Iesaki rakstu: 
Nesen labi organizētās un tiešām saturīgās debatēs "Dienas Biznesa" organizētajā konferencē "Enerģētika 2023" netrūka optimisma par to, ka 2023. gads būs "labs gads". Tās gan bija enerģētikas biznesā esošo gaidas, bet kā būs pārējiem? Nenoliedzami, optimisms, sevišķi grūtos brīžos, ir vajadzīgs. Taču lēmumi, kas balstīti vēlmju domāšanā, var novest pie ļoti nevēlamām sekām, jo sevišķi enerģētikā.
Latvijai enerģētikā risināmi nopietni izaicinājumi. Un tie ir saistīti ne tikai ar mums nepieciešamo energoresursu piegāžu diversifikāciju un Latvijas (Baltijas) ģenerācijas portfeļa izmaiņām, bet arī ar sagaidāmajiem sistēmiskajiem izaicinājumiem – Latvijas energosistēmas sinhronizāciju ar kontinentālās Eiropas energosistēmu – un tās pašlaik esošo atkarību no BRELL sistēmas (Krievijas), kurā joprojām atrodas visas trīs Baltijas valstis.
Un tas viss mums jārisina laikā, kad visa pasaule ir lielu pārmaiņu priekšā, un globālie notikumi ir tikai sākums tām. Nevis beigas, kā daži to iedomājas. Tāpēc, jo godīgāk (drosmīgāk) mēs spēsim uzlūkot savus izaicinājumus, jo labāk spēsim tiem sagatavoties.
Mēs nevaram ietekmēt ārējos apstākļus, taču no mūsu rīcības ir atkarīgs, cik ļoti ārējie apstākļi ietekmēs mūs.
Kā pieliet pilnu trauku, nezinot tā ietvaru?
Savulaik, esot politikā, mans pienākums bija norādīt uz varas pieļautajām kļūdām, neizdarībām. Nozīmīga (ja ne pati nozīmīgākā) neizdarība enerģētikā ir tā, ka Latvijai joprojām nav savas enerģētikas stratēģijas – visiem skaidra ietvara, kurā ir sasniedzami mums vajadzīgie mērķi.
Kamēr tā nav, tikmēr, ieliekot "vajadzīgajā" kontekstā to vai citu aspektu (piemēram, "drošumu", "zaļumu" vai "lētumu"), iespējams īstenot visdažādākās manipulācijas pa visu "spēles laukumu". Atliek tikai nodrošināt pieeju vajadzīgajām varas svirām. Un tas ir tas, ko esam jau ne reizi vien piedzīvojuši un par ko dārgi maksājuši, un diemžēl, tā turpinot, piedzīvosim atkal...
Tā savulaik tapa un tika gadiem uzturēta OIK afēra, kas nebūtu iespējama, ja Latvijai būtu sava enerģētikas stratēģija – visiem skaidrs ietvars, kurā ir jānodrošina noteiktais pareizais balanss vismaz starp šiem būtiskākajiem sistēmas aspektiem. Jo, lai kā censtos, risinājums nevar būt vienlaicīgi maksimāli "drošs", maksimāli "lēts" un pilnīgi "zaļš". Nu, ja nu vienīgi politiķu solījumos.
Stratēģijas uzdevums būtu noteikt šo mums vajadzīgo pareizo balansa punktu (mērķi) un ietvaru, kurā tas ir sasniedzams. Un tikai pēc tam, ņemot vērā šo ietvaru, tiek gatavoti tam atbilstoši risinājumi (plāni), investīciju projekti. Nevis otrādi, kā tas ir tagad, kad mēģinām īstenot visdažādākos plānus bez šī mums vajadzīgā ietvara. Un pēc tam esam nepatīkami pārsteigti par radītajām sekām.
Tas ir līdzīgi kā censties sevi dziedēt no slimības, nevis ejot pie ārsta, kurš nosaka mums pareizo diagnozi un atbilstošu ārstēšanu, bet uzreiz cenšoties ārstēt sevi pēc citu gādīgi izrakstītām receptēm. Vai tad jābrīnās par blaknēm no šādas ārstēšanās?
Kāpēc Latvijai joprojām nav savas enerģētikas stratēģijas?
Diemžēl Latvijai nav ne tikai stratēģijas, bet, šķiet, joprojām nav arī izpratnes par to, kas tā tāda vispār ir un kāpēc tā vispār ir vajadzīga. Tas, ka stratēģijas vietā bieži tiek piesaukti visdažādākie plāni (piemēram, NEKP), ir šīs neizpratnes uzskatāms apliecinājums.
Būtībā tiek jauktas principiāli dažādas lietas – līdzīgi kā taktika ar stratēģiju. Cenšoties rast formālu risinājumu – saīsināt/apgraizīt taktikas dokumentus (plānus), lai tie izskatītos pēc stratēģijas –, stratēģija neradīsies.
Lai radītu stratēģiju, pirmkārt, ir nepieciešama politiskā griba – uzstādījums to veidot.
Sagatavot stratēģiju – tas būs ļoti nepateicīgs darbs. Ar daudziem kašķiem un nepatīkamām atklāsmēm. Bet Latvijai ļoti vajadzīgs – un labāk to ir izdarīt tagad, nekā nonākt pie vajadzīgajām atklāsmēm pēc tam, kad būs jau veiktas miljonu eiro investīcijas visdažādākajos projektos, kurus, izrādīsies, varēja un vajadzēja īstenot citādi vai vispār nevajadzēja. Bet kādam tas būs jāapmaksā (vai jāzaudē)...
Tāpēc šis nepateicīgais darbs (kas dos kopīgu skaidrību) ir ļoti vajadzīgs visiem, kas vēlas, plāno ieguldīties Latvijas enerģētikā, un visiem, kas nevēlas par šiem risinājumiem pārmaksāt (skat. šeit).
Latvija ir maza valsts, un gandrīz katram rokas stiepiena attālumā ir kontakts ar vajadzīgo amatpersonu – ministru vai ierēdni, līdz ar to arī iespēja pamēģināt pavilkt deķīti uz savu pusi, kas arī tiek darīts. Jo racionāli ir grūti sevi atturēt no "viensētas pieejas" savu problēmu risināšanā – jo sevišķi, zinot varas kapacitāti, tās spēju sistēmiski risināt nopietnus izaicinājumus.
Šoreiz deķīša vilcēji ir vairākos virzienos vienlaikus, un "plikumi" no tā staipīšanas jau kļūst redzami. Neko labu tas nesola – ilgtermiņā nevienam!
Vai tiešām ir vērts spēlēt kārtējo reizi spēles "kurš būs tuvāk ministram", jo sevišķi šajā nopietno izaicinājumu laikā, kad izlabot sastrādātās kļūdas var arī neizdoties?
Tagad vai nekad?
Lielu izaicinājumu priekšā ir iespēja saliedēties, lai tos veiksmīgāk pārvarētu, vai arī tikt izšķaidītiem. Likmes pašlaik tiešām ir tik augstas, ja sagaidāmo izaicinājumu priekšā neatradīsim risinājumu, kurš nodrošina mūsu tautsaimniecību ar energoresursu piedāvājumu, kas ļauj tai nezaudēt konkurētspēju. Diemžēl reālie darbi pašlaik neliecina, ka apzināmies briestošās situācijas nopietnību.
Saprotot šī uzdevuma specifiku (politisko neērtumu) un tā nozīmīgumu, būtu pareizi visiem spēkiem censties palīdzēt politiķiem/ierēdņiem radīt šo stratēģiju. Vispirms jau – palīdzēt tiem apzināties tās nepieciešamību, iniciēt diskusijas par tās nepieciešamību. Radīt sabiedrības pieprasījumu pēc tās, lai politiķi tam sekotu. Citādi viss paliks tikai politiskas retorikas līmenī, kuras piesegā turpināsies labi iepraktizētā "deķīša staipīšana".
Nākamajā solī, nonākot līdz enerģētikas stratēģijas veidošanai, – iesaistīt tajā visus būtiskos sistēmas elementus: ne tikai par enerģētiku atbildīgo ministru un ierēdņus, citas nozaru ministrijas, bet arī SPRK, sistēmas operatorus, lielākos tirgus spēlētājus, energoprojektu attīstītājus, uzņēmēju, darba devēju asociāciju pārstāvjus, lai pārstāvētas būtu arī sabiedrības un pašvaldību kā patērētāja un enerģijas ražotāja intereses.
Nevairoties piesaistīt ekspertīzi vajadzīgajiem aspektiem no atbilstošām valsts iestādēm, piemēram, Latvijas Bankas, "Latvijas valsts mežiem", Latvijas dzelzceļa", zinātniskajām institūcijām. Ja vajadzīgs (ir vajadzīgs!) – veidojot šim procesam speciālu domnīcu, koncentrējot tur visu nepieciešamo intelektuālo resursu, lai kopīgiem spēkiem, pareizi strukturējot kompetences un atbildību, iegūtu vajadzīgo rezultātu. Izmantojot visu valsts potenciālu.
Vispusīga iesaiste šajā procesā dos iespēju veidot kopīgu sapratni par šo ietvaru un veidot šo ietvaru, balstoties uz vispusīgu analīzi par katru tā būtisko aspektu, tādējādi novēršot "šķībā deķīša" efektus un vēlākus pārsteigumus par to.
Tā jau dažu mēnešu laikā varētu radīt kopīgu vīziju un kopīgu sapratni par to, kurp virzāmies, kādi ir mūsu stratēģiskie mērķi un ietvars to sasniegšanai un kāds mums katram ir tas iespēju un darba lauks, kurā var līdzdarboties(investēt) šo mērķu sasniegšanā. Tagad šādas sapratnes nav.
Piešķirot stratēģijai atbilstošu normatīvo spēku un noturību, tas dotu iespēju daudz drošāk un efektīvāk plānot sagaidāmās investīcijas enerģētikā (un ne tikai enerģētikā), piesaistīt tās ar izdevīgākiem nosacījumiem, ātrāk un efektīvāk realizēt. Rezultātā – nodrošināt Latvijas patērētājus ar daudz izdevīgāku (un prognozējamāku ilgtermiņā) enerģijas piedāvājumu.
Citādi mūsu centieni līdzinās Suņdzi teiktajam pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu traktātā "Kara māksla": "Stratēģija bez taktikas ir visgarākais ceļš līdz uzvarai, bet taktika bez stratēģijas ir tikai trokšņa taisīšana pirms sakāves."
Aktuāls piemērs stratēģijas nepieciešamībai
Un šādu troksni mēs jau pieredzam – kaut vai ar tiem pašiem "Sadales tīkla" (ST) tarifiem (skat. šeit). Un tā, pirmkārt, ir politiķu vaina, kuri nav spējuši definēt skaidrus uzdevumus un ietvaru ST darbībai, tādēļ ST nekas cits neatliek kā rīkoties saskaņā ar likumā noteikto – "kā rūpīgam saimniekam" paredzot sev kompensējošos mehānismus visiem iespējamiem riskiem.
Šis troksnis ap ST tarifiem ir tikai aisberga redzamā daļa no tās sāgas, kas veidojas šajā situācijā.
Viens no noklusētiem izaicinājumiem, kuram nepieciešams stratēģisks risinājums, – jau šobrīd tikai saules parku projektiem vien pieprasītās jaudas vairākkārt pārsniedz patēriņa slodzi. Šķiet, lieki skaidrot, kādus riskus tas rada projektu attīstītājiem un kādus izaicinājumus tas rada ST. Ja netiek veidots adekvāts, visiem skaidrs un saprotams ietvars, kurā tad var veidot tam atbilstošus risinājumus, tad tuvākā nākotnē mēs varam pieredzēt ne tādus vien ST tarifa brīnumus vai arī vīlušos investorus ar zaudējumiem daudzu miljonu eiro apmērā. Vai drīzāk – visu ko no tā visa.
Tajā pašā laikā, pat ja visi šie pieteiktie projekti tiktu īstenoti, tie nenosegtu pat pusi visas patēriņam nepieciešamās enerģijas, jo ģenerēs to tikai tad, kad spīdēs saule. Tātad ir jādomā arī par citu ģenerācijas jaudu ieviešanu, kuras var vadīt, taču tām pašlaik jau nepietiek pieslēguma jaudu, jo tās jau ir aizņemtas.
Ir acīmredzama nepieciešamība pēc stratēģiskās plānošanas, kura nav iespējama, jo nav jau ietvara, kurā to veikt.
Tikmēr atbildīgie politiķi kā paveiktu darbu sabiedrībai pasniedz solītās izmaiņas saistībā ar ST tarifu pieaugumu, kurš nu tiek solīts divreiz zemāks. Taču principiāli tas neko neatrisina – vienkārši kārtējais plāksteris, lai tikai uz laiku piesegtu pašu neārstēto slimību, kura tikai progresēs...
Uz visu enerģētikas izaicinājumu fona šis aktuālais piemērs ir tikai salīdzinoši niecīga nianse, bet tās savlaicīgs un adekvāts risinājums, pateicoties stratēģijas esamībai, jau radītu vairāku miljonu eiro vērtu pozitīvo efektu. Savukārt stratēģiski pārdomāts skatījums uz savu energoresursu efektīvu un ilgtspējīgu izmantošanu un perspektīvo tehnoloģiju ieviešanu varētu dot simtiem miljonu lielu ekonomisko efektu, bet visai tautsaimniecībai kopumā – miljardos vērtu pienesumu.
Varbūt šoreiz nenobaidīties un uzdrošināties īstenot šo iespēju? Otras tādas vairs var nebūt...
Seko mums 
No 2000. gada marta līdz 2022. gada maijam Slovēnijā ierosināja ~62 000 lietu par antikovida noteikumu pārkāpumiem, piemērojot naudas sodus vairāk nekā 5,7 miljonu eiro apmērā. Vēlāk Slovēnijas Konstitucionālā tiesa atzina pretkovida pasākumus par antikonstitucionāliem. Iepriekšējiem vadīkļiem šādas negantības maksāja varu.
Godātais Mārtiņa Kazāka kungs, vispirms vēlos uzsvērt, ka šī vēstule nav domāta kā kritika vai uzbrukums Jums personīgi, bet drīzāk kā aicinājums aktīvāk iesaistīties un risināt situāciju, kas skar gan Latvijas Bankas reputāciju, gan tās aizsargātās klientu intereses. 
Paldies Krievijas caram Pēterim I par Lielo Ziemeļu karu, kura laikā viņa karavīri izjāja Vidzemi un atstāja pēcnācējus, kuri izveidoja latviešu tautu.
Valdības nomaiņas ēnā bez pienācīgas uzmanības palikusi ziņa par liegumu no Krievijas iebraukt tur reģistrētām automašīnām. Labi, tas, ka vairs nevar iebraukt, varbūt varēja būt kā vienas dienas aktualitāte, taču tam komplektā ir vesela virkne neatbildētu jautājumu, ko nedrīkstam nolikt tālā plauktā apputēšanai.
Pirms nedēļas biedrība "Austošā Saule" pulcēja piketa dalībniekus pretī "Maskavas namam" Rīgā. Ar plakātiem, kas atgādināja par ukraiņu ciešanām un nepieciešamību atbrīvoties no Krievijas ietekmes, pretī Krievijas valsts simboliem. Piketa dalībniekiem nebija šaubu par to, ka vairāk nekā pusotru gadu pēc pilna apmēra kara sākuma Ukrainā un gadu pēc okupekļa nojaukšanas Pārdaugavā "Maskavas nama" atrašanās Rīgā ir spilgts simbols arvien neatrisinātajai cīņai par Latvijas ģeopolitisko kursu un mūsu pašu interesēm savā valstī.
Sortition. Tā senajās Atēnās sauca sistēmu, kurā tautas priekšstāvji, amatpersonas, augstākie ierēdņi, tiesneši tika izvēlēti lozējot. Tas, kuram izkrita kārts ieņemt kādu augstu amatu, tad deva zvērestu kalpot godīgi, tikai un vienīgi tautas interesēs, neņemt kukuļus utt. Šī senā demokrātijas metode nav pilnībā izzudusi līdz pat mūsu dienām, piemēram, tādās valstīs kā ASV, kur šādi tiek izvēlēti tiesu zvērinātie, kuri krimināllietās faktiski izlemj – vainīgs vai ne.
Pagājušajā piektdienā, 15. septembrī, Latvijas Republikas Saeimā sākās ārkārtas sēde. Tajā bija tikai viens izskatāms jautājums, proti: “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam.” Runa, protams, ir par aizejošās labklājības ministres Evikas Siliņas izveidoto valdību.
