Kā krīzē klājas vienkāršajai tautai, un cik taisnīgi mūsu valdības aparāts palīdz cilvēkiem pārvarēt krīzi
Pietiek lasītājs28.04.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Dīkstāves pabalstus atsaka nodokļu nemaksātājiem? Prēmijas maksā visiem par papildu darbu Covid 19 krīzes laikā? Skolotāji – miljonāri? Pēdējā laika notikumi saistībā ar Covid 19 krīzi brīžiem rada patiesu izbrīnu. Tā vien šķiet, ka tie, kas strādā valdībā un tās aparātā, dzīvo kādā citā realitātē un vispār neko nezina par to, kā dzīvo reālie cilvēki.
Nu jau pārliecinoši ir nostiprinājies viedoklis, ka dīkstāves pabalstus nesaņem nodokļu nemaksātāji un pelēkajā ekonomikā strādājošie. Tomēr mana pieredze liecina par ko citu. Dīkstāves pabalstam pieteicās par laimi tikai divi no manas plašās ģimenes. Abiem atteica.
Vai tiešām nemaksāja nodokļus? Viens no viņiem ir saimnieciskās darbības veicējs ar vienu darbinieku, kurš strādāja mikronodokļu režīmā un ne reizi nekavējot samaksāja visu, kas pēc likuma ir jāmaksā. Tomēr dīkstāves pabalsts – i ka ta nekā.
Kādēļ tā? Izrādās, viņš nav pašnodarbinātais un nav arī valdes loceklis. Līdz ar to – saimnieciskās darbības veicējam, kurš nodarbina arī vienu darbinieku, nekāds atbalsts nepienākas, lai gan ienākumi martā un aprīlī ir apaļa nulle. Pirms tam nodokļos maksāti ne tikai simti, bet pat tūkstoši.
Otrs ir vienīgais darbinieks SIA, kas strādā pilnā nodokļu režīmā un arī ir samaksājis pilnīgi visus nodokļus, kas saskaņā ar likumu ir jāmaksā. Valdes loceklis, ņemot vērā, ka firma ir pašā darbības sākumā, atalgojumu nesaņem. Algu saņem tikai vienīgais darbinieks, kura bruto alga mēnesī ir 600 eiro, no kuras tiek nomaksāts gan iedzīvotāju ienākumu nodoklis, gan valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas.
Taču arī šim cilvēkam dīkstāves pabalsts nepienākas, lai gan firmas ienākumi martā un aprīlī ir apaļa nulles. Iemesls – firma mēnesī nav nodokļos samaksājusi 200 eiro. Tas nekas, ka no 600 eiro algas tik daudz nodokļos pēc likuma nav jāmaksā.
Pirmais no viņiem steidzami atlaida savu darbinieku, lai vismaz maijā varētu kvalificēties uz pašnodarbinātā statusu. Varbūt tad viņš kvalificēsies dīkstāves pabalstam. Vismaz viņš pats. Štrunts par darbinieku! Otrs kategoriski nolēma, ka turpmāk strādās ēnu ekonomikā un atlīdzību par savu darbu saņems aploksnē.
Otrs temats, kas mani izbrīna, ir dāsnās prēmijas valsts pārvaldē. Manā ģimenē diviem ir ievērojami, pat nenormāli palielinājies darba apjoms Covid 19 pandēmijas dēļ. Strādā 12-14 stundas dienā, augsta stresa apstākļos. Viens strādā valsts pārvaldē, bet otrs – privātā kompānijā.
Valsts pārvaldē strādājošais dancodams pārnāca mājās – būs prēmija 30% apmērā no algas. Super! Privātā firmā strādājošajam neviens pat nedomā maksāt prēmiju. Ir krīzes laiks, visiem jāsasparojas, ja gada beigās būs peļņa, tad arī maksās prēmijas, jo šobrīd nav zināms, vai superčaklā rosīšanās un strādāšana pārdabiskā režīmā arī dos cerēto efektu un pēc krīzes izdosies izķepuroties un atgriezties pie peļņas.
Vēl viens no manas plašās ģimenes ir skolotājs. Lai gan jau līdz šim jokojām, ka mājas darbus pilda tikai skolotāji, kuriem atgriešanās mājās pēc saspringtās dienas skolā nozīmē vēl pāris stundu gatavošanos nākamajai dienai, tagad ar pāris stundām nepietiek. Elektroniski izpildīto uzdevumu pārbaudīšana 270 skolēniem, pat, ja katram velta tikai piecas minūtes, prasa 22,5 stundas.
Piecu minūšu telefonsaruna ar aptuveni trešdaļu bērnu, kas uzdevumus nepilda, prasa gandrīz četras stundas. Vēl gandrīz tikpat jāvelta sarunai ar šo bērnu vecākiem. Un tad vēl tiešsaistes stundas, uzdevumu sagatavošana deviņām klasēm (4.a klase vienkārši jau paguvusi mācīties trīs tematus uz priekšu, kamēr 4.b tik raiti ar vielas apgūšanu neiet, līdz ar to katrai klasei atbilstoši apgūtajam arī jāgatavo uzdevumi).
Tā kā no ilgstošās skatīšanās datora ekrānā jau sāk sāpēt acis, atsūtītie mājasdarbi reizēm vienkārši jāizdrukā un jālasa papīra formātā. Vai kāds domā atlīdzināt par elektrību, papīru, drukas iekārtas tinti? Nu, mūsu izglītības ministre bija pārsteigta, ka skolotāji par savām superlielajām algām nav spējuši nopirkt jaunākās paaudzes datorus, kur nu viņai aizdomāties, ka visi mājmācības izdevumi tagad jāatrēķina no jau tā plānajām vakariņām.
Tādi ir mani novērojumi par to, kā krīzē klājas vienkāršajai tautai un cik taisnīgi mūsu valdības aparāts palīdz cilvēkiem pārvarēt krīzi.
Seko mums 
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
Vara Latvijā 2025.gadā bruks kopā. Iekšējā politiskā krīze un šķelšanās. Jaunas vēlēšanas, izmaiņas valsts pārvaldē. Visdrīzāk prezidents pieņems lēmumu atlaist Saeimu!
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
