Iesaki rakstu: 
Futbola aģenta Romāna Bezzubova slepkavība Rīgā gaišā dienas laikā papildina sarakstu ar daudzām skandalozām pasūtījuma slepkavībām, kas notikušas mūsu valstī, – Mārtiņš Bunkus (kura slepkavības metode ārkārtīgi atgādina R. Bezzubova slepkavību), Pāvels Rebenoks (lai gan oficiālā versija ir slepkavība laupīšanas laikā), senāk arī Daugavpils vicemērs Grigorijs Ņemcovs u.c.
Slepkavu pārdrošība liecina, ka viņi neuztvēra nopietni iespējamību tikt notvertiem. Un loģiski – arvien no jauna Latvijas Valsts policija parāda, ka ir slepkavību profesionalitātes līmenis, kas ir pāri policijas izmeklēšanas spējām.
Tas nav “pudeles brālis dzērumā nogalināja citu pudeles brāli”. Kolīdz ir darīšana ar reālu mafiju, tā mūsu policija izrādās bezspēcīga. Šobrīd rit trešais gads, kopš Ints Ķuzis paziņoja, ka M. Bunkus slepkavības lieta tuvojas noslēgumam. Ja vismaz varētu atzīt savu nespēju, tad varētu novērtēt godīgumu! To teikt nesagādā nekādu prieku. Tas ir skumji, jo parāda valsts iekšējo vājumu.
Bet tas viss ir vēl nopietnāk, jo ir jāvērtē kontekstā ar Krievijas mafiju, kuras līdzdalība ir nojaušama pēdējā slepkavībā (tiek ziņots, ka, iespējams, slepkavu mašīnām bija Krievijas numurzīmes), kā arī daudzās iepriekšējās.
Kas ir jāsaprot par Krievijas mafiju – ja normālās valstīs valsts vara cīnās pret mafiju un mēģina ietupināt cietumā vai likvidēt tās līderus, tad Krievijā valsts vara ir mafijas jumts. Kā paudis nelaiķis Ļitviņenko, kad Putins vēl bija Sanktpēterburgas mēra Sobčaka vietnieks, viena no viņa lomām esot bijusi starpniecība starp politisko varu un mafiju, tajā skaitā narkobaroniem. Tāpat Putinam esot labas attiecības ar Krievu mafijas bosu Semjonu Mogiļeviču. Mogiļevičs ir bijis FIB 10 meklētāko noziedznieku sarakstā, bet šobrīd brīvi dzīvo Maskavā.
Ja papēta Krievijas bandu vēsturi, tad tās ir darbojušās nepārtraukti vismaz no 1990. gadiem un darbojas joprojām. “Tikumīgajai” Krievijai nav intereses apkarot organizēto noziedzību. Gan vēl Staļina laikā, gan tagad Kremlis tai ir atradis pielietojumu un to ir nevis apkarojis, bet ievirzījis sev izdevīgā gultnē. Čeka/FSB kā galvenā banda un Putins kā “bosu boss” šādā sadarbībā jūtas pavisam dabiski – sācis ar mazākiem koruptīviem darījumiem vēl Pēterburgas gados, viņš ir kļuvis par lielāko Krievijas izlaupītāju šodien.
Kāda mums ar to visu saistība? Šāda – ja mafija uz ielām tiek koordinēta ar mafiju Kremlī, tad Krievijas noziedzīgo grupējumu darbība Latvijā var notikt arī ar Kremļa svētību. Mērķi var būt vairāki – lai testētu mūsu iekšlietu sistēmas jaudu; lai demoralizētu sabiedrību un atņemtu tai ticību valsts varai; lai izmēģinātu iespējas veikt atentātus arī politiskiem mērķiem – “false flag” operācijām, atslēgas personu likvidācijai pirms militāra konflikta u.c. mērķiem.
Tās visas ir spekulācijas, jo man nav vairāk kā publiski pieejamās informācijas – šo iespējamību izvērtējums ir valsts drošības dienestu ziņā. Izslēgt nevar neko, tāpēc šādas pasūtījuma slepkavības ar iespējamu Krievijas pilsoņu līdzdalību nevar būt tikai policijas izmeklēšanas jautājums.
Visbeidzot – par policijas izmeklēšanas spēju kritumu ir nepieciešama atklāta diskusija un politiski lēmumi. Iekšlietu nozare ir viena no tām, kas mūsu valstī dzīvo “bada maizē”. Ja Covid-19 pandēmija aktualizēja jautājumu par mediķu pienācīgu novērtējumu, tad mums nebūtu jāsagaida līdzīga apmēra drošības krīze valstī, lai valsts parūpētos par tās iekšējās drošības sargiem.
Pārpublicēts no austsaule.lv
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
