Kā saikne ar Meroni grupējumu var maksāt “Apvienotajam sarakstam” vietu jaunajā valdībā
Imants Liepiņš31.08.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
No valdības veidošanas sarunām arvien vairāk paši sevi atstatošie “Apvienotā saraksta” politiķi nevis pilda savu vēlētāju uzstādījumu, bet gan “atstrādā” iepriekš vairākkārt dokumentētās saiknes ar atceltā “arestētās mantas glabātāja” Rūdolfa Meroni uzņēmumiem.
Līdz šim nekas netraucēja “Apvienotajam sarakstam” veidot koalīciju kopā ar “Jauno Vienotību” pēc Saeimas vēlēšanām, un arī pēc Krišjāņa Kariņa paziņojuma par demisiju sākumā šķita, ka “Apvienotais saraksts” turpinās strādāt — tika apspriesti dažādi varianti ar vai bez ZZS, Nacionālās Apvienības, “Progresīvajiem”. Tad vienā brīdī it kā tika saņemts tāds kā neredzams pātagas cirtiens no kaut kurienes, un debates par jaunās valdības sastāvu mirklī kļuva fantasmagoriskas.
“Ko mēs darīsim ar Aivaru Lembergu” — to kā jaunās valdības koalīcijas svarīgāko jautājumu partiju diskusijā “Delfi TV” izvirzīja pārstāvis no “Apvienotā saraksta”, kurā ietilpstošajām partijām ir saskatāma ilggadēja finansiālā saikne ar Rūdolfu Meroni, kas jau pirms trim gadiem atstādināts no “arestētās mantas glabāšanas”.
Saeimas deputāts Igors Rajevs, pazīstams arī kā agrākais “Kremļa kursants” padomju armijā, aizvadītajā piektdienā “Delfi TV” atklāja — “Apvienotais saraksts” prātojot par speciālu “uzraugošu konsultatīvu veidojumu”.
Latvijas vēsturē šis ir pirmais gadījums, kad piedāvā veidot “uzraugošu konsultatīvu veidojumu” vienas konkrētas fiziskās personas “uzraudzīšanai”, pie kam to piedāvā veidot attiecīgie politiskie konkurenti, kuriem partijas vēsturē saskatāmas finansiālas saiknes ar “uzraugāmā” cilvēka tiešo pretinieku.
Premjera amata kandidāte Evika Siliņa uz šādiem “piedāvājumiem” līdz šim saprātīgi klusējusi, neuzskatot tos par apspriešanas vērtiem.
Partiju apvienība pati sevi atbīda no sarunu galda — kāpēc?
Redzot, ka uz šādu priekšlikumu arī citas partijas atbild ar izbrīna pilnu klusēšanu, “Apvienotais saraksts” pats sāka šaubīties un paņēma vairāku dienu pauzi no valdības veidošanas sarunām, savukārt tagad reaģē arvien neloģiskāk. Piemēram, ceturtdien E. Siliņa uz sarunu turpinājumu bija aicinājusi gan ZZS un “Progresīvos”, gan “Apvienoto sarakstu”, savukārt pēdējā Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Edgars Tavars atbildējis, ka uz sarunām… nedosies, bet turpināšot “neformālas sarunas par valdības veidošanu”. (Tulkojumā no politiķu valodas uz vēlētāju valodu — noturēs sanāksmes “pa kaktiem”, kamēr pārējās partijas šovasar koalīcijas veidošanas procesu uztur īpaši redzamu, publisku, vēlētājiem uzskatāmu.)
Vienlaikus I. Rajevs vai kāds cits viņa pārstāvētā saraksta politiķis nelika priekšā veidot identisku uzraugošu veidojumu Rūdolfa Meroni ietekmes uzraudzīšanai. Jau vairākkārt rakstīts, ka no attiecīgajiem pienākumiem apgabaltiesas atceltais “arestētās mantas glabātājs” sev uzticētos uzņēmumus iztukšojis un apgrūtinājis ar ķīlām, ko likums īsti neļauj, turklāt ilgstoši atsakās atdot tos glabāšanā valstij, kā paredz tiesas lēmums.
No malas nav redzams, vai visi “Apvienotā saraksta” dalībnieki vispār zina tālāk aprakstītos faktus par to, kā atsevišķiem saraksta biedriem, pie kam tikai vienā no no trim “Apvienotajā sarakstā” ietilpstošajām partijām, piemīt publiski zināmas, jau iepriekš dokumentētas finansiālās saiknes ar R. Meroni kontrolētajām struktūrām.
Iespējams, ka visi “Apvienotā saraksta” dalībnieki nav aizdomājušies, ka neadekvātās darbības, kas attālina sarakstu no dalības jaunajā koalīcijā, tajā skaitā tīšuprātīga nedošanās uz E. Siliņas publiski izziņotajām koalīcijas sarunām — tas viss ir vērsts uz konkrētu iznākumu: ja sarunu rezultātā neizdodas panākt tikai dažām atsevišķām personām vēlamo rezultātu attiecībā uz A. Lembergu, tad otrs vēlamais variants ir vispār izjaukt “Apvienotā saraksta” iespējas strādāt Ministru kabinetā, lai tā vietā no Saeimas opozīcijas varētu turpināt klaigāt par “ZZS ietekmi”. Tas būtu noderīgi R. Meroni kontrolētajiem uzņēmumiem (lai valsts tā arī nesaņemtos izpildīt tiesas lēmumu tos beidzot pārņemt no R. Meroni un atņemt tam “sili”), taču ne pašam “Apvienotajam sarakstam” vai tā elektorātam.
Kandidāts saņēmis naudu no “Kālija Parka”
“Apvienotajā sarakstā” viena no sastāvošajām partijām ir Latvijas Reģionu Apvienība, kas pagājušogad Saeimas vēlēšanās Kurzemē ar piekto numuru pieteica Aivi Landmani, kurš kā darbavietu norādīja SIA “Ventspils Port Services”. Aivis Landmanis kopā ar brāli Ivaru ilgus gadus bija Ventspils domes deputāti, vienlaikus būdami nodarbināti Rūdolfa Meroni kontrolētos uzņēmumos, kas turpina atrasties R. Meroni kontrolē par spīti faktam, ka R. Meroni jau 2020. gada augustā tiesa atcēla no “arestētās mantas glabātāja” posteņa. Piemēram, 2019. gadā abi brāļi bija nopelnījuši attiecīgi 66 tūkstošus un gandrīz 52 tūkstošus eiro no R. Meroni tieši vai pastarpināti kontrolētajām struktūrām, kamēr alga domē tolaik abiem bija teju 10 reizes mazāka — attiecīgi 5142 un 5279 eiro.
Sākot no 2013. gada, A. Landmanis algā no R. Meroni kontrolētās AS “Kālija Parks” saņēmis 36 tūkstošus latu, bet vēl 47,9 tūkstošus togad saņēmis no AS “Ventbunkers” ar atzīmi “u.c. ienākumi”. Nākamajā gadā “Kālija Parka” maksātā alga pārvērtusies 51 tūkstotī eiro, 2015. gadā tā bijusi vairs “tikai” 40 tūkstoši eiro, toties 10 tūkstošu algu sākusi maksāt SIA “Ventspils Port Services”. Kopš nākamā gada A. Landmaņa alga šajā firmā atgriezusies ierastajā 51 tūkstoša līmenī, tādai paliekot visus turpmākos gadus līdz pat A. Landmaņa zaudējumam pēdējās pašvaldību vēlēšanās un izkrišanas no Ventspils domes līdz ar brāli Ivaru.
Kā rāda partiju finansēšanas datubāze KNAB mājaslapā, A. Landmanis gadu gaitā partijām iemaksājis vairākkārt. Ziedojis arī brālis — kopā viņi ziedojuši vismaz 22 tūkstošus eiro.
Skaitļi vienlaikus parāda, kādi ir bijuši A. Landmaņa profesionālās darbības rezultāti. Laikā, kad viņš strādāja “Kālija Parkā” par “komercdarbības konsultantu”, kālija terminālā kravu apjoms kritās gadu no gada, kamēr A. Landmanis no tā saņēma apaļus 3000 latus mēnesī. Tikmēr darbinieku skaits “Kālija Parkā” samazinājās no 145 strādājošajiem līdz 10 (!) nodarbinātajiem.
Brīdī, kad pārkrautais kālija apjoms terminālā nokritās līdz sliktākajam rādītājam vēsturē — 120 tūkstošiem tonnu visa 2014. gada garumā, A. Landmanis beidzot no “komercdarbības konsultanta” posteņa tika atbrīvots. Un notika brīnums: nākamajā gadā, kolīdz A. Landmanis bija beidzis sniegt “Kālija Parkam” savas “konsultācijas komercdarbībā”, kravu apjoms trīskāršojās līdz 380 tūkstošiem tonnu! (Protams, arī tāds skaitlis ir ļoti tālu no “Kālija Parka” projektētās 7,5 miljonu tonnu pārkraušanas jaudas gadā.)
Pat šobrīd lietotais apvienības nosaukums “Apvienotais saraksts” nāk no Ventspils vietējās politikas: tur sarunvalodā un medijos šādā vārdā uz katrām pašvaldību vēlēšanām (vismaz kopš 2009. gada) tiek dēvēti saraksti, kuros kandidē daudzi R. Meroni kontrolē esošu uzņēmumu darbinieki un kurus ar milzu finansēm atbalsta attiecīgās kompānijas. Pašvaldību vēlēšanu likums neļauj domes vēlēšanās pieteikt tieši šādu apvienības nosaukumu (tur apvienību nosaukumiem, kas pretendē uz katru pašvaldību, lai nejauktu vēlētājiem galvas, obligāti jāsastāv tikai no to veidojošo partiju oficiālajiem nosaukumiem, tāpēc startēja saraksts zem vārda “Jaunā VIENOTĪBA, Politiskā partija Latvijas Reģionu Apvienība”), taču terminu “Apvienotais saraksts” nekas nekavē lietot Saeimas vēlēšanās.
Apmaksāti viltus tēriņi partijnieka firmām
Jāpiezīmē, ka A. Landmaņa naudas saņemšana no R. Meroni kontrolē esošiem uzņēmumiem nav vienīgā dokumentētā saikne starp “Apvienotā saraksta” dalībnieci LRA un R. Meroni interesēm. Labi zināmas norādes jau iepriekš sniedza A. Pūpola dokumentālā filma “Ietekmētājs”. Tajā A. Pūpols dokumentēja saiknes starp tobrīd vēl neatcelto “arestētās mantas glabātāju” un politiķiem, iznākumā nonākot pie secinājuma, ka R. Meroni ir atzīstams par oligarhu — piepildās visas klasiskās pazīmes: kontrole pār milzu biznesiem, ietekme uz medijiem un slepena “vajadzīgo” politiķu finansēšana.
Ansis Pūpols filmā vispirms atgādina, ka publiski jau plaši tikuši apspriesti R. Meroni kontrolēto uzņēmumu maksājumi uz firmiņām, kuru īpašnieki ir politiķi, un tad turpina: “Nu mums kļuvis zināms par vēl plašāku ietekmēšanu: [Šveices] advokāts maksājis arī Latvijas Reģionu Apvienības vadītāja Daiņa Liepiņa firmām […]. Nauda gājusi arī uz aizdomīgām SIA, kuru valdēs atrodami Krievijas pilsoņi, kuri nekad nav rādījušies Latvijā,” ziņoja filmas autors.
Formālais maksājumu pamats — it kā reklāmas pakalpojumu pirkšana “Ventbunkera” vārdā, izvietojot reklāmu Draugiem.lv un TVNetā. Valsts ieņēmumu dienests noskaidrojis, ka tur “Ventbunkera” reklāma parādījusies neesot. Filmā intervēts viens no bijušajiem “Ventbunkera” valdes locekļiem Edgars Ciniņš, kurš apstiprina, ka savulaik redzējis aizdomīgus maksājumus, un piebilst, ka viņš par tiem jau liecinājis KNAB.
Viens no visinteresantākajiem momentiem — konstatēti maksājumi no “Ventbunkera” uz Ozolnieku mazpilsētas ledus halli vismaz 37 tūkstošu eiro apmērā. Nauda skaitīta it kā par “Ventbunkera” reklāmas izvietošanu ledus hallē, taču — tāpat kā gadījumā ar interneta portālu reklāmu — nekāda “Ventbunkera” reklāma Ozolniekos parādījusies nav: “Kā liecina VID izmeklēšana, Liepiņš pat logo neizvietoja: saņēma naudu, un viss.”
D. Liepiņš divas reizes braucis pie R. Meroni. Pirmā tikšanās neesot bijusi veiksmīga: R. Meroni pie galda vienatnē strauji izdzēris veselu pudeli un “atlūzis”. Par otro nekas netiek paskaidrots.
Plašāks apskats par filmu “Ietekmētājs” līdz ar saiti uz A. Pūpola darbu:
https://www.pietiek.com/raksti/ansis_pupols_meroni_atzistams_par_oligarhu
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
