Kā jāizpārdod valsts uzņēmējsabiedrības nekustamais īpašums
Juris Kārkliņš, Pietiek lasītājs18.10.2011.
Komentāri (10)
Iesaki rakstu: 
Lai atbrīvotos no neizmantotajām telpām un arī optimizētu izdevumus, SIA Lattelecom, kurā kontrolpakete oficiāli it kā joprojām pieder Latvijas valstij, izlēma šķirties no nekustamā īpašuma Rīgā, Brīvības ielā 33. Uzņēmums veica nepieciešamās darbības, lai noteiktu nekustamā īpašuma vērtību un arī tādējādi plānotās izsoles sākumcenu. Tiktāl viss būtu kārtīgi un labi.
Taču tad 2011. gada 26. septembrī tika apstiprināts izsoles nolikums, kurš paredz, ka 2011. gada 19. oktobrī tiek atklāta izsole. Tātad no nolikuma apstiprināšanas līdz izsoles atklāšanai ir tieši 17 darba dienas vai kopā 23 dienas, kas ir ievērojami īss laiks, lai spētu informēt potenciālos interesentus par izsoli un ļautu tiem pienācīgi novērtēt nekustamo īpašumu un sagatavoties izsolei.
Objekta izsoles sākumcena ir noteikta 1 329 000 latu, kas nebūt nav tik maza summa, lai tā vienkārši katram potenciālam pircējam būtu ātri pieejama. Izsoles būtību par aizdomīgu padara arī publiskotā informāciju par pašu izsoli jeb precīzāk - tās neesamība. Publiskā informācija, ko bija iespējams atrast, ir nevis sludinājums, bet raksts Dienas biznesā 2011. gada 11.oktobrī, kas ir tieši 8 dienas pirms izsoles. Te nu ir saprotams, ka to investoru skaits, kuri būtu gatavi 8 darbu dienu laikā noreaģēt, izvērtēt un sagatavot nepieciešamos līdzekļus nekustamā īpašuma izsolē, ir krietni mazs:
http://www.db.lv/ipasums/nekustamais-ipasums/lattelecom-izpardod-centra-ipasumus-246295
Protams, ka neliela informācija par izsoles tuvošanos ir pašā Lattelecom mājas lapā, taču tā ir niecīga un prasmīgi paslēpta:
http://www.lattelecom.lv/Lattelecom_grupa/nekustamie_ipasumi/pardod_izsole/
Vēl arī informācija ir pieejama Latvijas Avīzes 08.10.2011 publikācijā, taču arī šī informācija ir formāla un tikai 11 dienas pirms izsoles:
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=329847:qlattelecomq-prdos-etras-kas-rgas-centr&Itemid=105
Izsoles nolikuma punkts 4.6., šķiet, pievienots, lai atbiedētu vēl nedaudzos atlikušos pretendentus, - tas nosaka, ka, ja stundas laikā no izsoles sākuma kāds no dalībniekiem nav ieradies, tad viņš tiek uzskatīts par nepiedalījušos un viņa iemaksātā drošības nauda 132 900 LVL apmērā netiek atmaksāta. Tas nozīmē, ja nu kāda force majeure gadījumā nākas kavēt vai neizdodas ierasties uz izsoli, tiek zaudēta ļoti ievērojama naudas summa.
Izvērtējot nolikuma būtību un to, kā izsole tiek izsludināta, šķiet, ka kāds ir ļoti ieinteresēts, lai izsolē nepiedalās pēc iespējas plašāks konkurentu loks un lai nekustamais īpašums nonāk kāda iepriekš noskatīta pretendenta īpašumā.
Tamdēļ rodas jautājums - kurš vai kuri bija tie, kas konkursa nolikumu apstiprināja, un kurš ir tas laimīgais, kuram nekustamais īpašums jau ir noskatīts?
Seko mums 
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
Saistībā ar jaunās valdības kreisi liberālo kursu vērtību jautājumos, par prioritāti demogrāfiskās krīzes, ekonomiskās stagnācijas, kā arī militāra un hibrīdkara apdraudējuma apstākļos steidzami izvirzot “partnerības” likumprojektu pieņemšanu, paužam savu nostāju.
Mēs, Nacionālā savienība “Taisnīgums”, paziņojam, ka esam pievienojušies iniciatīvai par tautas nobalsošanu, lai atlaistu 14. Saeimu.