīto - Parex banka bijusi faktiski vienīgā, kas patērētājiem masveidā piedāvājusi hipotekāro kredītu ar 50% pamatsummas maksājuma atlikšanu uz kredīta atmaksas termiņu, ar to samazinot aizņēmēja regulāros kredīta maksājumus, bet pati acīmredzot cerot, ka termiņa beigās, ja nu kas, tā piespiedu realizācijas vērtība noteikti nebūs mazāka par šiem 50%.)

Turklāt uzkrājumu palielināšanas nepieciešamība acīmredzami tika attiecināta tieši uz kredītiem un nevis uz kādiem citiem finanšu aktīviem - ieguldījumiem vērtspapīros utml. (uz ko norāda arī FKTK oficiālā informācija par pārbaudēm bankā 2008. gada novembrī, kuru rezultātā ticis konstatēts uzkrājumu iztrūkums par kopā vēl 33 miljoniem latu, - arī vismaz šīs summas lielākā daļa, ļoti iespējams, būtu bijusi attiecināma uz gada pirmajiem trim ceturkšņiem, jo lielākais vērtspapīru vērtības kritums globālajā tirgū bija vērojams tieši 2008. gada septembra otrajā pusē).

Kas izriet no šīs skaitļu rindas? Tas, ka tieši šiem te Valērija Kargina un Viktora Krasovicka vadītās Parex bankas izsniegtajiem „parastajiem kredītiem” nepieciešamo uzkrājumu izveidošana noveda pie katastrofālā kapitāla pietiekamības rādītāja. Un arī tie vēl ir tikai ziediņi - jo, bankai rīkojoties godīgi un FKTK strādājot pietiekami uzmanīgi (pretējs termins apzīmējumam „nolaidīgi”) un operatīvi, šāda pēkšņa kapitāla pietiekamības sabrukuma vienkārši nevarēja būt.

Kāpēc ne? Pirmkārt, tāpēc, ka FKTK bija un ir skaidri noteikusi, kādas ir to kredītu pazīmes, par kuriem bankai nepieciešams izveidot dažādu apjomu uzkrājumus (uzraugāmajiem - vismaz par 10%, zemstandarta - par 30%, šaubīgajiem - par 60% un zaudētajiem - par 100%). Katrai kredītu kategorijai ir vesela virkne pazīmju, un tās neiestājas vienā dienā - un arī divās nedēļās ne. Bet šajā gadījumā - ņēma un iestājās.

Tiesa, tas būtu iespējams, ja maksātnespējīgs pēkšņi būtu izrādījies kāds milzīgs Parex bankas parādnieks, - taču tādā gadījumā tam sekotu tiesvedība un plaša publicitāte, savukārt informācijai par šādu nozīmīgu tiesvedību, kas ļautu būtiski atjaunot pašu kapitālu, būtu obligāti jāatklājas gada pārskatā. Nekā tāda tur nav.

Tad kas patiesībā tik pēkšņi notika ar bankas kapitāla pietiekamību? Versijas ir vairākas, bet kopējs tām ir viens - neviena no tām neliecina neko labu ne par FKTK darbu, ne par Parex bankas vadības godīgumu.

Viena - bankai bija pēkšņi jāatzīst iepriekšējā desmitgadē zaudētie, taču iepriekš veiksmīgi „nomaskētie” kredīti. Kā zināms, Parex banka bija viena no retajām, kas izspruka no lieliem zaudējumiem 1998. gada Krievijas krīzē, un nav izslēgts, ka reālie zaudējumi tādā vai citādā veidā tika „iemesti” kādā Parex bankas kontrolētā ārzonas kompānijā, lai tos norakstītu kādā periodā ar izcili augstu peļņu vai kādreiz iepumpētu šajā ofšorā no citiem avotiem nākušus līdzekļus. Taču - neizdevās, kaut FKTK visus šos gadus šādu shēmu nebija pamanījusi vai vismaz izlikās nemanām.

Otra - iespējams, Parex bankas saimnieki savas vajadzības pēc ievērojamiem papildu līdzekļiem iepriekšējos gados bija apmierinājuši, naudu no bankas izņemot caur ārzonas kompānijām, kuras savukārt to bija aizņēmušās pašā Parex bankā, - un tagad pienāca brīdis, kad nevarēja neatzīt reāla seguma trūkumu šiem aizņēmumiem. Jau atkal - saimnieku blēdības summējušās ar FKTK nolaidību un nevērību.

Trešā versija - banka bija izvēlējusies laikus neatspoguļot kādus citus lielus sākotnēji „normālu” kredītu zaudējumus: piemēram, sākotnējais zaudētais parāds tiek pārdots kādam citam uzņēmumam, darījumam izsniedzot kredītu, kam par nodrošinājumu kalpo pārdotais kredīts vai sākotnēja aizņēmēja, visticamāk, nevērtīgais nodrošinājums; tad gadu vēlāk līdzīgs kredīts tiek izsniegts jau citam uzņēmumam, kurš pārpērk sākotnējo kredītu no pirmā uzņēmuma, samaksājot saņemtā kredīta summu par šo darījumu, un pirmais uzņēmums laikus parādu atdod Parex bankai - un uz papīra viss izskatās labi. Shēma turklāt veca kā pasaule - tādu izmantoja jau Bankas Baltija laikos.

Vēl ceturtā versija, kura tāpat kā iepriekšējā jau atkal neko labu nevēsta ne par Parex bankas bijušajiem saimniekiem, ne par FKTK vērību, - bankai vienkārši jau sen bija jāveic uzkrājumi par milzīgu daudzumu maza un vidēja apjoma kredītu, taču līdz 2008. gada oktobrim tas nenotika, jo banka bija veiksmīgi manipulējusi ar datiem, bet banku uzraugi to nebija pamanījuši vai uz šo rīcību skatījušies caur pirkstiem.

Jebkurā gadījumā faktiski nav šaubu, ka Parex bankas kapitāla pietiekamības rādītāja 2008. gada rudens straujās pikēšanas pamatā bija novēlota uzkrājumu izveidošana - iespējams (un tas būtu ne tikai Parex bankas saimnieku, bet arī FKTK un pat bankas auditoru Ernst&Young interesēs), mēģinot iepriekšējās blēdības un/vai nolaidību maskēt ar globālās ekonomiskās krīzes ietekmi.

Tātad - ne zviedru paziņojumiem, ne Lehman Brothers kraham nebija nekā kopīga ar to, ka Parex bankas saimnieki iepriekšējos gados bija nepārdomāti un azartiski izdāļājuši naudu, bet pēcāk acīmredzot - turklāt, kā šķiet, roku rokā ar FKTK vai vismaz ar tās klusējošu piekrišanu - bija darījuši visu iespējamo, lai šos zaudējumus nomaskētu. Taču tas vienalga būtu nācis gaismā krietni ātrāk, ja ne jau Krimināllikuma gaismā skatāmas bankas vadības un tās pašas FKTK darbības. Bet par to - rīt.

Seko mums