Kad nekaunībai un visatļautībai nav robežu: publikācija no KNAB „nogulētas” avīzes
PIETIEK04.06.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kaut gan Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB), novērojot piecu Ventspils priekšvēlēšanu avīzes numuru iznākšanu un izplatīšanu, sesto numuru ir izdevies „pamanīt”un konfiscēt, tas ir palaidis garām citu interesantu izdevumu – skandalozajam Jelgavas novada domes priekšsēdētājam Ziedonim Caunem veltītu avīzi „Sūtīsim viņu bekot”. Pietiek šodien pārpublicē interviju, kas publicēta šajā KNAB „nogulētajā” izdevumā, kurš jau izplatīts Jelgavas novadā, un uzskatāmi demonstrē – kādi savdabīgi ļaudis pašlaik atrodas pie varas reģionos.
Juris (vārds mainīts) ir cilvēks, kurš gadiem ilgi ir sekojis visai tai patvaļībai, nekaunībai, visatļautībai un nodokļu maksātāju līdzekļu šķiešanai, kas Jelgavas novada pašvaldībā Ziedoņa Caunes vadībā tiek saukts par darbu iedzīvotāju labā. Pašlaik viņš nepārprotami brīdina – kādreizējais pagastvecis, kura dzēruma ālēšanos aprakstīja pat „Vakara Ziņās”, kāro pēc vēl plašākām pilnvarām un vēl lielākām iespējām pēc 5. jūnija pašvaldību vēlēšanām. Cerēt, ka apetīte pazudīs vai kaut vai mazināsies, ir pilnīgi velti.
- Daudzi novada iedzīvotāji nemaz nezina, no kurienes tāds Ziedonis Caune vispār ir radies...
- Šī kunga ēra tādā plašākā nozīmē sākās 2009.gadā, tad, kad bija pirmā novadu reforma. Tad izveidojās Jelgavas novads no daudziem pagastiem, kur Caune bija Vircavas pagasta padomes priekšsēdētājs un arī bija amatā kādreizējā Jelgavas rajona padomē.
Vai tikai nebija tā, ka jaunajai varai pats pirmais lēmums bija, ka deputāti sev palielināja algas? Rezultātā Ziedonim Caunem tika noteikta vispār vislielākā zināmā alga jauno novadu vadītāju vidū. Tikai tad, kad tas nonāca atklātībā, kungs „sakautrējās” un formāli ierosināja to samazināt no 1950 līdz 1500 latiem.
Sakautrējās gan tikai uz brītiņu. Un tad jau viss tālāk aizgāja kā pa diedziņu. Auga buciņš, auga radziņi un arī vēders, ko gribējās piepildīt. Arī iegribas auga augumā, un bija vairāk līdzekļu, no kurām tās apmierināt.
- Biju biedrs, tagad kungs – bija kādreiz tāda grāmata. No malas, gadu gaitā lasot par visiem „brīnumiem”, kuros šis kungs iesaistīts, radies iespaids, ka viņam vara iesita pa galvu tā, ka viņš nolēma, ka var darīt visu, kas vien ienāk prātā, un ka viņam nevienam nav jāatskaitās un ne ar ko nav jārēķinās...
- Bija pašvaldības darbiniekiem pasākums, kas tika nosaukts par semināru mežā. Viss notika darba laikā, un pašvaldība teica, ka tas ir kolektīva saliedējošs pasākums. Bet izrādījās, ka tas bija nevis seminārs, bet gan medības darba laikā, kur novada domes darbinieki bija dzinējos un dzina meža zvērus.
Daudzās citās Latvijas vietās par šādiem jokiem āda būtu pār kārti bez kādiem jautājumiem. Bet mēs dzīvojam tādā čangalienā, ka resnais, nekaunīgais kungs tikai izņirgājās par tiem, kas prasīja atbildību, un dzīvoja tālāk, kā vēlas.
Nākamais ļoti izteiksmīgais moments, kas skaidri parādīja, ko Caunes kungs domā ne tikai par saviem vēlētājiem, bet arī par savu valsti un tās traģiskākajiem vēstures notikumiem, bija 14. jūnijs...
- Atkal medības?
- Nē, patiesībā vēl daudz trakāk. Ne krievam, ne tatāram neienāktu prātā tautas sēru dienā rīkot svinības, šaut gaisā salūtu vai kaut ko tamlīdzīgu.
Toties šī kunga biogrāfijā ir 14. jūnijs – tautas sēru un atceres diena, kad deputāti izdomāja Vilces pagasta Zaķu pļavā uztaisīt pikniku ar alkoholu - atkal oficiāli kā saliedēšanās pasākumu.
Bet vai tiešām tautas sēru diena ir īstais brīdis, kad sarīkot pikniku un līksmi pierambāties? Turklāt vēl to izdarīt par nodokļu maksātāju naudu – tātad arī par to cilvēku naudu, kuru tuvinieki 1941. gada 14. jūnijā tika izvesti uz Sibīriju un nekad neatgriezās?
Jebkurš cilvēks, kuram ir kaut kāda sirdsapziņa un godaprāts, par notikušo atvainotos, iespiestu asti kājstarpē un atgrieztos savā zemnieku saimniecībā, kur varētu pats uz sava rēķina dzert kaut 365 dienas gadā. Tikai ne Ziedonis Caune...
- Bet arī kāre uz medībām ar to taču nebeidzās. Bija vēl arī kaut kas par stirnām, kuras, kā beigās sanāca, gandrīz vai pašas sevi nošāva...
- Jā, tad bija gadījums ar tām nošautajām stirnām. Ar stirnām tiešām beigās sanāca tā, ka eksperti bezmaz vai apstiprināja, ka stirnas pašas ir nošāvušās, bet Caunes kungs, kuru sākumā pieķēra ar, tā teikt, gandrīz vai nolaistām biksēm, ir nevainīgs kā tāda desmitās klases skolniece.
To ekspertīzi toreiz veica Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē. Skaļi tas netika paziņots, bet toreiz bija ļoti nopietnas aizdomas, ka ekspertīzes veicējus vai atbildīgos par ekspertīzi ar mūsu resno, nekaunīgo kungu vieno piederība mednieku aprindām.
Vai tad nav zināms, ka mednieku cunfte ir savā starpā ļoti saistīta un plaši izplatīta? Un arī policijā ir daudz mednieku. Viņi ir klasesbiedri un vienaudži. Varbūt arī tādēļ lietas mūsu valstī bieži vien nenonāk līdz tiesas soliem...
Tā ka... jā, ļoti izskatījās pēc tā, ka viena vārna sarunāja ar citām vārnām, ka tās viņai acī neknābs, bet pēc tam gan jau roka roku nomazgās. Kungi izņirgājās gan par tiesiskumu, gan par nodokļu maksātājiem.
- Jājautā – pa kuru laiku vispār šis kungs strādā?
- Tas jau vēl nav viss. Ir bijis gadījums zemnieka laukos ar šaudīšanos. Un tad bija gadījums ar sniega mašīnas braukalēšanu pa laukiem. Tad bija tās aizšautās stirnas un medību platību dalīšana ar taisnošanos, vai tur ir vai nav līgumi par zvēru apšaušanu, lai neapskādētu zemnieku laukus. Bija arī tā laika telefona kvalitātē uzņemts video, kur Caune lamājas. Tādus gadījumus var saskaitīt un saskaitīt. Cilvēks, kura nekaunībai grūti atrast robežas. Es domāju – viņš pilnā nopietnībā uzskata, ka viņam ir atļauts pilnīgi viss.
- Ar ko tas varētu būt skaidrojams?
- Padomju laikā bija tādi tipiski kolhoza priekšsēdētāji. Tāds arī bija viens no Caunes darbiem viņa karjerā, un daudziem tāds kolhoza priekšsēdētājs joprojām šķiet gluži patīkams. Tautai gribas tādu valdīšanas stilu, kad pasaka, kas ir un kas nav pareizi. Ja kaut ko ne tā izdara, tad uzšauj ar plaukstu pa pēcpusi vai galvu.
Bet atšķirība ir tā, ka padomju laikā tādi caunes nevarēja darīt visu, kas viņiem ienāk prātā. Viņi klanījās partijas rajona komitejai, viņus ik pa laikam izsauca uz paklāja un uzšāva ne tikai ar plaukstu un ne tikai pa pēcpusi. Tolaik tādus caunes par katru neizdarību ņēma priekšā pēc pilnas programmas. Domāju, arī mūsu pašu Caune labi zina, kas tā tāda – vēzīša poza...
Tagad... tagad ir citi laiki. Tagad ir tā sauktā demokrātija. Un, kamēr vēlētāji skaidri nepasaka, ka viņiem nevajag vienu resnu, nekaunīgu veci, kurš reizē saņem algu un milzīgu pensiju un spļauj viņiem virsū no trešā stāva, tikmēr nekauņa var darīt visu, kas viņam ienāk prātā. Un to viņš arī dara. Tagad uz partkomu vairs neizsauc un priekšā neņem. Bet vietējā līmenī viņam viss ir iesmērēts un sakārtots, tur blakus ir tādi paši, un tad roka roku mazgā...
- Un tiešām neviens vēlētājs neaizrāda?
- Elejas pagastā laikam bija tāds gadījums, kad viens vīrietis norādīja uz viņa karjeras sāpīgākajiem punktiem, un tad bija tā, ka Caune ar savu automašīnu pārbrauca pāri viņa velosipēdam pie veikala. Jā, tieši tik vienkārši. Jo vietējam ķeizariņam šķiet, ka viņš drīkst pilnīgi visu, kas vien ienāk prātā. Un, ja prāts tobrīd ir aizmiglots...
- Atkal alkohols?
- Jā, droši vien var teikt, ka arī alkohols ir bijis klātesošs dažādās darba un ārpusdarba lietās. Bet nu domāju, ka tur pat nekādus pieņēmumus izteikt nevajag, viss ir daudz vienkāršāk. Parādiet jebkuram ģimenes ārstam kunga bildi, kas uzņemta pirmdienas dienā, un viņš jums skaidri un gaiši pateiks, kāda kungam kaite.
- Un tad kungs tiešām ne no kā nebaidās? Viss nopirkts, viss sakārtots, visas iestādes ēd no rokas?
- Nē, tik vienkārši, protams, nav. Es tagad runāšu tā ļoti vispārīgi, bet parasti ir tā – kad kaut ko gribas nozagt no pašvaldības sev par labu, tad tomēr nākas blēdīties, grozīties, domāt shēmas. Jo tā sajūta no padomju laikiem ir palikusi, ka jūt karstu elpu pakausī. Ir bailītes, ir...
Nu, piemēram, auto iepirkumi, kad ik pa dažiem gadiem domes vadībai tiek pirktas lepnas un dārgas apvidus automašīnas un kad, pēc manām domām, vispirms tiek uzrakstīta specifikācija, lai uzvarēt varētu konkrēti modeļi. Tādi, kādus kungam gribas. Protams, uz nodokļu maksātāju rēķina. Bet ir jāpablēdās, jāpiestrādā, lai dabūtu to, ko gribas...
Resnajam kungam patīk tādas apvidus automašīnas, kas drīzāk piestāvētu medniekiem, lai var ar piekabi vai puspiekabi vadāt nošautus zvērus. Oficiālais pamatojums, protams, ir tāds, ka novada ceļi ir tādi, ka vajag kārtīgu džipveidīgu mašīnu. Bet tas, ka ceļi tādi ir tāpēc, ka novada vadība naudu atvēl visam kam citam, - par to atkal cenšas nerunāt.
- Un tiešām nekaunīgi ieliek nolikumos konkrētu mašīnu? Un nebaidās ne no ministrijas, ne no Iepirkumu uzraudzības biroja?
- Mašīnām vienmēr ir bijusi prasīta noteikta krāsa un citi parametri, kas ļāvuši uzvarēt konkrētam piegādātājam un konkrētiem modeļiem. Kungam tādas mašīnas vienmēr ir patikušas.
Blēdim privātā mašīna ir tāda pati kā darba mašīna. Un vietējā sabiedrība, sekojot blēža gaitām arī ārpus darba laika, nevar pateikt, ar kādu mašīnu blēdis brauc pa tām meža takām savās vajadzībās.
- Bet kā tas viss iet cauri?
- Ir viņam arī juridisko pakalpojumu līgums, kas rada lielus izdevumus pašvaldībai. Vēsturiski bija divi pašvaldības algoti juristi. Pēc tam uztaisīja ārpakalpojumu konkursu, bet šajā konkursā varēja uzvarēt tikai šie paši divi juristi, kuri bija tikko nodibinājuši savu firmu.
Viņi varēja piedāvāt lielāku cenu šajā konkursā un strādāt ne vairs par 1000 euro algu kā parastie darbinieki, bet jau katrs pelnīt pa 6000 eiro ar uzvarētu iepirkumu, kurā pretendēt varēja tikai viņi, jo citi nevarēja izpildīt viņu pašu uztaisītas prasības. Jautājums, protams, - vai tur daļā nav arī resnais blēdis?
Vēsturiski tā ir, ka šo divu juristu firma uzvar vienmēr un pārstāv Jelgavas novada domi juridiskajās lietās. Viņi ir arī spečuki problēmās ar medību lietām ārpus darba laika. Arī tur Cauni ir aizstāvējuši šie domes juristi. Var domāt par inerešu konflikta iespējām, bet tas nav pierādīts. Kāpēc nav pierādīts? Nez vai kāds šaubās – tāpēc, ka vārna vārnai...
- Un tā tas tikai turpinās un turpinās?
- Jā, turpinās un turpināsies tik ilgi, kamēr vēlētāji kungam to atļaus. Viņam pašam, kā redzams, viss ļoti labi patīk. Un kā ta nepatiks – alga pieaug, tagad vēl arī 1200 eiro pensija ik mēnesi klāt. Mašīnas, juristi, vara... ko vairāk tādam vajag.
Es gribētu teikt tā – cerēt, ka nekauņas paši no sevis izmainīsies, ir pilnīgi velti. Bet mēs tomēr dzīvojam demokrātiskā valstī, un 5. jūnija vēlēšanas ir tā diena, ka tādiem caunēm ir iespējams pateikt – nē, mums pietiek! Atgriezies, pensionār, savā saimniecībā un medībās braukā pats uz sava rēķina! Nevis uz mūsējā!
Seko mums 
No 2000. gada marta līdz 2022. gada maijam Slovēnijā ierosināja ~62 000 lietu par antikovida noteikumu pārkāpumiem, piemērojot naudas sodus vairāk nekā 5,7 miljonu eiro apmērā. Vēlāk Slovēnijas Konstitucionālā tiesa atzina pretkovida pasākumus par antikonstitucionāliem. Iepriekšējiem vadīkļiem šādas negantības maksāja varu.
Godātais Mārtiņa Kazāka kungs, vispirms vēlos uzsvērt, ka šī vēstule nav domāta kā kritika vai uzbrukums Jums personīgi, bet drīzāk kā aicinājums aktīvāk iesaistīties un risināt situāciju, kas skar gan Latvijas Bankas reputāciju, gan tās aizsargātās klientu intereses. 
Paldies Krievijas caram Pēterim I par Lielo Ziemeļu karu, kura laikā viņa karavīri izjāja Vidzemi un atstāja pēcnācējus, kuri izveidoja latviešu tautu.
Valdības nomaiņas ēnā bez pienācīgas uzmanības palikusi ziņa par liegumu no Krievijas iebraukt tur reģistrētām automašīnām. Labi, tas, ka vairs nevar iebraukt, varbūt varēja būt kā vienas dienas aktualitāte, taču tam komplektā ir vesela virkne neatbildētu jautājumu, ko nedrīkstam nolikt tālā plauktā apputēšanai.
Pirms nedēļas biedrība "Austošā Saule" pulcēja piketa dalībniekus pretī "Maskavas namam" Rīgā. Ar plakātiem, kas atgādināja par ukraiņu ciešanām un nepieciešamību atbrīvoties no Krievijas ietekmes, pretī Krievijas valsts simboliem. Piketa dalībniekiem nebija šaubu par to, ka vairāk nekā pusotru gadu pēc pilna apmēra kara sākuma Ukrainā un gadu pēc okupekļa nojaukšanas Pārdaugavā "Maskavas nama" atrašanās Rīgā ir spilgts simbols arvien neatrisinātajai cīņai par Latvijas ģeopolitisko kursu un mūsu pašu interesēm savā valstī.
Sortition. Tā senajās Atēnās sauca sistēmu, kurā tautas priekšstāvji, amatpersonas, augstākie ierēdņi, tiesneši tika izvēlēti lozējot. Tas, kuram izkrita kārts ieņemt kādu augstu amatu, tad deva zvērestu kalpot godīgi, tikai un vienīgi tautas interesēs, neņemt kukuļus utt. Šī senā demokrātijas metode nav pilnībā izzudusi līdz pat mūsu dienām, piemēram, tādās valstīs kā ASV, kur šādi tiek izvēlēti tiesu zvērinātie, kuri krimināllietās faktiski izlemj – vainīgs vai ne.
Pagājušajā piektdienā, 15. septembrī, Latvijas Republikas Saeimā sākās ārkārtas sēde. Tajā bija tikai viens izskatāms jautājums, proti: “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam.” Runa, protams, ir par aizejošās labklājības ministres Evikas Siliņas izveidoto valdību.
