Kad “princis uz baltā zirga” iejāj Latvijas politikā, līdz galam nonāk tikai zirgs
Pēteris Sproģis27.06.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šodien ir mana dzimšanas diena. Man paliek 45. Šis ir arī mans pārdomu un jautājumu laiks. Pirms neilga laika es pavēstīju, ka esmu gatavs doties politikā, iet šo ceļu, lai piepildītu sapni par labāku Latviju. Mans mērķis bija, ir un būs meklēt iespējamo izlīgumu sašķeltajā Latvijas sabiedrībā, lai varam veidot vienotu valsti, kurā visi cilvēki jūtas droši un neatstumti. Lai tas notiktu, mums jāiemācās piedot, jāiemācās cienīt vienam otra pieredzi un viedokli, nevis dzīvot ar absurdu pārliecību, ka “tikai es zinu visu un vislabāk”. Diemžēl tas mums joprojām nākas grūti.
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka valsts varai ir pa spēkam veidot labāku komunikāciju ar sabiedrību un iedrošināt visus iedzīvotājus šeit, kā arī tos, kas aizbraukuši, ticēt un kopā veidot labāku Latvijas nākotni. Ir nepieciešams nospraust kopējus mērķus un tos īstenot, papildinot vienam otru, nevis savstarpēji cīnoties. Diemžēl bieži vien karojam nevis pret sliktām idejām, bet uzbrūkam tieši labajām - lai tik kāds politiskā piedāvājuma pelēcībā neizskatītos “spožāks” par citiem.
Es joprojām esmu un būšu pārliecināts, ka pozitīvas izmaiņas ir iespējamas. Kaut arī daudz lēnāk nekā gribētos, tomēr tās tuvojas. Beigsim reiz gaidīt kārtējo jauno un ideālo partiju, kurā darbosies tieši tādi paši cilvēki kā ikviens no mums. Mums jau bijuši gana daudzi “prinči uz baltā zirga”, kuri plānojuši glābt Latviju. Taču tad, kad šāds “princis” iejāj politikā, līdz galam nonāk tikai zirgs. Lai pa kuras partijas durvīm kāds izvēlētos ieiet politikā, visas durvis ved uz vienu un to pašu “politisko baseinu”, kurā ir viens un tas pats “ūdens”, kurā veidojas Latvijas politika.
Negaidīsim ideālu laiku, partiju vai apstākļus, iesaistīsimies! Katrs ienesīsim izmaiņas Latvijas politikā un līdz ar to valsts dzīvē, likumos, kas, savukārt, mainīs mūsu pašu dzīvi. Visām partijām vajadzīgi jauni cilvēki, tikai ne visi to sapratuši. Vismaz piecelsimies, aiziesim uz vēlēšanām un paudīsim savu attieksmi tur.
Ir ticami nostāsti, ka 1990. gados kāda liela un pazīstama banka maksāja pie varas esošajiem politiķiem, lai tie uzturētu sliktas attiecības ar Krieviju. Pateicoties sliktajām attiecībām, ilgstoši netika pieņemts līgums par dubulto nodokļu uzlikšanas novēršanu. Tas ļāva attiecīgiem cilvēki ar šīs Latvijas bankas palīdzību legalizēt liela apjoma finanšu līdzekļus. Kopš tā laika tika mākslīgi saasināts un uzturēts konflikts, kuram mēs esam noticējuši: valoda un okupācija. Un mēs jau gadiem turpinām “uzkurināt” šo konfliktu.
Latviešu valodu neapdraud dažas krievu privātās augstskolas, kurās studijas notiek krievu valodā, bet gan lielais emigrējušo ģimeņu skaits, kurās bērni latviešu valodā var pateikt vairs tikai: “Paldies! Un sveiki!” Nav jau ne prasmes, ne pietiekami drosmes kaut ko darīt šajā jautājumā. Toties nevajag lielu izdomu, lai pirms vēlēšanām patēlotu patriotus, jau kuro reizi pacilājot valodas jautājumu.
Mēs turpinām uzdodot vienus un tos pašus jautājumus, uz kuriem ir gandrīz neiespējami atbildēt, neaizvainojot vienu un neaizskarot otru sabiedrības daļu. Mums ne tikai jāmeklē jaunas atbildes, bet arī jāsāk uzdot būtiski jauni jautājumi.
Vēlreiz uzsveru, ka mana pozīcija ir nemainīga – es esmu par Latvijas okupācijas atzīšanu un latviešu valodu kā vienīgo Latvijas valsts valodu.
Es neesmu iestājies partijā “Saskaņa” un nekad neesmu bijis nevienas politiskās partijas biedrs. Es pieņēmu “Saskaņas” piedāvājumu kļūt par šīs partijas Valsts prezidenta amata kandidātu. Esmu pateicīgs par man izrādīto uzticību un augstu to novērtēju.
Partija “Saskaņa” nav ideāla, bet tā ne tuvu nav mūsu valsts lielākā problēma. Tajā ir daudz cilvēku, kuri vēlas to pašu, ko katrs no mums, - dzīvot labākā Latvijā. Nebūsim kā greizsirdīgs vīrs, kurš sievas vēlēšanos uzturēt normālas attiecības ar kaimiņiem uzskata par laulības pārkāpšanu.
Es neesmu par virziena maiņu uz Austrumiem. Esmu par to, ka tiek meklēts dialogs ar visiem - Austrumiem, Rietumiem, Ziemeļiem un Dienvidiem. Bet kā gan tas iespējams politikā, ja liela daļa mūsu “patriotu” pat grupu “Prāta Vētru” dēvēja par nodevējiem - tikai tāpēc, ka viņi izvēlējās koncertēt arī Krievijā. Drīzāk Latvijas prezidentam būtu jāizsaka viņiem pateicība par to, ka puiši veido pievilcīgu Latvijas tēlu nereti citādi indoktrinētajā Krievijas sabiedrībā.
Šajā procesā vara nekad nav bijis mans pašmērķis. Mana vēlme ir un būs kalpot Latvijas tautai ar to pieredzi, zināšanām un spējām, kas man ir dotas.
Es redzu, ka valstī ir daudz akūtu problēmu, kuras prasa steidzamu risinājumu. Es gribēju iet ātri un darīt, ko varu. Tomēr, lai spētu iet tālu, man nepieciešams iet lēnām. Es zinu, ka pēc šī paziņojuma atkal izskanēs dažādi viedokļi. Visi zinās par mani visu - labāk nekā es pats. Savu izvēli esmu izdarījis pats, ejot pa savas sirds ceļu. Esmu pārliecināts, ka mans sarežģītais lēmums - iet tālāk un lēnāk - ir labākā dāvana, ko varu pasniegt sev un savai ģimenei savā dzimšanas dienā.
Pateicoties par man izrādīto cieņu, es nolieku savu Valsts prezidenta kandidāta nomināciju un atsaucu savu piedalīšanos vēlēšanās.
Paldies visiem par izrādīto atbalstu!
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
