Iesaki rakstu: 
Re, cik perfekti uzrakstīja Krišjānis Papiņš portālā Pietiek.com publicētajā rakstā Kādēļ Putins izvēlējās sagraut Krieviju*. Izskatās, ka Putinam nospļauties uz krievu tautu, ka tik to var izmantot savā labā, nostiprināt savu varu, nosargāt savas privātās astronomiskās bagātības. Raksts, var teikt, ir izcili trāpīgs, bet nekad nevar uzrakstīt tik labi, lai nevarētu papildināt, piebilst.
Autors atzīst, ka Putins ir “vienkāršs, žurkas trenkājošs huligāns” un ka Staļins bija “kā lielceļa laupītājs”, par ko retais var aizdomāties, ko tas viss nozīmē, vēl jo vairāk, ja tepat apskata arī Hitlera tēlu. Šo tipāžu veselības stāvoklim tiek paiets garām, viņu tēlam sabiedrībā netiek dots krimināltiesiskais novērtējums. Rakstā vienkāršoti tiek atzīts, ka Putins pakļauts padomju domāšanai kā bijušais šī režīma funkcionārs, čekists. Man liekas, ka autors šo apstākli pārspīlē, jo tas nāk no tautā valdošās vispārējās atziņas to piesaukt, kad vajag kādu nomelnot, kādam piekarināt birku. Hmm, jau 30 gadus velkas līdzi padomju domāšana, kad izaugusi jau jauna paaudze? Kļūda! Tad jājautā, kādai padomju domāšanai bija pakļauts Hitlers?
Un te taisnība NRA**, kur izklāstīti Putina un Hitlera izteikumu citāti par kara uzsākšanu pret kaimiņu valsti Ukrainu, kad Hitlers iebruka Polijā, bet Putins šodien karo Ukrainā. Tā ir sakritība, kā NRA izpēte salīdzina, ka abiem agresijas sākšanas attaisnošanai izteikumi ir līdzīgi? Nemaz ne. Tas pierāda, ka viņi ir no viena psiholoģiskā naratīva. Raksturīgi, ka abi ir ar līdzīgu sociālo izcelsmi, līdzīgu karjeras attīstību, izcēlušies no nabadzīgas sociālās vides, ar savu garā nabadzīgo domāšanu, ar savu lielummāniju kā pasakā kļūst par nevaldāmu impērijas valdnieku un pasaules iekarotāju!?
Lasām Papiņa rakstā, ka “Putins tautas masām patīk, jo viņš ir nevis PĀRGUDRS INTELIĢENTS (mans izcēlums), bet vienkāršs, žurkas trenkājošs huligāns no Ļeņingradas vārtrūmēm. Viņš mīl izteikties tieši, tautiski, vienkārši un saprotami, un tas silda sirdi…”- citāta beigas.
Vai nav perfekti teikts? Te ir vērts aizdomāties par Krievijas varenību, par tautas smacēšanu ar līdzekļu novirzīšanu bruņošanās drudzim, cenšoties iekarot, pakļaut pat kaimiņvalsti Ukrainu, tajā iznīcinot civiliedzīvotājus un sagraujot infrastruktūru – slimnīcas, skolas, bērnudārzus, dzīvojamās mājas utt. Nereti dzird stāstus, ka Putins neko sliktu nedara vai tml., izplata melus, nepārbaudītus faktus, arī apvaino savu valsti un tautas. Bet tādus faktus gan jau izmeklēs un noskaidros, ir vai nav tā taisnība, nejauksimies izmeklēšanā.
Nav šaubu, ka Putins ir tas pats Hitlera tipa tēls, kas drīzāk bija šizofrēniķis, ar šizofrēniski asu prātu, ar nevaldāmu enerģiju, ar iedomu par mākslinieka spējām un prasību uz viņa kā mākslinieka talanta atzīšanu, bet, kad no “talanta” atzīšanas tika atstumts, apvainojies uz visu pasauli, uzsāka savu ceļu uz atriebību, tirāniju?
Par šādām personībām parasti spriež, ka viņš ir “nekaunīgs”, huligāns, šāds un tāds, kā viņus raksturo arī K. Papiņš. Mēs neaizdomājamies, kas tā par kaiti, atkarību, slimību, ka tas varbūt ir sevišķas kategorijas šizofrēniķis, kura spējas, enerģiju un virzību uz karjeras kalngalu nav iespējams pārspēt, izprast un savlaicīgi apturēt. Viņiem, kā jau novērots tiesību praksē, ir milzīgas spējas domāšanā, bet tās nesakrīt ar loģisku domāšanu, nesakrīt ar lietu kārtību sabiedrībā, ar veselo saprātu.
Vai tāds pat nav Putins, kurš izlīdis no nabadzības, bērnībā, jaunībā aizvainots, bez naudas, bez dzīvokļa utt., kamēr iestājās VDK dienestā? Pavērojiet, kā Putins melo pat sarunā ar vairāku valstu prezidentiem, it kā visa pasaule neko neredz un nesaprot, tas ir, runā aplamības acīs skatīdamies. Gan pēdējā laikā no 6 metru attāluma. Viss tas liecina par psihiski nevesela prāta cilvēku. Bet, starp citu, nereti šādus tipāžus apzīmē kā nekaunīgus, negodprātīgus, ar lielummānijas pazīmēm, kā neaudzinātus, kā šofera dēlus vai citādi, kad patiesība meklējama veselības stāvoklī.
Lai raksturotu mūsu galveno varoni Putinu kā diktatoru, jāpiemin arī mūsu pašu atsevišķas personas, kaut ne ar tādu līmeni un apjomu, kas ļauj atpazīt diktatora tēlu rašanos.
Ne tikai aprakstītajos gadījumos, arī cituviet uz politiskās skatuves parādās attiecīgi tipāži, kuri sludina savu politisko talantu un maģiskas spējas pārvaldīt valsti, ka viņš tas gudrais un tml., kuru viens otrs sazīmē ar Hitleru, sauc par huligānu, par nekaunīgu un visādi citādi. Šādu personu sakarā sarunājos ar kādu tieslietu kolēģi, jautāju domas. Man saka, ka šis cilvēks ir nekaunīgs vai citādi nepareizs. Nekā, saku, šizofrēniķis. Piekrītošs klusums.
Lai parādītu šo cilvēku raksturus, pieminēšu arī citu piemēru galvenā varoņa tēlam. Tā Jelgavas rajonā viens no tādiem, kurš aizdomājies par savu “visgudrību”, tiesājās ar neatkarīgās Latvijas varas policiju, ar “reketu”, ar viņa biznesa iznīcinātājiem, ar VIDa kukuļņēmējiem. Visa šī cīņa bija pareiza, it kā pārmest nebūtu juridiski korekti, bet… savos prasījumos aizstāvējās bez advokāta, pats uzturēja savas prasības, pats gatavoja dokumentus. Tautā teiktu – “gudrs pēc suņa”. Prasības virzīja it kā pareizi, bet tiesas viņu neņēma par pilnu, jo laikam nemaksāja kukuļus, kas tolaik bija neatņemama tiesāšanās sastāvdaļa, tiesas strādāja pēc principa Tiesāšanās kā ķēķī un ne tikai tādēļ.
Turklāt Latvijā viņš laikam bija pirmais, kurš vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) bez advokāta, kaut nebija nevienu dienu studējis jurisprudenci. Sanāca tā, ka no viņa mācījās, ar viņu konsultējās pat juristi, kā iesniegt pieteikumu ECT, jo Latvijā šādas prakses nebija. Un tomēr šī cīnītāja pieteikumos, sūdzībās vējoja loģiskie pārrāvumi, neadekvāti, nepārbaudīti un nepierādīti iestāžu vai amatpersonu apvainojumi noziegumos pret viņu, dažviet lietojot arī apsaukāšanos, kas radīja šaubas par viņa psihisko veselību un viņa sūdzību pamatotību.
Teiktais papildus parāda, kāds ir šādu rakstos minēto diktatoru kategorijas cilvēku psihiskais stāvoklis, viņu apziņa par nepārspējamu talantu, par taisnību un prāta gudrību, kad viņi, nokļūst augstos amatos un turpina savu karjeru, par kuru uzvedību vai tās savdabīgumu brīnās, apspriež, bet netiek gudri, kas ir šis cilvēks, kas viņu mudina uz tādu rīcību, par ko sabiedrība neatrod atbildi.
Savā praksē sastapos ar ne vienu vien gadījumu, ka atsevišķas personas ilgus gadus vadīja iestādi, kaut bija konstatēta šizofrēniskas slimības pazīme.
Šeit teiktais ne tik, cik aiz naga melns, neattiecas uz K. Papiņa personību, bet gan uz viņa rakstā minētām personībām, tajā skaitā, lai labāk atpazītu vienīgi Hitlera un/vai Putina raksturojumu un to, kur un kā rodas šādi vadoņi, kas viņi varētu būt par “personībām”, vai viņi ir un paliek “šarlatāni” vai, kā jau kādreiz izteicos par mūsu laikiem, - neatkarīgi no amatiem, kaut jau kļuvuši par valsts prezidentiem, ir paliek savā domāšanā kā šofera dēli, savā domāšanā neaug.
Tas ir, cilvēki, kuri ir pārpratuši savas spējas un iztēlojušies sevi vai Dieva vietā un kuriem tiek atļauts gūt augstus valsts pārvaldes amatus, kaut var lēst, ka viņi ir bīstami, ko arī pierāda vēsturiskie fakti. Tikuši pie augstākās varas, viņi iet pasaulē kā vampīri.
Autors ļoti precīzi uztvēris diktatoru Staļina un Putina raksturu un motivāciju, kuru tie realizē savas aizvainotības atriebšanai. Tā varētu būt ne tikai šo vadoņu nelaime un posts, bet arī sabiedrības atbildība, kura savlaicīgi neatšifrē šādu cilvēku psiholoģisko stāvokli un ļauj nokļūt prezidentu, ķeizaru, caru amatā. Vai 1917. gada revolūcijas, 1930. – to gadu masveida genofonda iznīcināšana, 1939.-1949. gada laiku golodomori, Katiņas slaktiņš, vispār okupēto valstu amatpersonu slepkavošana, iznīcināšana, tautas masveida izvešana uz Sibīriju – bija šī laika vadoņu prāta aptumsums, garīgais marasms tāpat kā tas, kas šodien notiek Ukrainā?
Bet K. Papiņa rakstā manā skatījumā ir arī pārpratums, piemēram, teiktais, ka “… pēc ŠĀDAS RECEPTES DZĪVOJA VISA MILZĪGĀ PADOMJU VALSTS (izcēlums mans)! Cilvēki domāja vienu, runāja otro, darīja trešo. PSRS bez meliem un krāpšanas nevarēja, tā bija boļševiku stratēģija, jo viņi bija noziedznieki — Staļins taču savu politisko karjeru sāka kā LIELCEĻA LAUPĪTĀJS (mans izcēlums – re, kur tas suns aprakts). Šantāža bija klasisks padomju sistēmas menedžmenta princips … “ - citāta beigas.
Šodien manā skatījumā padomju domāšana biežāk uzskatāma kā pārpratums. Pēc 30 un vairāk gadiem jau izveidojusies jauna paaudze, bet ne tikai tas. Jauni apstākļi rada jaunu domāšanu – nauda, vara, korupcija, mantrausība utt.
Savlaicīgi neizvērtējot šo diktatoru izcelsmes apstākļus, viņu psihisko stāvokli un sabiedrības attieksmi šo personu karjeras pašā sākumā, izskatās, ka ir kļūda, pārpratums viņiem piedēvēt “klasiskus padomju sistēmas menedžmenta domāšanas principus”, kas viņus it kā padarījusi par diktatoriem, varas uzurpatoriem.
Šādus secinājumus, viedokļus izsaka ne viens vien mūsu tagadnes rakstītājs un/vai runātājs, piemēro, atsaucas uz padomju domāšanu. Uzskatu, ka padomju domāšanas piesaukšana par 99, 9% ir nevietā un nepamatota, jo nevar pārcelt padomju domāšanu uz alkatību, totālu korupciju, varu un naudu, kas parauj līdzi jaunu domāšanu, pakļauj cilvēku psihi, prātu un cilvēkus padara par sociāli slimiem, neārstējamiem, ievelk mantkārības atkarībā, ko jau var atzīt par iegūtu psihisku slimību.
Tas apmēram tāpat, kā nevar pārcelt visu to labo kādā valstī uz citu valsti vai transportēt vienas valsts režīmu uz citu valsti, jo katrā vidē, katrā tautā sava domāšana, savi paradumi un simtiem iemeslu, kā dēļ padomju domāšana šiem “putiniem” un Co pazuda kā murgs, kad radās atkarība no pārbagātības un attiecīgi lielummānija, vara un nauda… kuras nekad nav par daudz, nosacīti tā kļūst kā par nepanesamu nastu, zem kuras paklūp un aiziet bojā tāpat kā no lielummānijas.
Te vietā būtu jāuzdod jautājums par Hitleru, kāda padomju domāšana bija viņa rīcības pamatā, kā tikai izcelsmes apstākļi, aizvainojums un neatkarīgi no tā ģenētiski mantots vai iegūts psihiskais stāvoklis.
Tā, varētu būt, ir arī atsevišķas tautas lielummānijas gadsimtu nelaime akli ticēt saviem cariem, pat viltus cariem Pugačoviem, ticēt diktatoram Staļinam, tagad Putinam. Nu, šeit šādu carēviču rīcības dēļ tiek pasaules acīs piesmieta sava, lai cik kuram ektsrēmam indivīdam tas nepatiktu, teikšu, ka ne pie kā nevainīgā Krievijas tauta, kura tiek pielīdzināta varmākas tēlam, kura it kā neko nesaprot, tiek nicināta, jo tajā parādās ievērojams daudzums ekstrēmistu, kuri atbalsta vadoņa kara noziegumus.
Nav šaubu, ka varas uzurpatora Putina režīms, lai gūtu tautas atbalstu, veic plašu propagandu, ka pie visām Krievijas nelaimēm vainojami Rietumi, kuri mūs neciena, apspiež, izolē vai tml. iestāsta, uzspiež tautai, ka tie ir “fašisti”, kuri jāpārmāca, un lieto šo jēdzienu, lai pašus uzurpatorus par tādiem nesauktu, lai attaisnotu savu noziedzīgo rīcību.
Vai tauta Krievijā vēl no Pugačova laikiem nav atmodusies, uz kurieni to ved šādi putini vai kā toreiz carēvičs Pugačovs, kurš iekaroja vai pusi Krievijas, kamēr viņu apturēja vācu izcelsmes ģenerālis Mikelsons? Un Ļeņins, Staļins? Protams, ja arī atmodusies, tā neko nevar padarīt, izmainīt un pat ar melu aptaujām tai pieraksta atbalstu agresoram.
Šie personāži krimināltiesiskajā praksē nav nepieskaitāmi, kaut slimi, bet kontrolējami, viņi apzinās savu vainu, bet apstāties kā pie azartspēlēm, kā no narkotikām, nespēj, ja viņus neapturēs tauta, viņa pietuvinātie.
Nav brīnums, ka šādiem tipāžiem – cariem, vadoņiem – pavelkas līdzi daļa, liela daļa nozombētās sabiedrības, ko sauc par tautu, kurai atņemta nauda, manta, cerība, informācija, ko pierāda ziņas, ka pasaules žandarmus hitlerus, staļinus, putinus atbalsta (?) liela savas tautas daļa. Man liekas, ka pareizs ir desmitais citāts no desmit, kas atrodami Googlē ***. Par pārējiem ir dažādas domas, lai vērtē katrs pats.
Ļaunākais tas, ka šādi personāži – prezidenti, karaļi – nepamatoti izraisa pasaules sabiedrības naidu un apvainojumu uz savu tautu, šeit uz krievu tautu, pret ko tiek radīts naids, neuzticība, ka jūs, krievi, tādi visi, ka nevienu krievu nevar cienīt, ka visi melo vai tml. Vai visi krievi pakļauti padomju domāšanai? Nu tā nav. Redzot un dzirdot, kas notiek Ukrainā, cik smagu vardarbību ukraiņiem nodara krievu armija, vai kādam var būt citāda attieksme pret krievu tautu, kaut agresiju atbalsta ne jau visa tauta? Arī krievi Latvijā savā vairākumā jau sapratuši, kas ir šis agresors Putins un ka viņa pavēles par agresiju Ukrainā ir liela nelaime un posts. Tauta kā tāda kopumā nekad nav viendabīga, nav nosodāma, bet gan tās ekstrēmā daļa, tās valsts režīms, ja tajā valda totalitārisms.
Un padomāsim, cik gadu desmitus vai pat simtus vajadzēs, lai atjaunotu uzticību krievu tautai ne tikai no ukraiņu puses, ka krievu tauta tāda nav, ne tikai ukraiņiem pret krieviem, bet lai pierādītu visai domājošai pasaulei, kuru Putins uzrunā ar izsmieklu, ņirgāšanos, ar meliem, ar šantāžu un draudiem, pat sarunās ar valstu vadītājiem nekaunīgi stāstot, izsakot viņiem savus murgojumus un pat acīmredzamus izdomājumus.
Nu šis diktators Putins vairs nav vērtējams kā normāls cilvēks, viņš nesaudzē ne ukraiņus, ne krievus, ne Krievijas valsti, nesaudzē savas valsts karavīrus un visas pasaules priekšā sevi tēlo kā briesmoni, no kura jābaidās un kuru ne pasaules sabiedrība, ne viņa pietuvināto loks, ne krievu sabiedrība kā tāda vairs nesaprot ****. Vai pasaules, Krievijas sabiedrība ļausies iznīcībai?
Gan jau Krievijas tautai pietiks gudrības apzināties, kas ir viņu Putins, bet tam ir vajadzīgs laiks, kad visu šo ļaunuma afēru apturēs un tā tomēr beigsies.
Piebilde. Par šo Hitlera tipa Putina neprātu, kurš Krieviju iegrūda šādā Ukrainas agresijā, jau ne reizi vien ir teikts, ka to var apturēt tikai viņa pietuvinātās aprindas, Krievijas tauta un aktīvs pasaules valstu atbalsts Ukrainai. Slava Ukrainas tautai!
* https://pietiek.com/raksti/kadel_putins_izvelejas_sagraut_krieviju/
*** https://banguerski-alex.livejournal.com/480915.html
**** https://pietiek.com/raksti/krieviju_ar_pratu_nesaprast/komentari
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.