Kā un kāpēc politbanķieris Valdis Siksnis pasācis flirtēt ar „Saskaņu”
Pietiek lasītājs12.10.2017.
Komentāri (17)
Iesaki rakstu: 
Reprezentatīva izskata un labu manieru baņķieris Valdis Siksnis mērķtiecīgi kāpa pa karjeras kāpnēm kādreizējā Nordea bankā (tagad Luminor). No malas viss izskatījās pārliecinoši - draudzīgs un atvērts pret kolēģiem, šķietami godīgs un taisnīgs. Taču aizkulisēs baņķieris Siksnis cītīgi kalpoja Tautas partijas un tās galvenā vadoņa Andra Šķēles interesēm.
Tā kā Tautas partija vienu laiku kontrolēja lielu daļu Latvijas tautsaimniecības (sākot no pārtikas rūpniecības un beidzot ar nekustamiem īpašumiem), nebija grūti nomaskēt šīs partijas pārstāvju projektiem izsniegtus kredītus ar bankas interesēm. Kredītportfelis auga kā sēnes pēc lietus.
Turklāt visai bieži praksē tika izmantota neliela nianse, ka Nordea darbojās Latvijā nevis kā banka, bet kā citas dalībvalsts bankas filiāle. Tas ļāva daudz koncentrētāk finansēt tos projektus, kuru patiesie labuma guvēji bija tieši Tautas partijas darboņi. Taču šai darbībai pienāca gals. Iestājās nekustamo īpašumu krīze.
Jautāsiet - kāds tam sakars ar Tautas partiju? Sakars tāds, ka tanī pat laikā starp Šķēli un advokātu Jāni Lozi izcēlās konflikts. Rezultātā, Lozes daudzmiljonu latu kredītsaistības Nordea bankā (Tango projekts un ne tikai) cesijas kārtībā tika nodotas viņa kādreizējam „kompanjonam”, Tautas partijas vadonim Andrim Šķēlem.
Kādēļ? Jautājiet Siksnim. Bet tieši kopš šī darījuma Sikšņa karjera piedzīvoja lejupslīdi. Viņš tika nobīdīts kādā „reģionālā pozīcijā” un pēc pāris gadiem klusiņām atstāja Nordea banku. Atstāja, lai nodarbotos ar uzņēmējdarbību, kopā ar partneri izveidojot korporatīvo finanšu kompāniju Callidus.
Šīs kompānijas pirmie darba augļi bija „stratēģiskās plānošanas pakalpojumi” Lattelecom un bēdīgi slavenā Citadeles bankas pārdošana investoru konsorcijam Ripplewood. Kā atceramies, saskaņā ar parlamentārās izmeklēšanas komisijas slēdzienu braucienā uz Gruziju, ko organizēja Siksnis un kurā piedalījās gan Vienotības, gan ZZS pārstāvji, tika saskatītas „koruptīvas pazīmes”.
Tieši Valdis Siksnis bija tas, kurš pārstāvēja pircēja intereses Citadeles pārdošanas darījumā. Rezultātā Latvijas valsts saņēma 74 miljonus eiro, nevis 115 vai pat 125 miljonus, ko solīja citi potenciālie pircēji.
Nedaudz vēlāk, 2016. gadā Siksnis legalizēja savas attiecības ar Vienotību, oficiāli iestājoties partijā. Kuluāros viņš pat tika minēts kā iespējamais ekonomikas ministrs. Taču jaunā politiskā piederība Sikšņa biznesam nesniedza ievērojamu pienesumu. Tādēļ Siksnis ir pasācis flirtēt ar Saskaņu.
Pašvaldību vēlēšanas jau ir notikušas, bet Saeimas vēlēšanas gaidāmas drīz. Abas izrādes izmaksā dārgi, tādēļ darba augļi nelika sevi ilgi gaidīt. Šogad Sikšņa pārstāvētais Callidus palīdzēja Rīgas satiksmei piesaistīt divus aizņēmumus. Vienu 100 miljonu eiro apmērā, otru pat 135 miljonu eiro vērtu. Neslikts darījums pašvaldības uzņēmuma mērogā.
Zinot Sikšņa kunga iepriekšējo pieredzi, nav liels pārsteigums, ka viņa „privātais bizness” balstās uz tādiem valstij vai pašvaldībai piederošiem (vai piederējušiem) uzņēmumiem kā Lattelecom, Citadeles banka un Rīgas satiksme. Tomēr gribās pajautāt, vai tiešām Siksnim vienalga kādas politiskās intereses apkalpot un vai šī nauda pēc tam netiks izmantota pret Latvijas valsts interesēm.
Foto no la.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.