Iesaki rakstu: 
Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieka Valerija Zalužnija pēdējais raksts laikrakstā “The Economist”, kā jau tas bija sagaidāms, izraisīja zināmu ažiotāžu. Tīmeklis ir pilns ar slavas dziesmām no sērijas “ģenerāļa ģeniālās atklāsmes satricināja pasauli”. Patiesībā jau neko jaunu nepateica - konstatēja faktu, ka karš Ukrainā ir pieņēmis pozicionālu raksturu. Jaunums bija tas, vismaz man, ka kara ieilgšana ir izdevīga Krievijai un bīstama Ukrainai.
Ņemot vērā to, kāds informācijas apjoms ir ģenerāļa rīcība un kāds manā, tad apšaubīt šo man nav pamata. Raksta autors uzskaita virkni pasākumu, kas, viņaprāt, ir nepieciešami, lai situāciju mainītu, tai skaitā tiek pieminēta tehnoloģiskā izrāviena nozīme un ar to saistītās inovācijas kara vešanas metodēs. Arī es to biju pieminējis savā 05.09.2023 Pietiek publicētajā rakstā. Pilns raksta teksts atrodams šeit - https://pietiek.com/raksti/moderna_kara_strategija_un_taktika_3dala (cerams, ka šoreiz dažādi pi..ļu sūkātāji nemēģinās mani vainot plaģiātismā).
Kaujas roboti ar mākslīgo intelektu un citi tehnoloģiski verķi ir kruta, tomēr jārēķinās ar to, kas ir pieejams šodien vai būs pieejams tuvāko mēnešu laikā. Starp visiem uzskaitītajiem pasākumiem ģenerāļa rakstā nav pieminēts galvenais - ar kādiem taktiskiem paņēmieniem veikt šo pāreju no pozicionāla kara uz manevrējošu.
Šeit būtu jāizšķir divi jēdzieni - manevrējošā aizsardzība un uzbrukums ar manevru. Manevrējoša jeb aktīvā aizsardzība tiek pielietota gadījumā, ja nav pietiekamu resursu pozīciju noturēšanai un tā paredz plānveidīgu atkāpšanos, kombinējot to ar pretuzbrukumiem, radot pretiniekam pēc iespējas lielākus zaudējumus. Vēl ir tāds jēdziens kā mobilā aizsardzība (mobile defence), kas ir aizsardzības un uzbrukuma kombinācija - tiek veikta plānveidīga atkāpšanās, ievilinot pretinieku slazdā ar sekojošu tā operatīvo vai pilnīgu aplenkšanu un iznīcināšanu.
Un tagad par uzbrukumu ar sekojošu manevru. Klasisks piemērs tam ir vāciešu radītā Blitzkrieg teorija, ka tika pielietota WWII laikā - pretinieka aizsardzība tiek pārrauta visā dziļumā ar lielām bruņutehnikas vienībām (tanku grupa - vidēji 1000 dažādu modeļu tanku + 4 mehanizēto kājnieku divīzijas), ar izeju operatīvā telpā un sekojošu darbību pēc apstākļiem – pretinieka spēku aplenkšana un iznīcināšana, loģistikas ķēžu pārraušana, komandcentru iznīcināšana, un viss tas ciešā sadarbībā ar aviāciju. Kāpēc šīs taktikas automātiska pārnešana konkrētajos apstākļos Ukrainā nedos vēlamo rezultātu, es pamatoju 05.09.2023 publicētajā rakstā.
Šajā pat rakstā minēju vēl vienu variantu, kā alternatīvu neaprakstot to sīkāk, pieņemot, ka ukraiņi to var pielietot. Izlasot Zalužnija rakstu, radās iespaids, ka ukraiņu ģenerālštābā par šo jautājumu īstas skaidrības nav, tāpēc šoreiz sīkāk. Ir runa par jau pieminēto mobile defence, tikai šoreiz ar gala uzdevumu - atšķirīgu no NATO reglamentos noteiktā, un proti - nevis iznīcināt pretinieku “katlā’’, bet gan ļaut tam atkāpties no operatīvā aplenkuma (daļējs aplenkums), ideālā variantā neorganizēti, kā tas bija Harkivas operācijas laikā, un uz pretinieka pleciem nokļūt tā aizsardzības pozīciju aizmugurē. Ir skaidrs, ka pretinieks atkāpsies pa jau atmīnētām ejām, ko pats būs veicis, gatavojot savu uzbrukumu. Arī pretinieka artilērijas darbība šajā gadījuma būs apgrūtināta, jobūs reāls risks uzbliezt pa savējiem, kaut gan varētu arī uzbliezt, bet tās jau ir nianses, ko var atrisināt ar HIMARS.
Plānojot šo variantu, jāņem vēra viens būtisks moments,- krieviem ir un būs mērķi, ko tie centīsies sasniegt par katru cenu, nerēķinoties ar zaudējumiem, un tie ir gadījumi, kur politiskie apsvērumi dominē par militārajiem. Piemērs tam – Avdiivka, un tas ir jāizmanto. Tāpēc atkārtošu vēlreiz to, ko biju rakstījis savā iepriekš šeit pieminētajā rakstā, - ja kāds apgalvo, ka stratēģiskais apmāns un pārsteiguma moments modernajā karā nestrādā, neticiet tam.
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
