Kanta piemiņai

Jānis Erlats
20.04.2024.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

16 gadu vecumā Kants iestājās Kēnigsbergas universitātē, kurā mācījās līdz mātes un tēva nāvei. Ģimene palika bez vecākiem, un Imanuelam kā vecākajam dēlam bija jāuzņemas atbildība par trim māsām un 11 gadus jaunāko brāli. Māsas sāka strādāt par mājkalpotājām, bet Imanuelam piedāvāja mājskolotāja vietu. Ar savām pieklājīgajām manierēm, dzirkstošo asprātību un spēju mācīt 12 dažādus mācību priekšmetus viņš drīz vien kļuva par pieprasītu privātskolotāju.

Šajā vecumā Kanta mīļākais priekšmets bija ģeogrāfija, un to viņš ne tikai mācīja, bet arī sarakstīja vairākas apceres fiziskajā ģeogrāfijā. Tie bija tik pārliecinoši un krāsaini apkārtējās vides apraksti, ka spēja maldināt Kanta pirmos biogrāfus, kuri uzskatīja viņu par aizrautīgu ceļotāju. Uzzinājuši, ka visu savu mūžu Kants nodzīvoja dzimtajā Kēnigsbergā, neaizbraucot tālāk par 120 kilometriem no pilsētas, viņi filozofam sāka piedāvāt ekstrasensa spējas.

Kad draugi Kantam jautāja, kāpēc viņu neinteresē citas pilsētas, viņš atbildēja, ka ir pārāk ziņkārīgs. Lai iepazītu un izprastu cilvēkus, ir vajadzīgs laiks, bet ceļošana laiku atņem. Pēc šīs atbildes draugi Kantu sāka saukt par 18. gadsimta Sokrātu un pēc būtības nebija kļūdījušies. Gan Sokrāts, gan Kants Rietumu filozofijā izveidoja divas spēcīgas straumes, no kurām radās daudzi izcili filozofi.

Draudzīgas attiecības Kantam bija ļoti svarīgas. Katru dienu pusdienas viņš ēda pazīstamu cilvēku sabiedrībā, kurā vajadzēja būt no trīs līdz deviņiem cilvēkiem. Divu cilvēku sarunā agri vai vēlu sākās citu cilvēku aprunāšana, bet vairāk par deviņu cilvēku sabiedrībā neizdevās uzturēt vienotu sarunu tematu. Filozofam patika garšīgi ēdieni un nelielos daudzumos baudīt labu vīnu, toties nepatika dzert alu. Laba veselība bija atkarīga no labas vēdera darbības un labvēlīgas apkārtējo attieksmes ēšanas laikā, tāpēc pie galda nebija pieļaujami nekādi strīdi. Ja kāds no pusdienu dalībniekiem palika neapmierināts vai aizgāja ātrāk no galda, tad Kants domās analizēja nepatīkamo atgadījumu cēloņus, lai tie vēlāk  neatkārtotos. Pārdomu rezultātā Kants nonāca pie divām svarīgām atziņām. Cilvēks par cilvēku kļūst tikai citu cilvēku sabiedrībā, un cilvēks sevi par cilvēku var saukt tikai tad, ja arī citos saskata cilvēkus.

Vēsturē ir daudz piemēru tam, ka filozofs māca vienus uzskatus, bet īstajā dzīvē vadās pēc pavisam citiem uzskatiem. Uz Kantu šis apgalvojums neattiecās, viņa uzskati un dzīve bija cieši savijušies kopā, papildinot viens otru. 18. gadsimta medicīnā valdīja pārliecība, ka katram cilvēkam dzīvē ir dots noteikts enerģijas daudzums, kuru izlietojot iestājas nāve. Stingrs režīms, atturēšanās no fiziskām aktivitātēm un izvairīšanās no strīdiem palīdzētu saglabāt šo enerģiju ilgam laikam. Kants kļuva par fanātisku dienas režīma ievērotāju, ļoti lēnu pastaigu cienītāju un draudzīgu attiecību uzturētāju ar visiem. Savu mūžu viņš nodzīvoja bez ienaidniekiem, un pēdējā gaitā viņu pavadīja gandrīz visi Kēnigsbergas iedzīvotāji.

Savu uzskatu pirmskritiskajā posmā Kants aizrāvās ar fiziku, taču drīz vien to sāka uzskatīt par pārāk seklu zinātni. Cilvēce savā attīstības gaitā bija izstrādājusi zinātnisko metodi pateicoties novērojumiem, loģikai, eksperimentiem un matemātikai. Fizika bija kļuvusi par pabeigtu sistēmu, kas vairs nebija interesanta. Cita lieta bija dzīvība. Niecīgu tārpiņu Kants uzskatīja par nesalīdzināmi sarežģītāku sistēmu, bet cilvēku par vienīgo patiesi vērto izpētes objektu. Mūža otrajā pusē viņš jau nojauta, ka ir atklājis jaunu uzskatu sistēmu, taču šī nojauta bija jāizsaka vārdos. Kants uz vairāk nekā desmit gadiem pārtrauca publicēties un šajā laikā strādāja pie sava mūža galvenā darba. Filozofs bija atklājis jaunu, nevienam cilvēkam agrāk neiepazītu zemi, kuru viņš aprakstīja līdzīgi tam, kā to dara ģeogrāfi.

Līdz Kantam pastāvēja divas lielas uzskatu sistēmas. Vienā no tām bija fiziskā autoritāte, kuras uzskatu patiesumu nedrīkstēja apstrīdēt. Otrajā bija garīgā autoritāte savstarpēji pretrunīgā izteikumu sistēmā, kuras citātus varēja pēc vajadzības piemērot attiecīgajam notikumam. Kants uzskatīja, ka viņš ir atklājis trešo sistēmu, pēc iepazīšanās ar kuru atkritīs vajadzība pēc pirmajām divām. Filozofijā to dēvē par Kopernika apvērsumu, kad centrā ir nevis objekts, ap kuru riņķo subjekti, bet subjekts, ap kuru riņķo objekti.

Kanta uzskati nonāca līdz Prūsijas ķeizaram Vilhelmam II, kurš aizliedza filozofam runāt un rakstīt par reliģiskiem tematiem. Kants ievēroja šo noteikumu līdz pat ķeizara nāvei. Viņa brīvības izpratne nebija saistīta ar cilvēku savstarpējām attiecībām, bet bija saistīta ar izziņu. Jaunatklātajā zemē bija tik daudz virzienu, kurp doties, ka pārāk liela brīvība apgrūtināja izvēles izdarīšanu. Viens virziens jau sākumā bija bīstams, bet vēlāk kļuva neatļauts, tāpēc filozofs neizrādīja neapmierinātību ar uzlikto ierobežojumu.

Ikvienam autoram, kurš vēlas īsumā aprakstīt Kanta uzskatus, jārēķinās ar lasītāju neizpratni un neticību. Apgalvojumi šķiet pārāk izdomāti, tiem uzreiz grūti noticēt. Vēsturē ir bijuši daudzi domātāji ar neparastiem uzskatiem, un ar ko gan Kants salīdzinājumā ar viņiem izpelnītos īpašu uzmanību? Ir saprotama filozofijas vēsturnieku interese, bet kāpēc lasītājam būtu jātērē laiks, lai iepazītos ar kaut kādiem novecojušiem uzskatiem? Virspusēji un ātri tos aprakstot, tik tiešām var rasties šādi secinājumi. Lai no tā izvairītos, šajā rakstā uzmanība būs pievērsta tikai vienam apgalvojumam – par to, kā ir iespējama tīrā matemātika vai, izsakoties citiem vārdiem, par laiku un telpu cilvēka domāšanā.

Uzreiz jāpaskaidro, ka Kants matemātiku nesaistīja ar lietu īpašībām. Ja tā būtu, tad matemātika kļūtu atkarīga no pieredzes, un nebūtu iespējama ne Eiklīda ģeometrija, ne Ņūtona mehānika. Tātad laiks un telpa nav lietu, bet gan paša cilvēka domāšanas īpašība. Cilvēks lietas var izzināt tikai laikā un telpā, bet ārpus tās lietu patiesās īpašības nav izzināmas. Apgalvojums šķiet maz ticams pat mūsdienās, tāpēc tā apraksts varētu būt interesants daudziem lasītājiem.

Pagājušā gadsimta sākumā fizikā tika izdarīti divi lieli atklājumi – relativitātes teorija un kvantu mehānika. Relativitātes teorijā laiks un telpa tika apvienoti vienotā laiktelpā, savukārt kvantu mehānikā laiks un telpa kļuva varbūtīgi. Kvantu mehānikā nepastāvēja tādi apzīmējumi kā agrāk un vēlāk vai tuvāk un tālāk, bet lielāka vai mazāka varbūtība kaut kad notikt vai kaut kur atrasties. Daļiņu trajektoriju nevarēja aprēķināt precīzi, toties varēja aprēķināt varbūtējo iespēju kaut kad kaut kur atrasties.

Matemātisko formulu, kas attēlo visas iespējamās varbūtības, sauc par attiecīgās daļiņas superpozīciju. Matemātika ļāva precīzi aprakstīt sistēmu kopumā, taču ne sistēmas atsevišķās daļas. Piemēram, divu vienādu skaitļu reizinājums vienmēr deva pozitīvu skaitli, bet, kādi bija šie skaitļi – pozitīvi vai negatīvi, palika nezināms. Fiziķiem bija jāsamierinās, ka viļņos viļņojas nejaušības un viņiem jākļūst par rēķinātājiem, nevis domātājiem. Nevienā citā fizikas nozarē nav veikts tik daudz eksperimentu, un nevienā citā fizikas nozarē nav tik liela uzticamība matemātikas pareizībai kā kvantu mehānikā.

Ikvienam atklājumam vajadzētu būt ne tikai matemātiski, bet arī vārdiski izskaidrojamam. Pirmais bija mēģinājums kvantu mehāniku izskaidrot ar relativitātes teoriju. Elementārdaļiņa, savā ceļā sastopot škērsli, to pārvar no abām pusēm vienlaicīgi, veidojot divas savstarpēji saistītās daļiņas, kurām abām ir viļņa īpašības. Ja vēlamies novērot vai, tēlaināk izsakoties, aptaustīt elementārdaļiņu ar aptuveni divu tūkstošu reižu lielāku taustu (minimālais gaismas viļņa garums salīdzinājumā ar pašas elementārdaļinas izmēriem), pa kuru šķēršļa pusi tā pārvietojas, elementārdaļiņa no viļņa atkal kļūst par daļiņu.

Eksperimentējot var pagarināt vienas saistītās daļiņas ceļu līdz ekrānam un to novērot tikai pēc tam, kad otra saistītā daļiņa ir jau atdūrusies pret ekrānu. Tā kā īsāko ceļu veikusī daļiņa nav novērota, tai vajadzētu būt viļņa īpašībām, taču liels bija fiziķu pārsteigums, kad daļiņas īpašības tagadnē kļuva atkarīgas no tā, vai otra daļiņa tiks vai netiks novērota nākotnē.

Relativitātes teorija to skaidroja ar to, ka abas daļiņas pārvietojas ar gaismas ātrumu, tāpēc daļiņu inerciālajā sistēmā tās pret ekrānu atduras vienlaicīgi, neatkarīgi no veiktā attāluma. Cilvēciskajā inerciālajā sistēmā radās iespaids, ka tagadne jau ir noteikta nākotnē, un, to attiecinot uz visu fizisko vidi, tika pieņemts, ka cilvēkam, piemēram, nav brīvās gribas.

Ja gan vienas, gan otras saistītās daļiņas ceļā radās magnētiskais lauks, tad, vienai daļiņai novirzoties uz vienu pusi, otra daļiņa vienmēr novirzījās uz pretējo pusi, turklāt informācijas apmaiņa starp daļiņām notika ātrāk par gaismas ātrumu. Relativitātes teorijā tika pieņemts, ka daļiņām jau sākumā ir kāda fizikā pagaidām nezināma vērtība, kura tiks atklāta nākotnē. Līdzīgi kā tas ir ar cimdiem līdz brīdim, kamēr vienu no tiem neuzvelk rokā.

Pagājušā gadsimta vidū tika izstrādāts matemātiskais modelis šī pieņēmuma pārbaudei, un gadsimta beigās tika veiktas arī nepieciešamo eksperimentu sērijas. Šie eksperimenti pierādīja, ka daļiņām nav nezināmu vērtību, un par to veikšanu 2022. gadā tika piešķirta Nobela prēmija fizikā. Pieņēmums, ka daļiņām ir apslēpta vērtība, bija nepareizs, taču tas neietekmēja pašas relativitates teorijas pareizību. Jāatzīmē, ka arī pats relativitātes teorijas radītājs mūža otrajā pusē nebija pārliecināts par sava skaidrojuma pareizību, par ko liecina viņa sacītais draugiem. Ja sabiedrība netic cilvēkam, tad viņš var runāt pareizi, un visi to uzskata par muļķību. Ja sabiedrība tic cilvēkam, tad viņš var runāt nepareizi, un visi to uzskata par gudrību.

Relativitātes teorija bija tipiska viena cilvēka domu konstrukcija, savukārt kvantu mehānika bija tipiska daudzu cilvēku kolektīvi radīta uzskatu sistēma. Par godu Kanta simtajai nāves dienai Prūsijas Zinātņu akadēmija izdeva kopoto rakstu sējumus, no kuriem daudzi kvantu fiziķi smēlās iedvesmu problēmas labākai izpratnei. Otrais kvantu mehānikas vārdiskais skaidrojums ir pazīstams ar nosaukumu „Kopenhāgenas interpretācija” un ir saistīts ar Kanta uzskatiem. Fundamentālas vērtības klasiskajā fizikā ir laiks un telpa, savukārt fundamentālas vērtības kvantu fizikā ir daļiņas un viļņi.

Cilvēka domāšana uztver laiku un telpu, līdzīgi kā plaušas uztver gaisu. Pasaulē ir arī ūdens vide, kurā neviens nevar elpot ar plaušām. Cilvēks, nokļūstot zem ūdens un mēģinot elpot ar plaušām piedzīvo līdzīgu šoku kā klasiskais fiziķis, nokļūstot kvantu fizikā. Kamēr vide nav nomainīta, tas ir, nav izdarīti mērījumi, tikmēr viņš atrodas ūdens, nevis gaisa vidē. Ja pirms gadsimta „Kopenhāgenas interpretācija” vēl bija jauna un maz izpētīta, tad mūsdienās tā ir daudz labāk izskaidrota. Tāpat kā zemūdens vidē cilvēks ir iemācījies uzturēties, tāpat viņš, pateicoties matemātikai, ir iemācījies izprast kvantu mehāniku. Lai noskaidrotu, kā cilvēka domāšanā iespējama matemātika, atkal jāatgriežas atpakaļ pie Kanta.

Lasot tekstu, cilvēks burtus „e” un „s” uztver kā vārdu „es”, nevis, piemēram, kā vārdu „tu”. Tas ir iespējams tāpēc, ka cilvēks ir iemācījies saprast, ka likumu ievērošana palīdz iegūt zināšanas. Tāpat viņš ir iemācījies saprast, ka „A” ir vienāds ar „A”, taču abas šīs sapratnes savstarpēji atšķiras. Ja burti tiek novietoti līdzās viens otram, tad to sapratne notiek telpā, bet, ja burti tiek novietoti viens virs otra, tad to sapratne notiek laikā. Telpā cilvēks apgūst apkārtējo vidi, bet laikā notiek visas cilvēces attīstība no dzīvnieciskā uz cilvēcisko. Vārdiskā sapratne un matemātiskā sapratne nav viens un tas pats, katra no tām iespējama atsevišķi. Kants abas šīs sapratnes uzskatīja par līdzīgām, taču par personībām sauca cilvēkus ar spilgti izteiktu domāšanu laikā.

Relativitātes teorija apgalvo, ka ir vienota laiktelpa, līdz ar to matemātiskajam ir jābūt izskaidrojamam arī vārdiski. Šī pieņēmuma pierādīšanai tika izmantots arguments, ka Kants par telpu uzskatīja Eiklīda ģeometriju, bet viņam nebija zināma sfēriskā ģeometrija. Relativitātes teorija izmantoja sfērisko ģeometriju, līdz ar to visi Kanta uzskati par laiku un telpu kļuva novecojuši un fizikā neizmantojami.

Fiziķu nepatikai pret Kantu ir vēl viens nopietns iemesls. Eksperiments ir jautājuma uzdošana dabai, pēc kuras tiek saņemta atbilde. Ja laiks un telpa ir pašas dabas īpašības, tad atbilde tiek saņemta tieši no dabas, bet, ja laiks un telpa ir cilvēka domāšanas īpašības, tad cilvēks šajā procesā ir starpnieks. Metafizikā ir zināms, ka tā var būt tikai subjektīva, jo vienmēr atradīsies kāds cilvēks, kurš nepiekritīs pat acīmredzamajam apgalvojumam. Daba nemelo, toties par cilvēku šādas pārliecības nav. Fiziķiem ļoti nepatiktu, ja arī dabas pētniecība kļūtu subjektīva, līdz ar to fizika faktiski kļūtu par metafiziku.

Tomēr, iedziļinoties Kanta apgalvojumos, var secināt, ka matemātika ir kopīga gan dabai, gan cilvēka domāšanai un melošana rodas no neiespējamības dabas likumus izskaidrot vārdiski. Ja filozofa rakstīto neuztver burtiski, bet tajā ievij pēdējos trīs gadsimtos iegūtās zināšanas, tad uz viņa uzskatu bāzes Kantu iespējams izprast kā modernu domātāju. Kants vēlējās zināšanas par cilvēku padarīt tikpat ticamas kā ticību matemātikai, tāpēc izveidoja uzskatu sistēmu virs fizikas un virs cilvēcīgā, lai no vienotā kopējā varētu izprast gan fiziku, gan cilvēcīgo. Mūsdienās humanitārās zinātnes ir tikpat nozīmīgas kā eksaktās zinātnes, un tas ir liels filozofa nopelns.

Nobeigumā īss secinājums par Kanta mācību. Mācieties matemātiku un trenējiet domāšanu laikā, lai pats sevi un citus virzītu no dzīvnieciskā uz cilvēcisko. Varat samierināties ar apkārtni, taču tad tā būs pielāgošanās apkārtējai videi, kas nav cilvēka cienīgi. Tādā gadījumā vajadzēs mainīt attieksmi pret sevi kā saprātīgu būtni, kurai dota domāšana laikā. Cilvēks nav dzimis, lai peļķē ieraudzītu dubļus, bet cilvēks ir dzimis, lai peļķē saskatītu zvaigznes. Lai šo diženo Kanta cilvēku sevī un citos kaut nedaudz spētu saskatīt ikviens no mums!

Seko mums