Iesaki rakstu: 
Latvijas ārpolitika nespēj atbrīvoties no valdošo politiķu mānijas izkalpoties citu valstu vajadzībām vai kaprīzēm – mūsu pašu nacionālās intereses atstumjot malā vai vispār tām tīši kaitējot.
Tagad viņiem arī Ukraina ir kļuvusi par «lielo brāli», un tas tika visai pasaulei uzrādīts, mūsu valsts delegācijai bezdomīgā padevībā pametot Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas sesiju.
Kad atklājas, ka šīs organizācijas dalībvalstu vairākums vairs nevēlas turpināt Krievijas neefektīvo «sodīšanu», valdības koalīcija Saeimā 8. jūlijā rīko verbālu «pērienu» pašai Eiropas Padomei. Iespējams, līdzīgi Igaunijas EKRE, arī kādi latvju «veselīga nacionālkonservatīvisma» sludinātāji sāks pieprasīt, lai mūsu valsts vispār no tās izstājas.
Tikai kāds labums no tādām izdarībām būs Latvijai, tās tautai? Ciniski izsakoties, nav jūtams, ka mūsu uzņēmējiem un investoriem Kijevā tagad laipni vērsies vaļā visas durvis un visi medus podi. Ja tiešām tā būtu, LDDK un LTRK jau vestu savus ļaudis pateicības manifestācijā, noklājot Brīvības bulvāra 36.nama (jebšu valdības joprojām sagrābtās Tiesu pils) kāpnes ar rožu klēpjiem.
Turklāt, ja mums tas tik ļoti rūp, vai šāds demaršs tiešām kaut kā palīdzēs Ukrainai un tās tautai? Vai tas palīdzēs «miera balodim» Volodimiram Zelenskim beidzot tikt nost no «kara vanaga» Petro Porošenko bankrotējušās politikas sliedēm? Nē, tikai ātrāk noēdīs viņa reitingu. Tagad, liedzot EPPA novērotājiem ierasties uz 21.jūlija vēlēšanām, Ukraina jau pavisam apzināti «šauj sev kājā». Saeimai nu steigšus jāpieņem atbalstošu deklarāciju…
Vai tikai lielvalstu politiķi, vai tikai Donalds Tramps – pareizāk sakot, Vudro Vilsons, kura lozungu pārņēma tagadējais Baltā nama saimnieks – drīkst skaļi paziņot, ka dzimtene viņam ir pirmajā vietā? Protams, nav mūsu valdībai un diplomātiem vienmēr un visur skaļi jākliedz «Latvia first!». (Ne)paveiktais – valsts starptautiskais prestižs, ekonomikas augšupeja, tās pievilcība ārvalstu kapitālam, tautas optimisms un drošības sajūta – vienmēr runās skaļāk par skaistiem vārdiem. Ko mums mācīja skolā pat padomju gados? «Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim»!
Būtu es tiešām «piektā kolonna», tad vienkārši ģībtu aiz sajūsmas par notiekošo, sistu plaukstas kopā ar Maskavas baranku izsniedzējiem: davai, malači, tādā garā tikai turpiniet! Tad es velti nerakstītu visādus muļķīgus tekstus, kuri valdošajos politiķos droši vien tikai stiprinās pārliecību «spiest gāzi grīdā», vēl dziļāk konfrontējot Latviju ar autoritatīvu starptautisko organizāciju.
Tagad Eiropas Padomē mūsu valsts turpmāk būs ļoti «populāra un ietekmīga»... Nupat Cēsu un Liepājas svinībās tika cildināts arī britu ieguldījums Latvijas neatkarības izcīnīšanā. Londonas diplomātija vienmēr bija un ir labvēlīga pret mums un Baltijas valstīm kopumā. Kaut vai tādēļ vien mūsu EPPA delegācijai, pirms strēbt karstu, vajadzēja vispirms padomāt, kāpēc Apvienotās Karalistes tikpat sašutušie pārstāvji tomēr palika sēžam savos krēslos – neskatoties uz visu «Novičok» sāgu! Ja mums ārpolitikā ir obligāti nepieciešams «role model», kam sekot, tad būtu izvēlējušies vismaz viņus!
Eiropas Padome, pretēji mūsu «vanagu» prātus pārņēmušiem priekšstatiem, nav nekāda NATO vai pat ES filiāle, kurai padevīgi jāīsteno to nospraustās konfrontācijas politikas vadlīnijas. Tā ir šīs pasaules daļai, Eiropai, piederīgo valstu kopējo diskusiju, sadarbības un cilvēktiesību aizsardzības platforma. EP mērķis ir veicināt savu 47 dalībvalstu ekonomisko un sociālo progresu. Tai ir nepieciešams rēķināties ar reālijām, jo citādi organizācijas pastāvēšana vispār zaudē jēgu. Nekāds dialogs ar Krieviju (vai, tikai atgādināšu, Turciju), šīs valsts audzināšana eiropeiskos tikumos un sociālā progresā, tāpat arī – mūsu labējiem tik tīkamā – tās jebkāda sodīšana vienkārši nav iespējami, ja EP dalībvalsts ilgstoši atrodas aiz organizācijas durvīm.
Ukrainas un tās «vasaļu» sarīkotais skandāls EPPA liek atcerēties nepilnus divus gadus vecus notikumus – Latvijas ārpolitikas lielāko – nu, vismaz saredzamāko – izgāšanas Brīvības pieminekļa pakājē. Mūsu nacionālais simbols 2016.gada 23.augustā kļuva par dekorāciju neslēptam ASV Demokrātu partijas priekšvēlēšanu kampaņas pasākumam, ko nez kāpēc rīkoja Latvijas valdība. Tajā viceprezidenta amata kandidāts Džozefs Robinets Baidens tika pasniegts kā īsts Baltais Tēvs gan Amerikai, gan Latvijai, gan visai pārējai pasaulei. Daiņa Īvāna mazdēlam noteikti uz visu mūžu paliks atmiņā, kā iekarsušais vectēvs – ar Latvijas politiskās varas svētību, varbūt pat tās tīši sakūdīts – nolamāja tagadējo ASV prezidentu par nacistu.
Tas, ka Vašingtona nekad nav mūsu vadoņiem par toreizējo RībenTrampa šmuci atgādinājusi, nebūt nenozīmē, ka tā ir piedota vai pat aizmirsta. Te nu vairāk nekā vietā ir paruna, ka ziloņi neko neaizmirst. Ja Donaldam Trampam un ASV Republikāņu partijai vajadzēs, no šī «keisa» tūlīt par tiks notraukti putekļi. Tas, atšķirībā no versijām par Kremļa hakeriem, ir skaidri saredzams un pietiekami dokumentēts citas valsts mēģinājums savās savtīgās interesēs ietekmēt amerikāņu tautas politisko izvēli.
Baidos, ka būs vēl trakāk – Latvijas valdošie politiķi neko nemācīsies no kļūdām un pēc diviem gadiem atkal gribēs uzkāpt uz vecā grābekļa. Jo īpaši tad, ja par ASV demokrātu partijas prezidenta kandidātu tiešām kļūs Baidens. Viņš kādreiz rīkojās – un baltiešu vai ukraiņu līderi viņam to laipni ļāva – kā kareivīgs Austrumeiropas likteņlēmējs. Kijevā pat sēdēja valdības galda galā un izrīkoja ministrus, pašam ukraiņu premjeram padevīgi klusuciešot. Trampa hermētiskā un pragmatiskā prezidentūra mūsu «vanagos» rada pamestības sajūtu – ak, kā gribētos atkal tikt pie sava ierastā aizjūras vagara!
Baidos pat prognozēt, kas notiks tajā ļoti iespējamajā brīdī, kad ES izlems viegli revidēt savas attiecības ar Krieviju.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.