Kā izskaust krievu (lasi – Krievijas) okupācijas laikā vārda „krievi” vietā ievazātos apzīmējumus „padomju”, „krievvalodīgie” un citus?
Klementijs Rancāns19.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēteris Pirmais teiktu: pat savā valdīšanas laikā Krievijā, kad iekaroju un okupēju citas tautas un valstis, es nepazemoju Krieviju un savu tautu ar fiktīviem apzīmējumiem. Vārds “krievs”, Krievija bija svēts, neaizskarams. Tas, kas notiek šodien, ir pasaules brīnums, kas liecina par Krievijas valsts pagrimumu. Krievija un tās tauta tiek mīdīta kājām, apsmieta, arī ar zvērībām pret brāļu tautu Ukrainu. Vārds “krievs” pasaulē jau skan kā lamuvārds. Kauns.
Tā, piemēram, Facebook virmo uzraksts „Gulags - PADOMJU NOMETŅU VĒSTURE". Tāpat LTV ziņās teikts, ka likvidēti 150 padomju laika pieminekļi. Ja jau “padomju”, tad kur visu savienības subjektu lēmumi, vienošanās par svarīgiem savienības jautājumiem? Nav. Vai kāds var apliecināt, juridiski pierādīt, ka GULAGus veidoja Padomju Savienība vai PSRS, tas ir, ka tos izveidoja visas 16 republikas kopīgi vienojoties vai vismaz PSRS dibinātās valstis – Krievija, Ukraina, Baltkrievija, nevis viena pati Krievija vai Kremļa hunta?
Pieņemsim, ka „Padomju Savienībai” lēmums par GULAGa izveidošana varētu būt "sīkums", varēja nebūt 16 republiku lēmums, bet atrodiet „Padomju Savienības” lēmumu, balsojumu par Baltijas, Latvijas 1939.-1945. gada okupācijām, citos okupāciju gadījumos. Jā tā, tad vārda “padomju” piesaukšana skan kā absurds, kā fikcija.
Otrs. Kad risinājās jautājums par Abreni, Krievija “bubināja”, ka 1920. gadā Abrene Latvijai it kā pievienota nelikumīgi un ka tādu līgumu nelikumīgi noslēdza nevis Krievija, bet cita valsts – Krievijas Federatīvā Padomju Sociālistiskā republika, kura vairs neeksistē, un Krievija nevar atzīt padomju Krievijas noslēgtās vienošanās, līgumus, proti, ja nav vēlams, Krievija par mantinieci nevēlas būt. Neraugoties uz to, Krievija lūdza ANO atzīt Krieviju par PSRS mantinieci, kas papildus pierāda, ka PSRS kā tāda nepastāvēja, PSRS patiesais “labuma guvējs” bija Krievija.
Šo un citu iemeslu dēļ ANO faktiski uzkāpa uz Krievijas melu grābekļa un akceptēja šādu Krievijas lūgumu, kaut zināma elementāra patiesība – ja pastāv valstu savienība, tās darbību izbeidzot, visu mantu sadala godīgi uz “galviņām”, nosaka kopīgi vienojoties, kurus savienības līgumus atzīt, mantot, kurus ne. Nekas tāds nenotika. Krievija no sabrukušās impērijas grāba sev, ko var, pat uz melu un intrigu pamata, bet, ja tai nav izdevīgi atzīt Krievijas 1920. gada Miera līgumu un Abrenes pievienošanu Latvijai, šo līgumu Krievija neatzīst.
Un 1991. gada 31. decembrī ANO akceptēja Krievijas prezidenta lūgumu atzīt Krievijas Federāciju par PSRS tiesību un saistību mantinieci, bet kur ir pārējo 15 republiku kā savienības subjektu tiesības un balss? Arī te tādas tiesības nevienai savienības republikai netiek piešķirtas. Tātad “Padomju Savienība” de facto bija fiktīvs valsts veidojums, ko arī, piemēram, saistībā ar Baltijas valstu iekļaušanu Krievijas (PSRS) sastāvā daudzas pasaules valstis, starptautiskā sabiedrība neatzina, tāpat kā Krimas iekļaušanu Krievijas sastāvā. Starptautiskajai sabiedrībai būtu laiks “izvilkt galvu no smiltīm” un šeit minētos un citus Krievijas izdomājumus un melus saukt īstajos vārdos, arī par Krievijas agresiju Ukrainā, kaut gan par Ukrainu nu jau daudz ko Rietumi ir sapratuši, - ka Krievija ir agresorvalsts utt.
Tie, kuri joprojām atsaucās uz vārdu "padomju", varbūt var nosaukt piemēru, kad par svarīgiem jautājumiem - citu valstu pievienošanu Krievijai (PSRS) būtu nobalsojušas vismaz Krievija, Ukraina, Baltkrievija kā PSRS dibinātājas un/vai jau PSRS sastāvā fiktīvi iekļautās citas valstis, kuras nodēvētas par republikām. Nepastarpināti skaidrs, ka PSRS darbības limitēja tikai Kremļa hunta un vismaz uz šodienu ir pamats nevazāt nelikumīgas valsts nosaukumu kā likumīgu, jo tāda valsts kā PSRS de facto nepastāvēja. PSRS Konstitūcija ir atzīta kā pasaulē demokrātiskākā konstitūcija, bet tā nedarbojās.
Pat īsā komentārā ir pietiekami pierādīts, ka PSRS bija krievu okupantu huntas izveidota fiktīva valsts, impērija, pilnīgi identiski, kā Krievija okupēja Ukrainai piederošo Krimu, izveidoja nelikumīgu Krimas "tautas" republiku un to pasludināja par Krievijas sastāvdaļu. Pirmkārt, Rietumu pasaulei, tajā skaitā Latvijai, vismaz neoficiālā uzrunā, rakstos jau būtu laiks lietas saukt īstajos vārdos. Nē, Krievija, krievi apvainosies, jāglaimo? Pat vārdus “krievi”, “krievu laiki”, kā šos nosaukumus atdarina tautā, šodien saudzīgi nelieto ne Baltija, ne Rietumi. Lai Krievija neapvainotos? Krievija arī vārdu “krievi” izvairās lietot, tā vietā lieto apzīmējumu ”krievvalodīgie”.
Latvijā šo apzīmējumu krievi lieto, lai šķeltu Latviju pēc principa - mēs, "krievvalodīgie", jūs, latvieši? Nav šaubu, tas domāts, lai pret Latviju ieskaitītu lielāku skaitu, visus, kuri Latvijā nav latvieši, un lai pasaules sabiedrībai rādītu ilūziju, ka Latvijā visi, kas nav latvieši (ukraiņi, gruzīni, tatāri, lietuvieši, krievi u.c.), ir krievu atbalstītāji vai tml.
Protams, gadsimta gaitā cilvēku smadzenēs iepotēti vārdi grūti iznīdējami, vieglāk staigāt pa iemīdītu taku, nav, ko lauzīt galvu, jo, kam tas vajadzīgs, saprot, kas ir kas. Šī iemesla dēļ arī Latvijas žurnālisti, amatpersonas, masu mediji, TV debašu dalībnieki staigā pa “padomju” iemīto taku un lieto šos okupācijas laika izdomātos apzīmējumus, piesārņo valodu un rada nepatīkamu sajūtu, ka Latvijā turpina uzturēt okupācijas laika garu un ieradumus, ka tiek kropļota valoda un šo vārdu saturiskā neatbilstība faktiem.
Nav šaubu, ka lielākā daļa pasaules valstu mūsu Latvijas teritoriālās un nacionālās atšķirības ar Krieviju neizprot, tādēļ Kremlis izmanto dažādus pieņēmumus, lai “mīkstinātu” vai lai uzliktu atbildību uz vairākām pašām tautībām, kuras okupācijas rezultātā iekļautas Krievijas sastāvā, un visas tautības kopā tā dēvē ar vienu vārdu “krievvalodīgie”. Tomēr šie fiktīvie krievu izdomājumi ir jādrupina vismaz izteikumos, runās un rakstos.
Pamazām valsts jāattīra no okupācijas sārņiem, kas saistīti ar tautības apzīmējumu izkropļošanu un ka jānojauc okupāciju slavinošie pieminekļi, jānomaina ielu nosaukumi un jānovāc citi okupācijas laika atribūti, simboli.
Latvijā būtu jāsaka vārds Valsts valodas centram, terminoloģijas valodniekiem un citām valsts iestādēm, kā novērst šādas krievu laika okupācijas ievazātās terminoloģijas aplamības.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
