Iesaki rakstu: 
Kopš 2007. gada es dzīvoju mežā, valsts mežā, ko apsaimnieko AS "Latvijas valsts meži" (LVM). Sakritības dēļ tajā pašā gadā kļuvu par Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) valdes priekšsēdētāju un tāpēc sāku pievērst īpašu uzmanību tam, kā Latvijā tiek apsaimniekoti meži. Tā dzīvesvieta un ieņemamais amats ļauj man sekot līdzi mežu apsaimniekošanas politikai un regulējumam no diskusijām ar nozares uzņēmumiem un ministriju līdz izpausmēm mežā.
Sākot strādāt jaunajā amatā, mēdzu arī tikties un aprunāties ar LVM pārstāvjiem. Tā uzzināju par uzņēmuma plāniem uzsākt cirsmu koncentrāciju. Tas nozīmē, ka vienā plānošanas vienībā nocērt to, ko nu var nocirst, ievērojot likumā noteiktos cirsmu piesliešanās un mežu vecuma ierobežojumus, un tad nākamreiz šajā vienībā mežizstrādi veic pēc septiņiem gadiem. Vēlāk LVM, saprotot, ka "cirsmu koncentrācija" neskan labi, pārsauca šo pieeju par septiņgadu ciklu, bet tagad laikam vairs nekā īpaši nesauc.
Bet šī gadsimta pirmais izcirtums manu māju apkārtnē (ar ko šeit un turpmāk saprotu teritoriju
Nākamais izcirtums sekoja 2009. gadā, šoreiz - jau pie pašām mājām. Divus gadus vēlāk (2011. gadā) māju apkārtnē parādījās vēl viens jauns izcirtums, bet vairāku izcirtumu sarašanās plašākā apvidū - nosacīti starp Lesteni un Jaunpili - lika saprast, ka nu arī šos mežus ķērusi LVM cirsmu koncentrācija. 2011. gadā mežizstrāde manu māju apkārtnē tika veikta putnu ligzdošanas laikā.
Tātad miers uz septiņiem gadiem...
Un patiesi - septiņi gadi ir pagājuši, un manu māju apkārtnē ir divi jauni izcirtumi. Viens no tiem tieši blakus vietai, kur mežs tika nocirsts 2009. gadā. Jauni izcirtumi saradušies arī daudzviet citur Lestenes apkārtnē.
Tātad kopš 2003. gada (15 gadu laikā)
Taču uz sabiedrības neapmierinātību LVM parasti atbild, nevis mainot savu darbu mežā, bet pastiprinot savu darbu sabiedriskajās attiecībās. Viens no pēdējo gadu jaunumiem ir tas, ka kailcirtes pareizi esot saukt par "atjaunošanas cirtēm".
Jocīgi, ka labi trenētie LVM sabiedrisko attiecību speciālisti nav pamanījuši, ka, nepatīkamu lietu nosaucot jaukā vārdā, ar laiku rodas nepatika pret šo vārdu, nevis patika pret minēto lietu. Droši vien daudzi no mums tagad nevar uzklausīt, piemēram, vārdus "saskaņa", "ģimenes vērtības" un "tikumība", bez zināmas piegaršas. Sauciet kailcirtes kaut par meža apmīļošanas cirtēm, bet tās nekļūs ne ekoloģiski pamatotākas, ne sabiedrībā pieņemtākas!
Tomēr ir iespējas, kā kailciršu nodarījumu vismaz mazināt, bet par to - nākamreiz.
Pārpublicēts no http://vkerus.blogspot.com
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.