Kad ērti ir tikai novada vadībai, ne iedzīvotājiem
Jānis Leja, Carnikavas novada domes deputāts26.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar jūsmīgiem tekstiem un skaistām fotogrāfijām sociālajos tīklos Carnikavas novada vadība šonedēļ paziņoja par jaunā bērnudārza – PII “Piejūra” nodošanu ekspluatācijā. Te varēšot uzņemt 210 bērnus no visa jaunā novada – Carnikavas un Ādažiem. Bērnudārzu rindu novadā vairs nebūs. Tā saka vēl esošā novada vadība. Bet vai “jaunais, ērtais, modernais” objekts ir ērts arī esošā Carnikavas novada iedzīvotājiem vai tomēr tikai vadībai, kas jau kaļ plānus darbam “jaunajā novadā”?
Pa kreisi un vēlreiz pa kreisi
Jaunais PII “Piejūra” atrodas Carnikavas novada Siguļos – ciemā, kas atrodas starp Saulkrastu šoseju un jūru, “aiz Gaujas”. Iepriekš te bija Siguļu internātpamatskola, kura jau kādu laiku slēgta. Pašvaldība nevēlējās piedalīties internātskolas uzturēšanā, un šādas iestādes novadā vairs nav. Tika pieņemts lēmums skolas vietā izveidot bērnudārzu. Sākotnējās remonta izmaksas lēsa līdz 1,5 miljoniem eiro, kas beigās pieauga gandrīz trīskārt, pārsniedzot 4 miljonus eiro.
Tiem, kas smalki nepārzina Carnikavas novada teritoriju, paskaidrošu – Siguļu ciems atrodas novada tālākajā galā, ja raugās no Rīgas puses. Lai tajā nokļūtu, braucot pa Saulkrastu šoseju, ir jāveic kreisais pagrieziens. Mēs zinām, cik noslogota ir šī šoseja darba dienu rītos un vakaros. Tagad klāt vēl nāks desmitiem auto, kas vedīs bērnus uz bērnudārzu. Papildus tam būs arī bērnudārza personāla auto plūsma, jo, ticiet vai ne, bet normāla, regulāra sabiedriskā transporta te nav. Ja dzīvo Carnikavā un vēlies nokļūt Siguļos uz darbu, pērc auto.
Papildus tam – lai izbrauktu no Carnikavas uz jau minēto šoseju, arī jāveic kreisais pagrieziens ļoti bīstamā krustojumā, kur regulāri notiek avārijas. Kad nu laimīgi esi ticis uz šosejas, burtiski pēc dažiem simtiem metru, uzreiz aiz Gaujas tilta atkal stājies šosejas vidū un mēģini veikt kreiso pagriezienu. Zināms, ka šo krustojumu plānots pārveidot, kreiso pagriezienu tajā likvidējot. Tātad, lai aizvestu bērnus no Carnikavas uz Siguļiem, iedzīvotājiem būs jāveic vairāku kilometru garš apkārtceļš gar Ādažiem.
Ja strādā Rīgā (un būsim godīgi – lielākā daļa Carnikavas iedzīvotāju strādā Rīgā), tad ik rītu un vakaru jārēķinās ar vismaz stundu vai pusotru garu papildu “izklaidēšanos” automašīnā, papildu auto plūsmu gan uz šosejas, gan pašā Carnikavā, piesārņotāku gaisu ar izplūdes gāzēm un kaitējumu vietējiem iedzīvotājiem. Man gribētos teikt, ka ar bērnudārza izveidi Siguļos esam aizgājuši “tiktāl pa kreisi”, ka diez vai spēsim normāli atnākt atpakaļ.
Novads zaudēs nodokļu maksātājus un līdz ar to arī ienākumus
Carnikavā tāpat kā Ādažos bērnudārza rindas “kustība” ir saprotama tikai tiem, kas šo rindu “uztur”, proti – novada Izglītības nodaļas vadībai. Visiem pārējiem – vecākiem, deputātiem, ikvienam no malas – nekad nav bijis skaidrs, pēc kādiem kritērijiem bērns saņem vai nesaņem vietu Carnikavā esošajā bērnudārzā “Riekstiņš”. Man zināms pat gadījums, kad bērns vecuma grupā līdz 3 gadiem bija pirmais rindā, bet uzaicinājumu uz bērnudārzu tā arī nesaņēma. Kāpēc? Jo grupiņā uzņēma 13 vai 14 bērnus un tie, kas iekļuva šajā grupiņā, bija atzīmēti ar neskaitāmiem “prioritārajiem kritērijiem”. Kurš no kritērijiem ir galvenais vai svarīgāks par citu, – neviens nezina, vari tikai zīlēt.
Situācijā, kad uz rindu bērnudārzā gaida vairāki desmiti bērnu, jauna bērnudārza izveidošana, protams ir apsveicama. Tikai, kā jau minēju, – tas izvietots lielākajai daļai carnikaviešu neērtā vietā, radot papildus apgrūtinājumu. Pirms dažiem gadiem bija piedāvājums iegādāties zemi Kalngalē bērnudārza būvniecībai, bet domes vadošie to noraidīja, turpinot uzstāt uz Siguļu internātpamatskolas pārveidošanu PII vajadzībām.
Jā, var piekrist, ka uz Siguļiem būs ērti nokļūt jaunā novada iedzīvotājiem no Ādažiem, kur arī ir problēmas ar bērnudārzu pieejamību. Bet cik godīgi ir iztērēt Carnikavas iedzīvotāju nodokļos samaksāto naudu, lai sarūpēto pakalpojumu turpmāk izmantotu tie, kas objekta finansēšanā nav piedalījušies? Varbūt tā ir “paklanīšanās” jaunā, apvienotā novada iedzīvotājiem ar vēlmi piesaistīt sev vēlētājus?
Esmu pārliecināts, ka daļa carnikaviešu bērnus uz Siguļiem nevedīs tieši tādēļ, ka tas ir tālu un neērti. Ko viņi darīs? Deklarēsies Rīgā un vedīs bērnus uz turieni. Bet novads zaudēs finanses, jo samazināsies ieņēmumi no nodokļiem. Jāsaka, par laimi valdošā pozīcija apdomājās un nevirzīja izskatīšanai ideju, kura paredzēja izslēgt no rindas un nepiešķirt līdzfinansējumu auklei vai privātajam bērnudārzam tiem iedzīvotājiem, kuri atteiksies no vietas PII “Piejūra”. Jā, arī tāda ideja izskanēja, lai piespiestu “iemīlēt” jauno bērnudārzu.
Nobeigumā vien gribu piebilst – man prieks, ka Carnikavā ir jauns bērnudārzs, pirmsskolas izglītības iestāžu izveidošana noteikti ir atbalstāma, bet konkrētā situācija man atgādina tādu padomju laika “padarīšanu”, sak’- mēs taču ceļu uzbūvējām, nu un kas, ka tas nekur neved, toties ir jauns un smuks. Kāpēc jums tas nepatīk? Ak, pa to nekur nevar aizbraukt? Toties piecgades plāns izpildīts.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.