Kādēļ Maizītim ir piekļuve valsts noslēpumam, ja viņš "dzer, līdz krīt" ar cilvēku, kas ir klaji nelojāls valstij?
Lainis Reiniks15.05.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kādā jaukā maija vakarpusē, pastaigājoties pa Ģertrūdes ielu centra virzienā, attāli pretim soļoja, kāds omulīgs vīrs melnā pavasara trencī, uzvalkā un ar brūnu ādas portfeli rokā. Jā, tas bija bijušais ģenerālprokurors un tagadējais SAB vadītājs Jānis Maizītis. Viņš mierīgi iesoļoja Ģertrūdes ielas 39. nama kāpņu telpā, taču pirms tam rūpīgi nopētīja, vai nav kāda aste ar kameru. Ar to arī viss mans netiešais novērojums beidzās, jo es turpināju soļot baznīcas virzienā.
Mani gan nelika mierā viens fakts, kas ir Ģertrūdes ielas 39 nams, jo atzīsiet, pašā centrā skaists atjaunots nams, rada vismaz pāris jautājumus. Uz to man palīdzēja atbildēt Google. Skaidrs ir viens, ka tur ir reģistrēts „n” skaits firmu un māja nepieder vietējiem, taču daudz rūpīgāku analīzi ir veicis autors rakstā par Maizīša „ofšordzīvokli”: „Maizītis nav „pamanījis”, ka viņam dzīvokli izīrējušās SIA mātesfirmas direktore medijos saistīta ar Meksikas narkokarteļa naudas atmazgāšanu”.
Attīstot fabulu tālāk, autors savulaik noskaidroja, ka Latvijā reģistrētā SIA „Dekoruss”, no kuras arī specdienesta vadītājs īrē savu mitekli, ir saistīta ar kādreizējo „Ogres komercbankas” īpašnieku Artūru Jeresjko, kuram, protams, ir atkal savas saiknes ar visādiem „fruktiem” Krievijā.
Sazvērestību teoriju piekritēji droši vien jau tagad visdziļākajā pārliecībā tic, ka Maizītim un viņa vadītajam Satversmes aizsardzības birojam (SAB) uzticēties var tikai plānprātiņi vai valsts nodevēji. Taču ir vērts atcerēties, ka SAB nav Maizītis un Maizītis gluži nav SAB.
Specdienesta vadītājs nāk no Cēsīm un savulaik absolvējis LVU Juridisko fakultāti. Tolaik, lai izsistos tautās ar jurista izglītību, tomēr bija jābūt „nedaudz” saistītam ar dienestiem, un nebūtu melots, ka gandrīz visi tā laika Juridiskās fakultātes studenti izgāja cauri Inzelberga kabinetam, kas atradās aiz garderobēm (ap 1981.gadu Inzelbergs no VDK aizgāja strādāt uz LVU par rektora palīgu).
Maizītis pēc absolvēšanas sekmīgi iekārtojās Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Valmieras starprajonu izmeklēšanas nodaļā par vecāko izmeklētāju un tur grozījās līdz pat 1991.gadam. Tālākās omulīgā vīreļa gaitas ir visai labi zināmas – virsprokurors, ģenerālprokurors, prezidenta padomnieks un SAB vadītājs.
Pa šiem gadiem viņam ir izdevies sevi diskreditēt vairākkārt, visi zina, ka Jānim patīk „ieraut”, un, lai to darītu, reizēm ir nepieciešama kompānija. Viena šāda epizode bija pirms pāris gadiem februārī, kura publiski sabiedrībai nav zināma. Taču tajā ziemīgajā februāra vakarā Maizītis ar bijušo SAB darbinieku Arnoldu Babri faktiski izkrita no mašīnas laukā, jo bija tik labi ņēmuši dārgus dzērienus, ka kājas jau bija atņemtas.
Dzert jau var, taču savdabīga bija izvēlētā Maizīša kompānija, jo Arnolds Babris, būdams izbijis specdienesta darbinieks, ir viens no aktīvākajiem Latvijas diskreditētājiem Kremļa propagandas medijos, kā arī pilda Krievijas vēstniecības un Maskavas nama ietekmes aģenta funkcijas, roku rokā ar pārējām Kremļa atraugām partijām LKS, Saskaņu un virkni vietējo Maskavas propagandistu.
Ja jau ik pa laikam tiek baumots, ka atsevišķiem deputātiem vai valdības locekļiem netiek piešķirta pielaide valsts noslēpumam par to, ka viņi ir tiekas ar vienu vai otru nevēlamu personu, kādēļ tad pašam Maizītim ir piekļuve valsts slepenumam, ja viņš dzer kopā ar cilvēku, kas ir klaji nelojāls valstij? Turklāt Maizītis turpina bez problēmām īrēt dzīvokli no apšaubāmas firmas ar apšaubāmiem sakariem, bet mūsu sabiedrības acs (mediji) par to neliekas nezinis.
Vai tik šis nebūs kārtējais gadījums, kad roka roku mazgā...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.