Kā „nepareizos” sabradāt ar Patiesības ministrijas tanku kāpurķēdēm. Vai Latvijā darbojas Patiesības ministrijas brigādes? Jā
PIETIEK28.11.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šis Otto Ozola raksts pirmoreiz tika publicēts 2013. gada janvārī. Kopš tā laika pagājuši gandrīz divpadsmit gadi, pats autors par „nepareiziem” uzskatiem ir „izkancelēts” no lielākajiem Latvijas „plašstraumes” medijiem, un pašlaik katrs pats var pārliecināties – bija vai nebija viņam taisnība.
Demokrātiskās valstīs sabiedrības sargsuņu lomu uzņemas žurnālisti. Viņu uzdevums ir modri raudzīties, lai tautas priekšstāvji - parlamenta deputāti, kuriem sabiedrība ir uzticējusi varu pārvaldīt valsti, neizmanto to negodīgi un ļauni. Tas nav nejauši, ka žurnālistus salīdzina ar suņiem, kuri izsenis tiek uzskatīti par cēliem dzīvniekiem. Sabiedrība gaida, ka žurnālisti pildīs savu lomu cēli un godīgi. Viņiem ir skaļi jārej un jābrīdina sabiedrība, ja pamana politiķu negodīgu rīcību. Tomēr reizēm žurnālistu - sargsuņu vietu cenšas ieņemt nejauki darboņi, kuru uzvedību var salīdzināt ar šakāļu nejauko dabu. Diemžēl tā gadās arī Latvijā. Reizēm ir pat sajūta, ka Latvijā sākusi darboties bēdīgi slavenā Patiesības ministrija no Džordža Orvela baisā un pravietiskā romāna «1984».
Kontrolētajos medijos sistēma gandrīz kā mafijā
Nesen skaļi uzliesmojot un tikpat ātri izčākstot diskusijai par brīvu un neatkarīgu presi, kaut kur otrajā plānā pazuda definīcijas par to, kā skaidri identificēt angažētus un negodīgus medijus. Speciālisti šīs pazīmes labi pazīst un spēj ātri identificēt negodīgus medijus pat bez tiešiem pierādījumiem. Gandrīz neiespējami tiešā veidā pierādīt, ka medijs kalpo kādam politiskam spēkam, nevis godīgi pilda savu pamatuzdevumu - stāstīt lasītājiem patiesību. Reti kāds avīzes patiesais īpašnieks zvana žurnālistiem un dod skaidras pavēles. Pat ja viņi to dara, tad tikai galvenajiem redaktoriem, nereti īstā mafijas stilā, caur starpniekiem. Tās var nebūt pat tiešas pavēles, bet gan tikai smalki «iepakoti» mājieni. Atbildīgie redaktori lieliski saprot šos mājienu un lieliski apzinās, kas notiks, ja viņi tos ignorēs. Patiesībā nekas briesmīgs nenotiks, nebūs nekādas mafijas cienīgas izrēķināšanās. Viņi vienkārši pēc kāda laika, pēc kādas formālas kļūdas vai neveiksmes būs spiesti pamest savu puslīdz labi apmaksāto darbu. Ir žurnālisti, kuriem tas nav pieņemami, bet vienmēr atradīsies kāds cits, kuram privātā un ģimenes labklājība ir svarīgāka par profesionālās ētikas standartiem.
Mūsdienās angažēti mediji vairs nedarbojas ar brutālām, mafiozu politiķu kontrolētu šakāļu metodēm. Aizvien retāk redzama nežēlīga politisko pretinieku saplosīšana, mērķtiecīgi bombardējot lasītājus ar meliem, patiesu un puspatiesu faktu žults kokteiļiem, indīgiem komentāriem, kuri tiek saukti par «patiesām» ziņām. Daži zema līmeņa «mediji» tā vēl mēdz rīkoties, bet viņu īpašnieki aizvien vairāk saprot, ka tas paliek neefektīvi un pārāk dārgi. Lasītāji kļūst gudrāki, un uz tik lētiem āķiem uzķeras aizvien mazāk lētticīgo. Mūsdienās angažēti, negodīgi mediji aizvien biežāk izvēlas starptautiskās teroristu grupas «Al-Qaeda» metodes. Tikai viņi nenodarbojas ar brutālu teroru, bet gan smalki met bumbas sabiedrības apziņā ar pārdomātiem un precīziem uzbrukumiem. Šādi «objektīvie» mediji ikdienā uzvedas un rīkojas ārēji korekti. Tie formāli ievēro kaut kādus žurnālistikas standartus. Redakcijas vadība reti vai vispār nesatiekas ar patiesajiem īpašniekiem. Lielākā daļa redakcijas žurnālistu ir informēti par formālajiem īpašniekiem, bet par patiesajiem varbūt tikai nojauš. Tomēr visi - no redakcijas līdz pat ierindas žurnālistiem ir atlasīti tā, lai pēc pārliecības atbilstu «Lielā Brāļa» izpratnei par «patiesību». Ja kāds neatbilst «vienīgajam un pareizajam» formātam, no viņa klusi un mierīgi atbrīvojas. Iemeslus var atrast vienmēr.
Kā darbojas «Lielā Brāļa» apkalpojošais personāls?
Šādi selektēta redakcija pat bez skaidrām norādēm kalpo «Lielā Brāļa» vajadzībām un vēlmēm. Ikdienā tas nozīmē, ka «labie» politiķi tiek retāk un maigāk kritizēti. Neviens nevar pārmest «medijam», ka viņi vienus tikai slavē un otrus tikai peļ. Kritikas un atzinības devas tiek uzmanīgi un formāli objektīvi «dozētas». Tiek lietotas dažādas «augsto ētikas standartu» mērauklas. Kas vienas partijas politiķiem tiek uzskatīts par kliedzošu pārkāpumu, noziegumu pret demokrātiju un bezatbildību pret vēlētājiem, tas «pareizās» partijas pārstāvim tiek norakstīts kā atsevišķa «kļūda», ko vērtēt vēlētājam nākamajās vēlēšanās pēc gada, diviem. Pat ja «pareizā kursa» partija jau sākusi smakot pēc korupcijas un meliem. Vajadzības gadījumā tiek atrasti, pārbaudīti «eksperti» un «politologi». Latvijā ir daudz labu un patiešām korektu politikas zinātāju. Bet noteiktos brīžos «medija» redakcija spēj piemeklēt tādus, par kuriem jau iepriekš zināms, ko viņš teiks. Speciālisti labi pazīst «politologus», kuri gandrīz vienmēr attaisnos kādas noteiktas partijas pārstāvjus, lai ko viņi būtu sadarījuši. Pat ja šāda politiķu rīcība liktu nosirmot jebkuras puslīdz sapratīgas demokrātijas zinātājam. Bet «pareizi» piemeklēts «politologs» spēs noslīcināt auditorijas modrību svešvārdu un ļoti smalku terminu mudžeklī.
Katrā šādā kontrolētā redakcijā, gluži kā «Al-Qaeda», ir savi «guļošie» aģenti. Ikdienā viņi mierīgi strādā, bet vajadzīgajos brīžos pēc «Lielā Brāļa» pavēles vai pat mājiena ir gatavi saplosīt neatkarīgi domājošos. Viņi to dara nežēlīgi, izmantojot visnetīrākās un smalkākās «melnā PR» metodes. Lasītāji tiek pārsteigti ar pēkšņu, bet ļoti precīzi izplānotu uzbrukumu. Visbiežāk tie ir «žurnālisti», kuri savā uzvedībā baisi līdzinās Orvela aprakstītās Patiesības ministrijas darboņiem. Viņi dzelžaini paštaisnā pārliecībā deklarē savu uzticību visaugstākajiem, vispareizākajiem ētikas, augstās morāles standartiem. Viņi sevi dēvē par visgodīgākajiem, caurspīdīgākajiem un uzticamākajiem pareizās lietas aizstāvjiem. Viņu acīs deg tāda pārliecības dzirkstele, ka nav šaubu - šie morāles pravieši ir svētāki par pašu Romas pāvestu. Brīžos, kad viņi pamana kādu, kurš neatbilst viņu «pareizības» izpratnei, vai tiek apdraudēts kāds viņu biedrs, tiek organizēts nikns uzbrukums. Patiesības ministrija palaiž savus «smadzeņu skalošanas» tankus, zem kuru kāpurķēdēm tiek malti «nepareizie».
Linča tiesā apsūdzētais nav jāuzklausa
Mūsdienās arī Latvijā šī shēma izskatās šādi - vispirms sociālajos tīklos tiek uzkurināta masu histērija. Tiek aktīvi mesti naidīgi ziņojumi, kuros ieprogrammēti noteikti oponentu diskreditējoši «atslēgvārdi». No viena avota parādās nevis viens, divi vai pat trīs kritiski paziņojumi, bet gan desmit, divdesmit un pat vairāk. Tiek uzkurināts pūlis, drīz vien tam pieslēdzas arī citi Patiesības ministrijas darboņi. Viņi lieliski zina, cik ļoti pūli uzbudina žults, asinis un kolektīvās atspārdīšanas akcijas. Drīz vien «medijā» parādās nikns, kritizējošs viedokļa raksts, ko ar sajūsmu uztver un izplata tālāk uzkurinātais pūlis. Ass viedokļa raksts kādā medijā nav nekas ārkārtējs vai īpašs. Tā dara daudzi, un tur vēl nav problēmas ar ētiku. Bet tālāk notiekošais jau ir brutāla ņirgāšanās par tiem pašiem žurnālistu ētikas standartiem. Tas pats «medijs» mierīgi publicē ziņas ar klaji komentējošu virsrakstu, kas ir rupjš pārkāpums. Patiesības ministrijas darboņi to lieliski zina, bet, cīnoties «par lietu», tādas nianses ignorē.
Nākamais solis ir tikpat cinisks. Viņi sagatavo «pētniecisku» materiālu, kurā tiek apkopoti viedokļi par «sabradājamo» objektu. Lieki teikt, ka ekspertu viedokļi pēc pārbaudītas shēmas ir savākti iepriekšparedzami kritiski. Līdzsvarojoši vai pretēji viedokļi tiek atmesti kā nederīgi. Lai «darbs» būtu izdarīts līdz galam, pašu uzbrukuma mērķi nemaz neuzklausa. Viņam vārds tiek liegts. Lai sabiedrība tiktu smalki maldināta, viedoklis tiek brutāli pārkopēts no cita medija. Tā, lai vismaz radītu iespaidu, ka otra puse formāli ir uzklausīta. Medijam, kurš kalpo Patiesības ministrijai, smalkas ētisko standartu nianses nav jāievēro. Linča tiesā apsūdzētais nav jāuzklausa. Viņam jātop nospārdītam «pareizās» lietas un «Lielā Brāļa» patiesības monopola vārdā.
Tā ir tikai viena no daudzajām izsmalcinātajām «melnā PR» shēmām, ko Latvijā nereti izmanto, lai sabradātu nevēlamos, kuri uzdrošinājušies būt atšķirīgi un citādāki. Piesedzoties ar «augstu standartu» mediju ētiku, sabradāt var ikvienu. Ja neesi no «Lielā Brāļa» izredzēto pulciņa, tad - esi gatavs atvairīt Patiesības ministrijas brigādes uzbrukumus. Atliek tikai minēt, kas ir šo «mediju» akcionāri - cilvēki, kuri uzticējuši savu naudu vārda brīvības ideāliem vai noteiktas, galēji paštaisnas ideoloģijas ruporam. Diemžēl jāatzīst, ka Latvijā Patiesības ministrija bija un joprojām ir.
Seko mums 
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
Vara Latvijā 2025.gadā bruks kopā. Iekšējā politiskā krīze un šķelšanās. Jaunas vēlēšanas, izmaiņas valsts pārvaldē. Visdrīzāk prezidents pieņems lēmumu atlaist Saeimu!
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
