Iesaki rakstu: 
Ir atvērti "čekas maisi", un izrādās, ka pilnīgi veltīgi. Gandrīz visi tajos esošie kategoriski noliedz sadarbības faktu ar VDK, nerunājot vēl par kaut kādu vainas sajūtu - neviens taču no "stučīšanas" neesot cietis, nekādu vajāšanu vispār neesot bijis. Un tad es sāku pamazām domās šķetināt šo dīvaino problēmu. Tālāk sekos manas pārdomas, piebildīšu, man nav pilnīgi nekādas pieejas VDK dokumentiem. Esmu gan pārskatījis publicētos "čekas maisus" un tur atradis vairāk nekā 20 man personīgi ļoti labi pazīstamus cilvēkus.
Pirmsākums vajāšanām bija pats vajājamais. Tātad galvenais vainīgais ir viņš - "pats uzprasījās". Tālāk sekoja viena vai vairāku "stukaču" ziņojumi "orgāniem". Un orgāni sāka darboties. Kāds augstāks VDK darbinieks pieņēma lēmumu sākt šo cilvēku vispirms jau novērot. Kā tas tika darīts, jau ir diezgan plaši aprakstīts. Ja novērošanas liecināja, ka cilvēks, kurš "pats uzprasījās", tiešām ir ļoti bīstams, tika uzsāktas vajāšanas. Tas, ko es rakstu, attiecas uz notikumiem pēc 1986.gada, kad vajāšanas, kā tiek apgalvots, vispār neesot notikušas.
Vajāšanu mērķis bija piespiest šo cilvēku pašam saprast, ka viņš domā un rīkojas nepareizi. Šim cilvēkam bija jādodas pie VDK darbiniekiem, visā jāatzīstas, jāsola laboties un jāpiekrīt kļūt par "stukaču". Diemžēl bija daži spītīgie, kuri to nedarīja un turpināja domāt un rīkoties nepareizi. Un tad tika iedarbināts visbriesmīgākais vajāšanu mehānisms - psiholoģiskais terors, un tika pat izmantoti arī psihotronie ieroči. Par šiem ieročiem, kuru oficiāli vispār nav, šobrīd jau ir ļoti daudz publikāciju internetā.
Sekas - cilvēks, kurš turpināja spītēties, izdarīja pašnāvību, sajuka prātā vai gāja bojā "nelaimes gadījumā". Paši VDK darbinieki anonīmās publikācijās apgalvo, ka cilvēka nogalināšana esot bijusi "perebor - pārspīlētība". Vainīgie VDK aģenti par šādu lietu esot sodīti.
Un tagad atbilde uz virsraksta jautājumu - kāpēc neviens nejūtas vainīgs. Un tas ir pareizi - katrs izdarīja tikai kādu mazu "sīkumiņu". Viens pasūtīja vajāšanas, citi "stučīja", citi visu izplānoja, citi organizēja, citi izdarīja "melno darbu". Tātad katrs mazu sīkumiņu, bet pie visa vainīgs ir tieši tas, kurš "pats uzprasījās". Nu kāpēc bija tik spītīgs un negāja "nožēlot" savus grēkus. Dīvaini, bet tieši tā šobrīd visu apraksta arī lieli masu mediji. Visbriesmīgākie mūsdienu noziedznieki ir tie, kuriem izdevās palikt dzīviem. Par viņiem NAV NEVIENAS PUBLIKĀCIJAS!
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
