Iesaki rakstu: 
Katru gadu vairāk cilvēku iet bojā no zibens spērieniem, bišu un lapseņu dzēlieniem, suņu kodieniem, noslīkšanas vannā, zirgu spērieniem vai govju uzbrukumiem nekā no lāču uzbrukumiem. Tomēr joprojām cilvēki nebaidās no bitēm, zirgiem un iešanas vannā. Kāpēc tā? Tāpēc, ka mednieki bļauj nevis par bitēm un vannām, bet gan par vilkiem, lūšiem un lāčiem.
Šoreiz tiks apskatīts trešais pret lielajiem plēsējiem vērstais raksts, kuru mēneša laikā uzcepusi apdauzītā medību funkcionāre Linda Dombrovska.
http://www.la.lv/eiropa-jau-40-000-lielo-pleseju/
Saplosītā Eiropa
Normāli cilvēki jau sen ir ievērojuši, ka medniekiem ir grūtības uzrakstīt pat vienu teikumu, lai kaut ko nesamelotu.
Dombrovska acīmredzot līdz pat šai baltai dieniņai neko nav dzirdējusi par to, ka Latvijā ir aptuveni
http://laukos.la.lv/sak-mainities-darijumu-struktura/
Kopumā Eiropas Savienībā ir novērojamas šādas ilgtermiņa izmaiņas: kopš 1961. gada lauku iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 17%, bet sējumu platības par 19% (1950-2010). Aplēses rāda, ka 2030. gadā neapstrādātas lauksaimniecības zemes veidos 170 000 km2. Citiem vārdiem sakot, šīs platības savā ziņā pārņems Māte Daba.
Tāpat medību ideologi nezina, ka gan pārnadži, gan vilki mierīgi atrod barību arī cilvēku pārveidotā ainavā. Un ka lielie plēsēji atšķirībā no pārnadžiem ir pašregulējošas sugas un ekosistēmas atslēgsugas.
https://onlinelibrary.wiley.com/doi/abs/10.1111/oik.01977
Tik daudz par to, kā Eiropā "samazinoties" dzīves telpa lielajiem plēsējiem.
Runājot par lielo plēsēju skaitu, dati ir šādi:
17 000 lāču uz 485 400 km2 (22 valstīs), un pamatkodolu veido trīs valstis - Rumānija, Zviedrija un Somija - kurās dzīvo 11 100 lāču (jeb 65% no kopskaita);
9 000 lūšu uz 813 000 km2 (23 valstīs), un pamatkodolu veido trīs valstis - Rumānija, Zviedrija un Somija, kurās dzīvo 5 500 lūšu (jeb 61% no kopskaita);
12 000 vilku uz 800 000 km2 (28 valstīs);
1 300 tiņu uz 250 000 km2 (visi dzīvo Zviedrijā, Somijā un Norvēģijā).
Tātad pusi no šiem 40 000 plēsējiem veido lāči un tiņi, kuriem Latvijā mūsu dienās vēl nav dzimis neviens mazulis.
Lūši arī Latvijā nerada galvassāpes lopkopjiem, bet par Eiropas vilkiem un aitām jau tika izrunāts pirmajā rakstā.
http://pietiek.com/raksti/kad_aita_partop_par_medibu_ideologi_un_otradi
Salīdzinājumam Eiropas Savienībā ir 336.16 miljoni govju, cūku, aitu un kazu, no kurām 23.7 miljoni (jeb 7.0%) atrodas Rumānijā, Zviedrijā un Somijā.
Rumānijas aitu skaits (9.88 miljoni) pēdējo desmit gadu laikā ir palielinājies par 17%, bet kazu skaits (1.48 miljoni) - par 71%.
Kā Rumānijas, Zviedrijas un Somijas lāči un lūši apdraud 312 miljonus mājlopu, Latvijas medību funkcionāri nespēj izskaidrot.
Lai gan Briseles platforma notika nevis jūnija sākumā, kā to apgalvo Linda D., bet gan maija beigās, tas bija pietiekams iegansts lai Dombrovska uzliktu veco plati un mēģinātu radīt paniku, biedējot cilvēkus ar Rumānijas lāčiem.
Skaidrības labad jāatgādina, ka lāčus Rumānijā audzēja un nobaroja diktatora Čaušesku izklaidei, kurš bija maniakāls mednieks. Pavisam 25 diktatūras gados Čaušesku nošāva 400 lāčus, bet vienā dienā - 1983. gada 15. oktobrī pamanījās nošaut 24 nobarotus lāčus.
Tāpat svarīgi uzsvērt, ka 76% Rumānijas iedzīvotāju uzskata, ka lācis ir viņu nacionālais simbols, nevis izpriecas objekts bagātiem ārzemju trofeju medniekiem, kas par labi nobarota lāča nošaušanu gatavi samaksāt 15 - 20 000 dolāru.
Interesanti, ka Dombrovskai nav ne mazākās nojausmas, ka Igaunijā dzīvo 700 lāču un vienīgie incidenti ir notikuši medībās un ka nevienu cilvēku lāči kaimiņzemē nav nogalinājuši. Līdzīgi ir arī Slovākijā, kur dzīvo ~ 1 000 lāču. Vienīgi kvalificēts psihiatrs varētu izskaidrot šo dīvaino Dombrovskas apsēstību ar Rumānijas lāčiem, kas īsā laika sprīdī viņai lika sacerēt divus pilnīgi tendenciozus rakstus.
Latvijas idille
Lai gan mūsu dienās vēl nav dokumentēts neviens gadījums, kad lācenei Latvijā būtu piedzimuši lācēni, tas netraucē medību ideologiem jau tagad pieprasīt apšaut lāčus. Kas, protams, nav pārsteidzoši, zinot, kā asiņainā minoritāte, kas sevi dēvē par 'medniekiem', izturas pret citām aizsargājamajām sugām - vilkiem un lūšiem.
Katru gadu vilki tiek apšauti 50%-60% apmērā no populācijas jeb tiek apšauta puse no katras vilku ģimenes. Savukārt lūšus apšauj 30% apmērā no populācijas, un pēdējos trijos gados killeri nevar pat izpildīt sākotnējo kvotu, un dažu gadu laikā lūšu skaits ir nokrities no 900 līdz 500 ar tikko piedzimušiem mazuļiem vasarā. Pēc medību sezonas palikuši dzīvi ir apmēram 300 lūšu jeb viena ceturtā daļa no vides ietilpības, kas ir 1200 lūši ziemā.
Latvijas medību politikas neatņemama sastāvdaļa ir apšaut ienākošos Lietuvas vilkus un Igaunijas lūšus. Šādu aizsargājamu sugu masveida apšaušanu medību funkcionāri dēvē par 'cieņpilnu līdzāspastāvēšanu'. Ko lai teic - par Latvijas mednieku nozīmīgas daļas stulbumu vēl lielāks ir tikai viņu melīgums un liekulība.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.